Astroloģija 21.08.2012

Astroloģija ir dzīves ciklu izziņas metode, zinātne, kas skaidro zvaigžņu (planētu) enerģiju saikni ar dabu un mums. Tās mērķis ir apzināt mūsu darbības iekšējo un ārējo izpausmju izraisītu notikumu norises likumsakarības, lai vadītu dzīvi vēlamā gultnē.

Jēdziens “astroloģija” ir cēlies no grieķu vārdiem – astra – zvaigzne, logos – doma, saprāts, vārds, likums. Astroloģija ir instruments apkārtējās vides un sevis izziņai. Pati daba mums rāda, ka viss notiek pēc iepriekš stingri noteikta plāna. Pasaulē katram no mums ir sava zināma vieta.

Astroloģija ļauj analizēt individuālā un kopējā saistību, jo tā redz planētu kustību saikni ar cilvēka vai kādas grupas (ģimenes, valsts) vai objekta dzīvi.

Astroloģija balstās uz astronomiskajiem datiem un ir saistīta ar objektīvo laiku un tā cikliem, tomēr neskaidro pašus šos ciklus, bet interpretē to iedarbību uz visu dzīvo. Ar cikliskām norisēm mēs saskaramies regulāri: diennakts ritms, gadalaiku mijas, ko izraisa Zemes griešanās ap savu asi un ap Sauli, Mēness fāžu maiņas, kas saistītas ar Mēness griešanos ap Zemi un kopā ar to ap Sauli. Līdzīgi notikumi cikliski norisinās arī mūsu acīm neredzamā veidā. Kosmosā- tāpat kā Saule un Mēness- pārvietojas citas planētas. Astroloģijas mērķis nav informēt par precīzu objektu (planētu) atrašanos laikā, bet parādīt to enerģētiskās plūsmas un individualitātes mijiedarbību.

Astrologs pārzin, kādas enerģiju plūsmas atbilst debesu ķermeņiem.

Astroloģija prognozē dzīves notikumu raksturu, bet precīzu izpausmes veidu izvēlas cilvēks.

Astroloģija piedāvā dzimšanas laikā pārmantotās mentālās spējas, bet tas, kā mēs tās pielietojam, ir mūsu ziņā. Astroloģija vēsta, kā mainīt savu dzīvi, sadarbojoties ar dabu, nevis esot pretrunā tās likumībām.

Zvaigžņu valoda ir skaista un plaša. Katrs simbols caur astroloģiju tiek tulkots un gūst skaidrojumu reālajā dzīvē.

Ik brīdi planētas atrodas kādā noteiktā zodiaka zīmē un raida noteiktas vibrācijas Visumā. Astrologu vēlme ir tās izprast un sniegt šo izpratni Jums, lai īstenotos mūsu visu vēlme – savu dzīvi veidot apzinātāk, jaukāk un skaistāk.

Pirmā un galvenā astroloģijas aksioma ir pārliecība, ka debesu spīdekļi, it īpaši planētas, viennozīmīgi ir saistīti ar zodiaka zīmēm un iespaido procesus uz Zemes.

Otrā astroloģijas aksioma runā par to, ka  ir kosmiskās izpausmes, kuras tiek aprēķinātas ļoti precīzi un ir ļoti individuālas, skar tikai vienu cilvēku. Tie ir īpašie punkti-  Ascendents, Descendents, Debesu Vidus un Debesu Dziļums. Šie punkti līdz ar zodiaku veido debesu karti, kuru tulko tikai kopumā. Neatkarīgi no aprēķinu sistēmas, astroloģiskajās kartēs vienmēr ir iekļauts arī cilvēciskais aspekts, kura nav astronomiskajās kartēs.

Astroloģija šodien  pārstāv vairākas skolas un vairākus virzienus. Astroloģija nemitīgi attīstās un tomēr tā saglabā arī lielu daļu tradīcijas. Šobrīd var izdalīt vairākas astroloģijas skolas:

• tradicionālajai skolai pieder tie astrologi, kuri par neapgāžamu autoritāti uzskata Ptolemeju.
• dabaszinātņu jeb kosmobioloģiskā skola tiecas pierādīt cēloņu – seku likumību, bioritmu teoriju.
• Simboliskā skola astroloģiju pārsvarā sasita ar psihologa K. G. Junga un citu analītiskās psiholoģijas autoru darbiem, papildinot astroloģiju ar psiholoģiskiem datiem.
• Strukturālā skola astroloģiju uzskata ne vien par zināšanām, kuras tiek iegūtas no ārpuses, bet arī par realitātes projekciju cilvēka apziņā.

Līdzās šīm četrām skolām XX gs. otrajā pusē attīstījās vēl citi skatījumi un izpratnes. Notiek pētījumi gan matemātisku mērījumu un to cēloņu- seku likumību saistību, meklējot iespēju dot visprecīzākās notikumu prognozes, gan turpinās astroloģijas un psiholoģijas saikņu meklēšana. Daudzi astrologi mehāniskus pētījumus neuzskata par interesantiem, jo viņuprāt visbūtiskākais ir nepazaudēt tiešo saiti ar cilvēku un intuīciju. Kopumā mūsdienu astrologi vairāk cenšas nevis prognozēt notikumus, bet gan palīdzēt cilvēkam iespējami agrāk atklāt viņa spējas, talantus, iespējamās problēmu situācijas un risinājumu ceļus.

Astroloģijas vēsture

Vēlme izzināt nākotni ir saistījusi cilvēku jau kopš tālas senatnes, tāpēc arī, pētot cilvēces vēsturi, jau pašos civilizācijas sākumos mēs saskaramies ar pareģošanas faktiem. To pamatā ir atziņa, ka cilvēka dzīve nav nejaušību virkne, bet kaut kas likumsakarīgs, uz kā pamata, fiksējot noteiktas zīmes un noteiktā veidā tās tulkojot, iespējams veidot tēlu sistēmu. Ticībai pareģošanas iespējai seko ticība tam, ka tādā vai  citā veidā cilvēks var izmainīt savu nākotni, to ietekmēt vai arī sev vēlamā veidā pielāgoties gaidāmajam.

Runājot par astroloģijas vēsturi, to var iedalīt 4 attīstības posmos:

1)     protoastroloģija – vissenākā astroloģija;

2)     pazīmju un kalendārās astroloģijas rašanās un attīstība;

3)     zinātniskās astroloģijas rašanās un attīstība;

4)     zinātniskās astroloģijas krīze un Ņūtona fizikas uzplauksme.

Saskaņā ar vēstures priekšstatiem astroloģija cēlusies Senajā Mezopotāmijā pirms aptuveni 30 tūkstošiem gadu. Par to liecina vienīgi daži līdz mūsdienām saglabājušies raksti, kuros piesauktas dažu planētu dievības. Drīzāk to var uzskatīt par zvaigžņu kultu (astrolatriju), nevis astroloģiju.

Pirmās reālās liecības par astroloģiskajiem pareģojumiem attiecas uz Senās Babilonijas periodu aptuveni XIX – XVI gs pr. Kr. Tie ir ķīļraksti par astroloģiskām tēmām un satur pareģojumu likumības, kuras balstās debesu un atmosfēras parādību novērojumos, piemēram, notikumu saistība ar parādībām Jauna Mēness laikā.

Par ēģiptiešu nesalīdzināmo astroloģijas mākslu jau senatnē stāstīja leģendas. Ir viedoklis, ka jau IV gadu tūkstotī pr. Kr. Ēģiptē veikti astronomiski un astroloģiski novērojumi. Lai precīzi noteiktu Nīlas pārplūšanas laiku, vajadzēja rūpīgi novērot zvaigžņu ceļu; šo notikumu piefiksēšanai bija vajadzīgas rakstu zīmes  un nepieciešamība ik gadu no jauna noteikt pārpludinātos robežakmeņus radīja zemes mērīšanas mākslu. Tādējādi cīņa par Nīlas pārvaldīšanu izveidoja matemātiķu, astronomu un inženieru intelektuālo virsslāni. Šiem cilvēkiem bija ciešas attiecības ar priesteriem, jo visas šo nozaru zināšanas tika mācītas un stingri uzraudzītas tikai tempļos.

Par pirmo kanonisko astroloģijas tekstu var uzskatīt ķīļraksta tabulu sēriju “Enuma Anu Enlil”, kura attiecas uz XVI – XI gs. pr. Kr.

Nopietnas izmaiņas astroloģija piedzīvoja Mezopotāmijas Jaunās Babilonijas periodā. Sākot no VII gs pr. Kr. Sākas pārejas laiks no pazīmju astroloģijas uz horoskopu astroloģiju. Horoskopi gan vēl  netiek sastādīti, bet no V gs. pr. Kr. Zodiaks jau pastāv un pareģošanā tiek pielietotas gan jau kopš senatnes pazīstamās pazīmju astroloģijas metodes.
Horoskops mūsdienu izpratnē astroloģijā ienāca ne vēlāk kā V gs. sākumā pr. Kr. Taču māju sistēma astroloģijā ienāca tikai hellēnisma periodā.

Horoskopu astroloģija pamatā ir fundamentālas idejas:

* no astronomijas aizgūta matemātiskā zodiaka koncepcija,

* priekšstats par to, ka cilvēka dzīves apstākļus noteiks spēki, kuri darbojušies viņa dzimšanas un (vai) ieņemšanas brīdī.

Horoskopu astroloģijas atzīšana notika pamazām. Vēl ilgstoši pēc horoskopu astroloģijas paradīšanās par svarīgāku tomēr uzskatīja pazīmju astroloģiju. Bet laika gaitā tomēr horoskopu astroloģija iekaro savu vietu un hellēnisma periodā (aptuveni III gs. pr. Kr. – III gs. pēc Kr.) ir tās ziedu laiki.

Grieķijā, pēc Hērodota ziņām, astroloģija ienāk V gs. pr. Kr., pateicoties kādam magam, kurš pavadīja Kserksu viņa gājienā uz Grieķiju, un sākotnēji ir visnotaļ primitīva. Pirmo astroloģijas skolu dibina haldeju priesteris Beross tikai aptuveni 300 g. pr. Kr. Kosas salā.

Astrologa acīs viss debess jums bija astroloģisku izstarojumu avots. Šī spēka lauka centrā atradās zeme un cilvēks.

Neskatoties uz visiem daudzajiem aspektiem, kuri tika ņemti vērā, hellēnisma laika astrologi apzinājās savu zināšanu un spēju nepilnību. Pareģojumi nebija precīzi. Neveiksmes un kļūdas tika skaidrotas gan ar astrologa nepietiekamajam zināšanām, gan ar metožu nepilnību.

Horoskopu astroloģija tādā veidā, kā mēs to attēlojām, pastāvēja jau kopš I gs. pr. Kr. Uz šo pašu laika posmu attiecas romiešu astrologa un dzejnieka Manilija astroloģiskā poēma “Astronomiskie apraksti”.

No aptuveni trīssimtajiem gadiem pirms Kristus astroloģija attīstījās īpaši intensīvi un ietekmēja visa senās sabiedrības dzīves jomas.

Astroloģijas izplatīšanās Romā notika pa diviem ceļiem: gan no Grieķijas puses, gan karagājienu laikā saistībā ar Austrumu astroloģiju. Kopumā Romā pret astroloģiju pastāvēja radikāli pretēja attieksme. Viss bija atkarīgs no valdošās varas attieksmes pret astroloģiju. Ja valdīja cilvēks, kurš ticēja astroloģijai, tā tika atbalstīta, dibinātas astroloģijas skolas un astrologiem izdalīti pat uzturlīdzekļi. Taču, ja pie varas bija astroloģiju neatbalstošs vadonis, astrologi tika trenkāti un izraidīti no valsts. Dažkārt gan gadījās arī tādi kuriozi, ka imperatoram vija savs astrologs, bet tas arī bija vienīgais astrologs valstī.

Kristietība neatbalstīja astroloģiju, jo tai nebija pieņemama tās fatālā attieksme pret dzīvi. Kristietības priesteri sludināja brīvo gribu tā, kā viņi to izprata un tas nesakrita ar astroloģijas skaidrojumiem. Bieži kristiešiem bija dubulta attieksme pret astroloģiju – oficiāli to noliedza, bet patiesībā interesējās par astroloģiju. Daudzi garīdznieki, ieskaitot pat pāvestus (Leo X,  Pāvils III), nodarbojās ar astroloģiju -tā raksta Meinlijs Hols, atzīta autoritāte ezotēriķu vidū.

Līdz ar Romas impērijas krišanu Eiropa nonāk viduslaiku drūmajā tumsā. Un tai pat laikā Arābijas tuksnešos aust arābu civilizācijas gaisma.  Arābi radīja milzīgu impēriju un ilgstošā laika posmā ietekmēja teritoriju no Spānijas un Marokas Atlantijas piekrastē līdz pat Indonēzijai un Vidusāzijas stepēm.  Daudzi impērijas pārvaldītāji atzina un atbalstīja zinātnes attīstību un par pašām nozīmīgākajām zinātnēm tika atzītas astroloģija un medicīna, kas bieži gāja rokrokā. Piemēram, ārstiem vajadzēja zināt arī astroloģiju, lai noteiktu labāko laiku tām vai citām ārstniecības metodēm. Zināšanu avots arābiem bija vai nu no Bizantijas baznīcas bēguļojoši zinātnieki vai arī astrologi, kuri no Maķedonijas Aleksandra karagājienu laikiem bija svarīgs grieķu astroloģijas zināšanu centrs. Tika tulkotas daudzas grieķu zinātņu grāmatas, bet sākot jau no IX gs. rodas jauni pašu arābu autoru rakstīti darbi astroloģijā. Līdz mūsu dienām ir saglabājušās speciālas planētu kustību tabulas zidži, kurās nav nekādas teorijas, ir tikai matemātiski aprēķini, kuri nepieciešami, lai sastādītu horoskopus.

XI gs. Eiropas kultūras dzīve pamazām atgūstas. Krustagājieni satuvināja rupjo un primitīvo mūku un bruņinieku pasauli ar izsmalcināto arābu  kultūru. Caur Spāniju, kā islama pasaules un kristiānisma robežu, arābu zinātne nonāca Eiropā. XIII – XV gs. Eiropā ir astroloģijas ziedu laiki. Praktiski visos Eiropas galmos mēs atrodam astrologus, kuri tur bauda īpašu cieņu un ietekmi. Astroloģija tiek mācīta daudzās Eiropas universitātēs un astroloģijas fakultāte ir viena no svarīgākajām. Pat Keplers, kuram modernā astronomija var būt pateicīga par planētu kustības likumību atklāšanu, ne tikai ticēja astroloģijai, pats sastādīja horoskopus un bija visnotaļ talantīgs pareģis, bet arī aizstāvēja astroloģiju pret daudzajiem citu zinātnieku uzbrukumiem.

Laiks, kad klasiskā astroloģija kļuva par mūsdienu astroloģiju, saistās ar Kopernika atklājumiem, kuri “nocēla” Zemi no visuma centra un “pasludināja” to par tādu pat debess ķermeni kā pārējās planētas. Gan šis fakts, gan arī vēlākie atklājumi, kā Urāna, Neptūna un Plutona atklāšana, ne tikai padziļināja plaisu starp astronomiju un astroloģiju, bet arī pašā astroloģijā ienesa jaunas vēsmas.  Līdz ar jaunatklātajām planētām kļuva iespējams izskaidrot daudzus agrāk neizprotamus notikumus.

Materiāls sagatavots, izmantojot portālā www.astroloģija.lv pieejamo informāciju.