Sanita jautā: Vēlos lūgt palīdzību izprast situāciju un kas man ir jāiemācās. Šobrīd esošās grūtniecības laikā augļola vēl nav kārtīgi piestiprinājusies, ir progress, tomēr būtu jābūt vairāk. Kā saprotu, iemesls ir progesterons, kas neražojas vai neuzsūcas pietiekami un pareizi. Lietoju medikamentus. Embrijam pukst sirsniņa, tomēr tas ir ierāvies augļolas maliņā. Kāpēc var rasties šādas problēmas? Augļola iespējams ir piestiprinājusies priekšējai sienai- ko īsti nozīmē, ka bērniņš šādā gadījumā “pārtiek no mana jūtu spēka?” Ko simbolizē olnīcu lēna darbība šajā situācijā? Ja tas ir saistīts ar kaut kādu manu nepareizu attieksmi pret vīriešiem, tad kā to saprast, kas tieši tas ir?
Elvita Rudzāte atbild: Garīgajā skatījumā olnīcas ir vīrišķā puse sieviešu dzimumorgānos. Ja ir problēmas ar olnīcām, tas liecina, ka kaut kas nav pareizi attieksmē pret vīru vai citiem dzimtas vīriešiem (tēvu, brāli u.tml.). Varbūt Sanita dzīvo gaidās, ka viņas dzimtas vīrieši mainīsies? Svarīgākais ir mīlēt bez nosacījumiem, neizvirzot nekādas prasības, nenosodīt un pieņemt vīrieša trūkumus. Pasaulē dzīve būtu ļoti garlaicīga, ja visi būtu vienādi.
Grūtniecībā placentas piestiprināšanās vieta rāda, no kā bērns pirmām kārtām pārtiek. Ja placenta piestiprinājusies dzemdes priekšējai sieniņai, tad bērns pārtiek no mātes jūtu spēka. Ja placenta piestiprinājusies dzemdes aizmugurējai sieniņai, tad mātei spēcīgāk attīstīts gribasspēks. Bet, ja māte bērnu audzināšanā par galveno nosacījumu uzskata pārticību, kuras vārdā viņa ar vīru raujas dienu un nakti, neiedomājoties par bērnu dvēseles vajadzībām, placenta piestiprinās dzemdes lejasdaļā.
Sanitas bērniņš jūt mātes mīlestību, bet viņam pietrūkst mātes drosmes. Māte baidās par bērna veselību, baidās to zaudēt un neuzticas Dievam. Uzticēšanās Dievam nozīmē, ka māte ir gatava pieņemt Dieva gribu, lai kāda tā būtu, t.i., pieņemt Dieva gribu pat, ja bērns dotos atpakaļ uz Smalko plānu. Bērns jūt mātes bailes, tāpēc pats ir nobijies.
Šajā periodā ir svarīgi bērnā radīt drosmi un šajā gadījumā ļoti svarīgs ir tēva atbalsts. Tēvam ir jāuzliek roka uz sievas vēdera, tas jāglāsta un jārunā ar bērnu, lūdzot piedošanu, ka nav spējis dot sievai un bērnam tādu drošības izjūtu, lai viņi nebaidītos. Tēvam ir jāuzmundrina bērns, ka viņš var justies droši, ka tētis un māmiņa viņu gaida un nav jābaidās no materiālās dzīves grūtībām, jo kopā ģimenē visi var pārvarēt jebkādas grūtības, ja tikai ir mīlestība.
Sanitai arī jālūdz piedošana bērniņam, ka viņa ir tik nobijusies un nespēj spēcināt savu bērnu ar drosmi.
sending...
