Bērniņa ienākšana ģimenē 13.07.2015

Pašos pamatos līdz “kaulam” vajag saprast pāris lietas, kas saistītas ar bērniņa ienākšanu ģimenē.

Dēlam šobrīd ir 9 mēneši, attiecīgi vismaz šos 9 esošos + vismaz 9 iepriekšējos, bet patiesībā jau daudz ilgāk esmu iedziļinājusies tēmā, vecāki un bērni. Domāju, ka kopumā vismaz 4 gadus.

Kā pamatu savam darbam izmantoju autoru: Anatoliju Ņekrasovu un Osho. Protams, ka ne tikai viņus, bet lielākotiess tieši viņus.

Vai var būt ka kādreiz arī pārlieku mīlestība kādam var traucēt? Izrādās, ka tā var kaitēt reizēm pat vairāk nekā, ja kādam mīlestības pietrūkst.

Pavisam nesen man sanāca saruna ar meiteni, kuras mammai ikdienā sanāk saskarme ar bērniņiem, kas tiek izņemti no ģimenes. Izrādās, ka mēdz izņemt arī tad, ja māte pārlieku rūpējas par bērnu, daļēji vai pilnībā atņemot bērnam iespēju attīstīties.

Kad kļūstam par vecākiem, daudzi bērnu uztver kā savu īpašumu, nereti izmanto, lai risinātu savas dzīves neizsapņotos sapņus un uzdevumus. Bieži varam redzēt, ka ir tādas ģimenes (katram bērnam vismaz viena tāda klasē/kopienā atrastos), kas pārlieku lepojas ar sasniegumiem bērna, reizēm šiem vecākiem ik viena dzīves minūte aiziet, lai steigtu aizlaucīt ikvienu puteklīti no bērna ceļa. Bet vai kāds to ir prasījis?

Lai cik labi būtu vecāku nodomi ir jāapzinās, ka katrs bērns šajā pasaulē ir nācis kā dvēsele, kurai ir savs individuālais ceļš un uzdevums. Bērns jau ienākot pasaulē, pat vēl agrāk ir personība nevis vecāku “kopija” un tā tālāk.

Jā, es piekrītu, ka bērni mēdz būt līdzīgi vecākiem un kā gan savādāk, jo mēs taču piesaistam bērniņu ar līdzīgu enerģētiku. Tomēr ir jāsaprot būtiska lieta, vecāki ieaicina mazuli ienākt savā “Mīlestības telpā” taču tas nenozīmē, ka mazulis viņiem pieder! Neviens nevienam nepieder.

Ja tiktu veikta aptauja sievietēm, kurām ir ģimenes, uzdodot jautājumu: “Kas Jums dzīvē ir vissvarīgākais?” Esmu droša, ka vismaz 8/9  no 10 Latvijā dzīvojošām sievietēm atbilde būtu bērns. Vēl kāda teiktu, es jau zinu, ka jāsaka – vīrs, ar prātu saprotu, bet ar sirdi saku, ka bērns. Diez vai kāda teiktu, ka vissvarīgākā ir viņa pati. Bet vai tad nav tā, ka lai darītu kādu laimīgu ir jābūt vispirms pašam laimīgam?

Mūsu vecāki ir auguši laikā, kad pilnīgi visam cauri tika veicināta kolektīvā apziņa, attiecīgi arī mēs lielākā daļa esam tikuši audzināti zem līdzīgiem principiem.  Ir būtiski apzināties, ka mēs vieni atnākam un vieni aizejam. Mēs nākam šeit, lai ietu savu garīgo attīstību, izpildītu sev noteiktos uzdevumus un dotos tālāk.

Katrs bērns tā ir patstāvīga dvēsele ar saviem uzdevumiem, vecāku uzdevums ir radīt piemērotus apstākļus kuros bērns var netraucēti attīstīties un būt brīvs.

Situācijas no manas dzīves:

Situācija A

Mans gaidību laiks sakrita ar Latvijā ļoti pazīstamas sievietes grūtniecības noslēgumu. Sanāk tā, ka es biju kādā 8 grūtniecības mēnesī, bet viņas mazulim bija jau 3 mēneši.

Šī  sieviete no mazuļa 3 mēnešu vecuma izlēma atgriezties darbā.

Uzreiz konkretizēsim: Viņas darbs ir diezgan elastīgs, kopā darbam ir jāvelta 3-5 stundas dienā, 3 konkrētā laikā un dažas minūtes līdz 2 stundām var ieplānot kā ērtāk.

Viņas darbs ir medijos, attiecīgi visi cilvēki viņas dzīvi skata kā uz delnas, jo nezin kāpēc visiem viņas dzīve “nenormāli” interesē un liekas, ka ir ne tikai pieņemami to apspriest un analizēt.

Es šo sievieti zinu personiski, un varu par vismaz 100% (no sava skatpunkta) apgalvot, ka viņa ir brīnišķīga sieviete un mamma, patiesi sirdsgudra, jauna un skaista! Ziniet, es aizdomājos, jo iespējams, ka tieši tāpēc viņa nokļuva visu uzmanības centrā, pati to nemaz nevēloties, jo bija veiksmīga kā sieviete- personība!

Situācijas apraksts:

Es biju grūtniecības pēdējos mēnešos, mana dzīve arī tad bija ļoti aktīva. Kā grūtniece gāju uz dažādām nodarbībām, piemēram baseina vingrošanu un tml. Kā arī strādāju un ikdienā saskāros ar sievietēm. Biju izbrīnīta, cik daudzi stāsta un grib izcelt šo notikumu: Redziet, cik tomēr šī  sieviete varam saukt arī par Katrīnu, ka viņa jau atsākusi tik ātri pēc grūtniecības strādāt, kāpēc viņai tas ir vajadzīgs? Ko gan viņa grib pierādīt? Kāpēc citiem lec acīs? Vai tad vīrs viņai naudu nedod?

Tā kā es Katrīnu pazīstu personīgi (paziņu līmenī), es biju pārsteigta pirmkārt par to, cik daudz uzmanība tika vērsta šai tēmai, par to runāja ļoti daudzi cilvēki, bet jo īpaši sievietes un grūtnieces man apkārt. No sākuma pamanīju sevī, ka gribēju asi reaģēt un aizstāvēt, jo galu galā šie cilvēki, taču Katrīnu nepazīst, bet izskata dažnedažādas piezīmes un viedokļus, kaut arī neviens to neprasa! Man tas šķita negodīgi! Pat vēl vairāk es tieši apbrīnoju Katrīnas menedžēšanas prasmes un viņas spēju saglabāt labu izskatu, darbu un prasmi būt kopā ar bērnu.

Rezumē par situāciju:

Cilvēki uzskatīja, ka jāatgriežas darbā tikai:

–  Ja riebjas auklēšanās ar bērnu;

–  Vāji nervi, nevar izturēt spriedzi, labāk lai auklīte paņemas ar mazo;

–  Vai tad viņai problēmas ar finansēm? Vīrs bagāts! Ja jau lepna un negrib no vīra ņemt, alga taču oficiāla, ja strādā medijos, tad jau arī pabalstam jābūt.

… cilvēki tik ņēmās un sprieda… sakot tikai vispārpieņemtos stereotipus un paužos uzskatus, kas ietver tikai negatīvus aspektus un varbūtības…

bet  vai kāds iedomājās, ka

– Katrīna ir sieviete, ne tikai māte;

– Katrīna ir smagi strādājusi, lai sasniegtu savas karjeras līmeni un atrastos starp TOP darbiniekiem, konkrētajā darba specifikā. Ja Katrīna “izietu no aprites”  uz 1-1,6 gadiem visdrīzāk darba vietas vairs nespētu piedāvāt tikpat līdzvērtīgas darba pozīcijas (jā es zinu, ka likums saka kaut ko citu).

– Vai kāds iedomājās, ka Katrīna no diennakts 24 stundām ar mazo pavada vismaz 19-20 h diennaktī?

Tagad īsumā mana piebilde un redzējums.

Es zinu kāpec šī situācija tik ļoti iesēdās manā prātā, jo tas sakrita arī ar manu plānu un redzējumu uz lietām. Arī es atgriezos darbā pavisam drīz pēc bērniņa piedzimšanas, jau 2 mēneši pēc piedzimšanas. Iespējams, ka tieši tāpēc tik daudz prātoju par situāciju kas skāra Katrīnu. Jo es nebiju iedomājusies par negatīvajiem stereotipiem. Protams, ka es saprotu: Ka tam ko par mani domā citi cilvēki nav nekādas nozīmes, tomēr būsim godīgi, ka par to nevar nedomāt.

Tad kad es saskāros jau dabā ar situāciju, ka jāatgriežas darbā, es biju laimīga. Jā, no sirds laimīga uz pāris stundām dienā izrauties kā sieviete. Satikt savas mīļās klientes un redzēt arī abpusēju prieku un sirsnību. Saņemt kādu praktisku padomu un labu ideju. Iespējams, ka pateicoties informācijas plūsmai, iztiku un joprojām iztieku bez “internetā atrodamajiem google padomiem” un forumos pastajiem viedokļiem.

Stereotipi par mātes un bērna attiecībām ir pārsteidzoši spēcīgs sabiedrības instruments! Man ik pa brīdim ienāk prātā doma, vai esmu laba mamma? Es zinu, ka esmu, jo nav nozīmes laika kvantitātē, bet gan tā kvalitātē! Starp citu, es dienā strādāju 5-6 stundas, un darbs ir man tajā pašā pagalmā kurā es dzīvoju, pat ceļam nav jātērē laiks.

Iesim vēl dziļāk šajā jautājumā: vai bērnam ir vajadzīga piepildīta mamma (velta laiku sev- skaistumkopšanai vai kafeinīcai vai grāmatai vai kursiem vai darbam- ja tas sagādā piepildījumu)  vai tukša mamma (dzīvo 4 sienās, ik pa laikam tiranizē dzīves biedru, ja tas kādu minūti kavējas darbā vai grib uzspēlēt kādu tenisa spēli kopa ar draugiem… vai ieslīgusi seriālu un interneta pasaulē skaita minūtes, lai tikai mazais nepamostos un neiztraucētu)?

Vai Tu vari kādam dot prieku un laimi, ja pats neesi piepildīts jeb realizējies kā personība?

Situācija B

Situācijas apraksts: Ziemassvētku laikā es kopā ar vīru pieņēmām lēmumu, ka brauksim vasarā atpūsties uz kūrortu ārpus Latvijas.

Notika sekojošais:

Manī iekšā sākās kaut kas līdzīgs vēršu cīņām:

No vienas puses manas iekšējās pārdomas:

Sabiedrības vispārpieņemtie nosacījumi, ka labi vecāki ņem līdzi savus bērnus ceļojumos un viss taču ir kārtībā- tiek galā. Es visu taču arī vienmēr māku saplānot un sakārtot, gan jau arī tagad varēšu, gan bērnu ķert pie baseina, gan skriet ekskursijās.

Ja jau citiem tas sanāk, man arī gribas, jo es taču esi laba mamma.

No otras puses manas iekšējās pārdomas:

mmm esmu mazliet nogurusi no slodzes, gan no celšanās naktīs (kas joprojām ir 4 reizes, ja zobi nāk tad 7-8).

Gribas vienkārši paslinkot un baudīt mirkli, pabūt kopā ar vīru un atcerēties, ka mēs esam vienkārši Aija un Guntis, nevis tikai mamma un tētis.  

Kopsavilkums par situāciju:

Jo vairāk domāju par savām iekšējām sajūtām, jo vairāk saprotu, ka cīnas mans EGO, kas nav ne slikti ne labi, tas šobrīd vienkārši norisinās. Jautājums ir tikai, kura EGO šķautne ir redzama kurā brīdī.

Vai es esmu gatava tikai tāpēc, lai es atbilstu Perfektas mammmas statusam pakļaut diskomfortam savu mazo? Vai esmu gatava katru vakaru iet gulēt ap deviņiem un celties ap septiņiem (neaizmirstot arī 4 reizes naktī celties)… Vai es esmu gatava tā vietā, lai ceptos saulītē un zvilnētu uz krēsla sēdēt vienīcas vestibilā un rotaļāties ar savu bērniņu? Tas viss ir iespējams, bet vai vajadzīgs? Un ja vajdzīgs – tad kam?

Pēc ilgstošām pārdomām es esmu sapratusi, ka ne jau es to darītu, lai bērniņš būtu laimīgs vai es tādejādi gūtu baudu no šī stresa neierastā vidē. Ja es to darītu, tad tikai tāpēc, lai nesaņemtu sabiedrības nosodījumu un izpelnītos uzslavas.

Esmu sapratusi, ka daudz labāk atpūtīšos, ja zināšu, ka mazais ir ierastajā vidē, kopā ar cilvēkiem, kas viņu mīl un kuriem es uzticos. Arī es esmu sieviete, tieši tāpat kā mans vīrs ir vīrietis.
Bērnam ir nepieciešama mīlestības telpa kurā viņš var augt un attīstīties. Esmu droša, ka vecāki, kuri ir piepildījuši sevi ar laimes sajūtu, spēj mīlestību izstarot plaši un spoži.

A.Ņekrasova grāmatā lasīju, ka lai bērns augtu Mīlestības telpā nav jākoncentrē uzmanība uz bērnu, tā ir jākoncentrē uz attiecībām. Šādā telpā bērns veiksmīgi varēs attītīties kā personība un veidot savu dzīvi veicot sev noteiktos uzdevumus. Vai Jūsu sirds/attiecību telpā ir pietiekoši mīlestības?

Psihiskā piedzimšana

Pavisam nesen uzzināju par tādu jēdzienu, kā psihiskā piedzimšana.

“Psihiskā piedzimšana ir process, kurā bērns atbrīvojas no mātes ietekmes. Tas ir ļoti svarīgs posms cilvēka psihiskajā attīstībā, viņa apziņā notiekošajā psihiskās nobriešanas procesā.” A.Ņekrasovs

Izrādās, ka tāda reizēm cilvēkam nenotiek vispār, vai notiek ļoti vēlu. Tas, ka cilvēks ir pieaudzis nebūt nenozīmē, ka viņš ir psihiski atdalījies un pieaudzis.

Daži piemēri, lai labāk izprastu par kādiem gadījumiem ir runa:

– pieaudzis vīrietis, kurš pie ikvienas sadzīves nesaskaņas skrien pie saviem vecākiem/mammas;

– vīrietis, kurš nav spējīgs nodibināt ģimeni, jo dzīvo kopa ar mammu, kura pilda visas sievas funkcijas, izņemot fizisko tuvību;

– vīrietis, kurš savā būtībā nicina sievietes, jo ikvienā saskata savas mātes īpašības;

– sieviete nespēj nodibināt ģimeni, maina partnerus, neviens nešķiet pietiekoši labs izbīdītajām prasībām.

Iepriekš nosauktie piemēri saistībā ar dzimumu nav nekādas nozīmes var būt arī ar mainītām vietām (sievietes/vīrieši). Ļoti bieži sievietes psihiskā piedzimšana notiek, kad kļūst pati par radītaju- grūtniecības vai dzemdību laikā.

Droši vien kāds tagad teiks: nu un ko darīt, ja neesmu psihiski atdalījies no mammas?

Sākumā būtiski ir vienkārši to apzināties, un tad soli pa solim strādāt un pirmām kārtām saprast, ka pie konkrētās situācijas neviens nav vainīgs, situācija ir tāda kāda ir un tad soli pa solim šķetināt visu vaļā.

Ļoti bieži, īpaši dēlu mammas izaudzina infantilu dēlu, jo ir dzīvojušas vientuļi, bez vīra atbalsta un iesaistes. Domāju, ka nemaz tik tālā pagātnē nav jāmeklē alkoholā izjukušas neskaitāmas ģimenes pēc PSRS sabrukšanas. Ir jāpiedod situācijai, ir domās jāaprunājas ar savu tēti, ja to nav iespējams izdarīt klātienē un ir jāsaprot, kāpēc šī vīrišķā/tēvišķā enerģija ir tikusi bloķēta. Jā, tieši tēva izkropļotais tēls, mātes dziļais aizvainojums varbūt ir kļuvis par iemeslu naidam pret vīriešiem (kad sieviete nespēj vīru atrast) vai vīrietis nespēj uzņemties atbildību par saimnieciskajiem jautājumiem (jo visu viņa ģimenē taču paveica mamma, kāpēc gan viņam kaut kas jādara).

Šeit vēlos atgādināt 2 lietas:

1.Mīļās sievietes atcerēsimies, ka tieši mēs esam tās, kas audzina dēlus par tādiem, kā mēdz tautā teikt: nederīgiem vīriešiem. Nepieklājīgiem, bez manierēm. u.t.t.

2. Ir būtiski izturēties pret dēlu, kā pret vīrieti un nostiprināt viņā šo apziņu.

Kā jau iepriekš rakstīju, ka reizēm pārlieku mīlot mēs paši salaužam savus bērnus padarot tos nevarīgus. Dažas lietas, ko vajadzetu ievērot un ņemt par brīdinājumu.

– Bērniem drīkst materiāli palīdzēt līdz brīdim, kad viņi paši uzsāk savu patstāvīgo dzīvi, jo tad arī viņiem pašiem ir jānodrošina sava iztika. (Nereti dzirdam, ka vecāki studentiņam apaksā dzīvokli + dod naudu uzturam. Kā viena no visbiežāk sastopamajām atrunām, paskaidrojumiem ir kad vecāki saka: Man pašam neviens nepalīdzēja, gribu lai bērnam nav tā jācīnās kā man bija. Bet vai šis vecāks ir aizdomājies, ka iespējams tieši tāpēc viņam šobrīd ar finansēm viss ir kārtībā…)

Ikviena dvēsele ierodas šajā pasaulē, lai apliecinātu sevi, nevis ziedotu sevi citu labā. Diezgan traka situācija ir kad dzirdam kādu sūkstāmies par bērnu nepateicību: Ak es taču atdevu Tev visu jaunību un kur ir pateicība? Pat nevari atbraukt dārzu uzrakst u.t.t. Vai arī: es tagad ieguldu bērnā visu savu naudu un laiku, jo tas ir manas pensijas garants.

Mēdz būt situācijas, kad ģimenē ir vairāki bērni, tad vecāki īpaši izceļ vienu, nereti pēdējo vai pirmdzimto. Iedziļinoties šajā, var redzet, ka bieži vien “mīlulīša” liktenis saliekas daudz sarežģītāk, nekā tā bērna kuram netika pievērsta pastiprināta uzmanība.

Vecākiem būtu būtiski iegaumēt: bērns nav jāaudzina ir jāļauj un jāpalīdz viņam augt.

Kad mātes mīlestība ir par daudz pret bērnu, īpaši dēlu, nav nekāds noslēpums, ka vīrs nepazināti sāk izjust konkurenci un agresīvi reaģē jūtot saspringumu par situāciju (gan pārlieku kritizē, gan mēdz “palaist rokas” )

Reizēm pēc vecāku nāves uz citu pasauli aiziet arī bērns. Šajā gadījumā pie visa vainīga ir vecāku stiprā pieķeršanās.

Ļoti bieži tiek sajauktas dzīves vērtības kā tādas, kā jau iepriekš rakstīju tiek vispārinātas jūtas pret bērnu, aizmirstot ne tikai savu dzīves partneri, bet arī pašam sevi.

Lai cik tīra šķistu no pirmā brīža šāda mīlestība, apgalvojot, ka bērns ir dārgākais, kas vien var būt pasaulē, tiek aizmirsts, ka šāda tipa jūtas ir saistītas patiesībā vien ar paša cilvēka īpašnieciskumu, egoismu, neapmierinātību, lepnību… tā ir vēlme caur bērnu saņemt uzslavas, mīlestību u.t.t.

Kāpēc gan tiek sajauktas šīs tik būtiskās īpašības mūsu vērtību sistēmā?

Patiesībā mūsu sabiedrība ir radījusi tēlu, kur īpaši tiek uzslavētas un idializētas mātes, kam dzīves jēga ir tikai bērni, šādas mātes tiek celtas debesīs un nēsātas uz rokām…  ziniet man te pēkšņi ienāca prātā manas draudzenes teiktais saistībā ar savu vīru, viņa saka: ” Nu jā, mans vīrs grib, lai arī es kā viņa māte ar asiņainu degunu skrienu pa galvu pa kaklu! ” Šo teicienu viņa izmanto bieži, tik bieži, lai es to iegaumētu un asociētu ar viņas vīra māti. Tad nu šeit man gribas teikt, vai tad Jūs neviens nepazīstat tādu mammu, kas skrien un dara lietas, bet tajā pašā laikā gaužas cik dzīve grūta…bet tā vietā, lai apstātos un visu samenedžētu, veltot laiku sev- nē…tā tas nesanāk, pārāk crazy un biedējoša šķiet šī doma: ja nu būt par mammu kļūst viegli?

Agrāk…pirms kādiem 3 gadiem, es no sirds apbrīnoju sievietes kurām ir 3 un vairāk bērni, arī man šķita, ka viņas ir mātes varones, bet tad mācoties psiholoģiju (mācījos psiholoģiju Dūlas apmācības ietvaros) pirmo reizi dzirdēju variantu, ka iespējams  sievietes, kurām ir daudz bērni ciešs no neirotisma. Pirmo reizi dzirdot, es biju pārsteigta, jo nekad nebiju iedomājusies, ka kāds varētu arī mazuli izmantot mērķim sevi apliecināt, just un mīlēt, lai vienkārši kādam justos vajadzīgs. Tikai nemetiet man tagad ar akmeni, bet vienkārši ieklausieties un aizdomājaties. Bieži tieši šādos brīžos rodas pārpratumi, tapēc es uzsvēršu, ka šis ir tikai viens no iespējamiem vartiantiem, kā tiešam mēdz būt…nenoliedzami ir ģimenes kurās aug vairāki bērni, un viņi ir radīti ģimenēs, kur viņiem ir iespēja augt un attīstīties kā personībām bez savtīgiem nolūkiem, ja tā var teikt. Kopumā jau šājās ģimenēs, kur mammām ir vēlme justies vajadzīgām un realizēties caur bērniem, mātes nemaz neapzinas šo problēmu. Viņas vienkārši ir aizmirsušas, ka ir iespēja arī augt un attīstīties caur savu personības prizmu nevis caur kādu. Pats būtiskākais, ka ne jau tas cik laba Tu esi mamma pierāda to, ka Tu esi labs cilvēks!!!

Mazliet no Ošo, viņa izvirzītās tēzes un mani komentāri.

Būt mātei – tā pasaulē ir vislielākā atbildība.

Būt mātei – tā ir liela māksla, kas jāapgūst.

Pāris vadlīnijas, manuprāt ļoti viegli uztverama doma un absolūti atbilst manam redzejumam:

– neizturēties pret bērnu kā pret īpašumu. Nevar nepiekrist, es domāju, ka ikviens no mums ir redzējis, kad kāds īpaši aizrautīgi runā un uzsvar mans, mans, mans… kā arī izlemj bērna vietā, skaidri norādot, ka viņš ir kaut kas svarīgāks un bērnam ir jāpakļaujas, jo viņš taču ir bērns. Ošo skaidri norāda, ka izturoties pret bērnu kā pret lietu tiek grauta bērna pašapziņa un personība, jo kā gan bērns var kādam piederēt?

– cienīt bērnu un izturēties pret viņu kā pret pieaugušo. Patiesībā tas ir diezgan sarežģīti, daudz vieglāk ir bērnu pazemot un salauzt, rādot savu pārākumu.

– vecāku uzdevums ir radīt bērnam drošības sajūtu un pārliecību. Bērns ir jāiedrošina! Bērnam ir jādod brīvība iepazīt pasauli un realizēt savas dvēseles uzdevumus.

– atļāut bērnam kļūdīties, jo tas ir tikai normāli. Vecākiem ar bērnu ir vajadzīgs kopīgi apzināt šīs kļūdas, saprast un izrunāt.

–  dzīvo saskaņā ar dabu, nevis reliģiju, kultūru. No savas puses arī gribu piebilst, ka ir būtiski lauzt sabiedrības izvirzītos stereotipus un dzīvot saskaņā ar savu sirdi.

– ne tikai bērniņš piedzimst, arī mamma piedzimst vēlreiz no jauna. Bērns ļoti stipri ietekmē un bagātina cilvēku.

Mīli, cieni un palīdzi bērnam tā lai netraucētu attīstīties!

Autore: Aija Bandere