Berta Helingera sistēmfenomenoloģiskās metodes sāls 28.02.2013

Mana iepazīšanās ar metodi

Kopš 2005.gada 8.septembra ir sācies mans garīgās izaugsmes, attīstības posms, kurš, manuprāt, šajā dzīvē vairs nebeigsies. Šis dzīves pavērsies man ir bijis „nejaušs”, es saņēmu piedāvājumu e-pastā no vienas savas bijušās augstskolas pasniedzējas, kura aicināja piedalīties divu dienu psiholoģijas seminārā „Senču mantojums”. Tā kā psiholoģija man līdz tam bija šķitusi ar testu pildīšanu saistīts jauks vaļasprieks, tad arī piekritu. Bet minētais seminārs manas iekšas burtiskā nozīmē izgrieza uz āru – diezin vai es būtu uz kaut ko tādu piekritusi, ja iepriekš jau detaļās zinātu, kas ar mani notiks. Dažreiz neziņa ir labāka par zināšanām un tāpēc drošu prātu, cerot uz jauku laika pavadīšanu, arī devos uz semināru. Semināra tika strādāts ar Berta Helingera sistēmfenomenoloģisko metodi – es to dēvētu par netradicionālās psiholoģijas metodi, jo tā būtiski atšķiras no tradicionālās psiholoģijas ar savu izpildījumu, kas brīžiem šķiet nereāls, vairāk uz ticību balstīts. Jā, ticība terapeita teiktajam, uzticēšanās ir galvenais metodes iedarbības rādītājs. Metodes iedarbību es jau pirmajā seminārā izbaudīju pati uz sevis –  tas bija solis pāri bezdibeņa malai, jo man pirmo reizi nācās publiski stāstīt savu problēmu, lai terapeits un grupa palīdzētu to risināt. Man tobrīd pati aktuālākā problēma bija bailes no nāves – šīs bailes bija tik reālas, ka es pat skaidri iedomājos, kā manu roku ēd tārpi un man no šī skata nāca šermuļi. Par šo problēmu es nebiju nevienam – par savam vīram – stāstījusi, jo es uzskatīju, ka šīs bailes beigsies tikai tad, kad es fiziski nomiršu – uzskatīju, ka nav jēgas runāt par to, ko nevar mainīt. Ai , kā es kļūdījos! Izrādās pateicoties Berta Helingera sistēmfenomenoloģiskās metodes terapijas aptuveni vienas stundas garumā mana mūža problēma, manuprāt, neatrisināmā problēma, tika veiksmīgi atrisināta. Izrādījās panisko nāves baiļu iemesls bija tas, ka es nebiju atvadījusies no sava vectēva – vectēvs man bija (un ir!) īpaši tuvs un mīļš – es biju viņa pirmais mazbērns, viņš mani auklēja, lasīja pasakas. Tad , kad vectēvs nomira, man bija 11 gadi, bet tad, kad es piedalījos seminārā, kas atbrīvoja no nāves bailēm, man bija 30 gadi. Izrādās šos 19 gadus es biju atradusies šoka stāvoklī, kas rodas pēc kāda tuvinieka nāves fakta, bet manā gadījumā sēras pēc vectēva man arī nebija sākušās – es staigāju kā zombijs – ne dzīva, ne mirusi. Tagad es saprotu, kāpēc man nebija nekādas intereses par dzīvi visus šos gadus – es to vienkārši nedzīvoju, jo visus šos 19 gadus atrados šoka stāvoklī. Terapijas laikā semināra vadītājas atbrīvoja manas sēras – „palaida” tās vaļā. Es sāku ļoti raudāt – raudāju un raudāju  – var teikt raudāju nedēļu no vietas jau pēc terapijas, bet tas arī bija tas dziednieciskais efekts – jo vairāk es raudāju, jo gaišāks skats uz dzīvi man atausa. Pēc asaru straumes man atvērās „otrā elpa” es SĀKU dzīvot, sāku domāt, ko es patiesi vēlos, kas man ir nepieciešams, sajutu sevi dzīvu esam. Tās bija milzīgas, prātam neaptveramas izmaiņas manā apziņā, attieksmē pret sevi, ģimeni, cilvēkiem, darbu. Manī vairs nebija vienaldzības, bet bija līdzatbildība, līdzcietība – interese par dzīvi. Pēc B.Helingera metodes bailes no nāves ir bailes no dzīves un to es izjutu pilnībā caur sevi. Es atsāku dzīvot un no sirds pateicos Dievam par šo pavērsiena punktu.

Metodes ārējā izpausme – ieskats terapijas grupas darbā

Man bieži nākas atbildēt uz jautājumiem un skaidrot cilvēkiem – kā darbojas šī metode. Grūti ir definēt, kāda ir metode, pat vieglāk ir pateikt, kāda tā nav. Varu teikt ar personiskās pieredzes pārliecību – hipnoze tā nav. Apziņa netiek izmainīta , par to nav jāsatraucas. Metodes nosaukumā ir vārds „sistēma” (sistēmfenomenoloģiskā metode), kas norāda uz to, ka metode pēc būtības apskata cilvēku un viņa problēmu vienotā sistēmā. Mēs visi dzīvojam, jau piedzimstam noteiktā sistēmā – pirmkārt ģimenē, tad dzimtā. Un tieši šīs ģimenes, dzimtas saites, attiecības vai attiecību neesamība ir tas, kas ietekmē mūsu dzīvi, veselības stāvokli, individuālo laimes sajūtu vistiešāk un no tā nevar izvairīties. Nevar piedzimt un definēt, ka es esmu viens – man nospļauties uz savu ģimeni, vai ģimenes locekļu kļūdām, likteņiem, attiecībām. Jā, to var darīt apziņas līmenī, bet zemapziņa uz to nereaģē . Zemapziņai ir savi, nerakstītie darbības likumi, kuru neievērošana noved pie dažādām problēmās , slimībām, krīzes situācijām. Kā teikt – likumu nezināšana neatbrīvo no to neievērošanas sekām. Ir tā sauktie „apburtie loki”   – cik nav dzirdēts par to, ka tēvs bija dzērājs, dēls tāds pats un iespējams arī , ka mazdēls. Arī daudz tiek runāts par slimību un nelaimīgo likteņu pārmantojamību. No dotās metodes viedokļa ne jau gēni ir tie, kas nosaka, ka būs vai nebūs tā slimība, bet gan konkrētā cilvēka lēmums – aiz mīlestības pret savu senci – slimot un ciest, it kā tādā veidā varētu mainīt senča nelaimīgo likteni. Šāda veida ilūzijas vada cilvēku dzīvi un noved pie bezjēdzīgām ciešanām, bet ir arī otrs ceļš – veselības ceļš, bet tas ir saistīts ar attieksmes maiņu, ar veco stereotipu graušanu, kas ir pa spēkam garā stiprajiem cilvēkiem.

B.Helingera sistēmfenomenoloģiskā metode ir grupas terapija – psiholoģijas/psihoterapijas metode. Vēlamais grupas dalībnieku skaits ir no 7- 20 dalībniekiem, lai vadītājs varētu optimāli veltīt laiku un uzmanību visiem. Darbs grupā tiek organizēts ievērojot zināmus noteikumus, kas svarīgi personīgās drošības garantēšanai. Noteikumi pirmkārt paredz konfidencionalitāti – viss , kas tiek pārrunāts grupā netiek „nests” ārpus grupas. Ir atļauts, protams, runāt piemēru līmenī, bet neminot konkrētu cilvēku vārdus. Varu teikt no personīgās pieredzes, ka esot grupā nemaz nerodas vēlme aprunāt un pļāpāt apkārt par cilvēku nelaimēm. Tieši otrādi, atklātība rada cieņu pret cilvēku drosmi, uzdrošināšanos. Otrs svarīgs grupas noteikums ir – runāt tikai par sevi un darīt to pirmajā personā, lai neradītu sev iespēju „aizbēgt” no sevis, kas parasti notiek runājot otrajā personā – „tu –jūties, dari, domā…..” vai arī caur frāzēm – „cilvēki parasti…….”, „visi jau …..”, „pasaule…….” utml.. Ne mazāk svarīgs grupas noteikums ir – nevērtēt, nekritizēt, nedot padomus nevienam grupas dalībniekam. Tas ir svarīgi, lai dalībniekus iedrošinātu atklāties, nebaidoties no mūžīgā vērtējuma. Grupā ir vienošanās, ka viens otru uzrunā uz „tu” arī tādēļ, lai varētu vieglāk uzticēties viens otram un sajust grupas vienotību. Un pēdējais noteikums – būt šeit un tagad, atļaut sev justies kā jūtas – raudāt, smieties grupā un nekautrēties no tā. Gadījumā, ja grupas dalībnieki tomēr aiztur asaras (smieklus jau parasti neaiztur!), tad vakarā pēc nodarbības ,ļoti iespējams , ka parādīsies galvassāpes – aizturētas mīlestības plūsma, kas netiek laista uz āru.

Grupas nodarbību vēlams organizēt tā, ka visi grupas dalībnieki ir tērpušies ērtā apģērbā, kas neierobežo kustības, bez apaviem kājās , sēžot aplī uz grīdas. Ērtībai var izmantot spilvenus, matracīšus, lai dalībnieki var kaut vai gulēt nodarbības laikā . Jo ērtākā pozā atrodas ķermenis un tuvāk zemei, visi vienā līmenī ar vadītāju, jo vieglāk katram individuāli atklāties un uzdrošināties risināt savu problēmu. Arī apavu neesamība vieno grupu – vienotības sajūta vairo uzticēšanos grupai un vēlmi atklāt un risināt savu problēmu.

Nodarbība sākas ar iepazīšanos un katrs ir tiesīgs runāt tik daudz par sevi – cik vēlas un ir gatavs runāt. Nekāda piespiedu atklātība netiek uzspiesta. Lai iesildītu grupas darbu un rosinātu katram aizdomāties par savas dzīves stūrakmeņiem, vadītājs parasti pielieto dažādus psiholoģiskos vingrinājumus, kas saliedē grupu kopīgam darbam. Tiklīdz ir pirmais gribētājs no dalībnieku puses, tas ir cilvēks, kurš ir atnācis rast risinājumu konkrētai problēmai – darbs var sākties . Vadītājs un grupa uzklausa dalībnieku, kurš vēlas risināt savu problēmu, sauksim viņu par „klientu”. Jo patiesāk, neslēpjot faktus un neizpušķojot klients stāsta savu stāstu, jo vieglāk un raitāk vadītājs spēj virzīt sarunu līdz problēmas šķietamajiem cēloņiem. Es saku šķietamajiem, jo parasti klients nemaz nevar iedomāties patiesos cēloņus, kuri atrodas zemapziņā, īstenībā viņam pat nav ne jausmas par patiesajiem cēloņiem. Piemēram: klients ir sieviete, kura stāsta, ka viņai ir nepamatots naids pret savu brāli – viņai ir iekšējā vēlme skriet viņam virsū ar nazi. Vadītājs un klients tad vienojas, kuras ir problēmā iesaistītās personas: pirmkārt kliente pati, viņas brālis un naids. Metodē arī lietas, notikumi, slimības, jūtas tiek personificētas, jo terapijas gaitā atklājās, ka katra šī nedzīvā lieta ir neizbēgami saistīta ar kādu cilvēku – ģimenes vai dzimtas locekli. Tā arī dotajā situācijā terapijas dinamikā atklājās, ja jūtas – naids – pieder vecmāmiņai, nevis klientei. Vecmāmiņai tiešām bija reāls pamats naida jušanai – kara laikā viņas vīrs tika nošauts mazgadīgā dēla acu priekšā un dēliņš no pārdzīvojuma nomira! Vecmāmiņa bija ticīga sieviete un apspieda sevī šo naidu, jo ienīst ir grēks, bet viņas mazmeitiņa savukārt pārmantoja vecmāmiņas jūtas un bez iemesla bija gatava ar nazi skriet virsū savam brālim. Kad ir noskaidrotas iesaistītās personas, klients lūdz grupas dalībniekiem aizvietot šīs iesaistītās personas . Klients intuitīvi izvēlas kādu grupas dalībnieku un viņu uzrunā: „Vai tu , lūdzu, vari aizvietot manu brāli/mani/naidu?”. Katram dalībniekam ir tiesības arī atteikties, ja iekšēji nevēlas vai nav gatavs aizvietošanas darbam. Aizvietošana kā tāda ir absolūti nekaitīga – esmu to darījusi simtiem reižu un man tas pat šķiet īpaši mīļi, jo tas ir darbiņš, ko es veltu cilvēkam, kuram klājas grūti. Kad aizvietotāji ir izvēlēti, klients nostājas katram aizvietotājam aiz muguras , uzliet plaukstas uz pleciem un viegli, ļoti lēnām, soli pa solim novieto aizvietotāju kādā vietā telpā, vadoties vienīgi pēc savām iekšējām sajūtām. Kad visi aizvietotāji ir izvietoti telpā, klients apsēžas malā un skatās. Vadītājs ļauj katram aizvietotājam iejusties tajā vietā, kurā viņš ir novietots un tad izvaicā par pašsajūtu. Aizvietotāja uzdevums ir vienkārši nodot visu informāciju, kas nāk caur viņu. Tas ir domāts – burtiski – ja aizvietotājs jūt, ka viņam, piemēram tirpst roka, tad viņš to pasaka, ja jūt smagumu kājās – pasaka. Aizvietotāja uzdevums ir translēt caur sevi aizvietojamā – piemēram brāļa – sajūtas un vadītājs atkarībā jo šīs ķermeniskās sajūtas „pārtulko” dvēselisko jūtu līmenī. Piemēram, kamola sajūta kaklā nozīmē , ka ir kāda slēptā tēma, kas netiek atklāta, par ko nedrīkst runāt. Bieži vien sāpju sajūta aizvietotāja ķermeņa kādā daļā – piemēram, kājā, norāda uz aizvietojamā kāju problēmām. Tas vai, aizvietotāju sniegtā informācija atbilst patiesībai, ļoti viegli pamana pats klients un bieži vien ir pārsteigts par to, cik precīzi aizvietotāji  translē caur sevi informāciju par aizvietojamo. Pārsteidzoši ir tas, ka aizvietotājs izsakot savas sajūtas, lieto tieši tādas pat frāzes, vārdus, kādus ikdienā lieto aizvietojamais. Šī informācijas translēšana noteikt pateicoties informatīvajiem torsionu laukiem, kuru eksistence ir pierādīta ar fizikas metodēm, tomēr sīkāk par šī fenomena būtību nezinu teikt. Tas tiešām ir fenomens, jo manā pieredzē vēl nav nācies saskarties ar melīgu informāciju, kuru sniegtu aizvietotājs – informācija ir patiesa vienmēr. Ir gan nācies sastapties (vienu reizi!) ar to, ka aizvietotājs cenšas būt labs aktieris un „piespēlē” savu viedokli, bet to vadītājs pamana uzreiz – arī grupas dalībnieki to var redzēt no malas. Tādā gadījumā aizvietotājs tiek nomainīts pret citu drupas dalībnieku un terapija turpinās. „Piespēle” rada maldus – tā nav patiesās informācijas translēšana, bet gan sava viedokļa pielikšana klāt, kas izkropļo patieso informāciju par problēmu, tomēr pieredzējis vadītājs nekļūdīgi uzķer šo piespēli un nomaina aizvietotāju.

Terapijas gaitā var rasties nepieciešamība pēc jauniem aizvietotājiem – piemērā , kur sākotnēji bija klientes aizvietotājs, brāļa un naida aizvietotājs, radās nepieciešamība iesaistīt citu saistīto personu aizvietotājus – vecmāmiņas, viņas vīra, vīra slepkavas aizvietotājus u.c.. Aizvietotāju iesaisti koriģē grupas vadītājs, vadoties pēc esošo aizvietotāju izteiktajām sajūtām – bieži vien kāds no esošajiem aizvietotājiem neatlaidīgi lūkojas zemē- tas liecina par to, ka viņš skatās , ir saistīts ar kādu mirušo dzimtas locekli. Tādā gadījumā tiek iesaistīts mirušā aizvietotājs un no viņa sajūtām tiek saņemta informācija par viņa dzimumu, vecumu, radniecību ar citiem. Parasti klients atpazīst mirušos pēc aizvietotāju sniegtās informācijas, bet gadās arī tādas situācijas, kad mirušais ir vairākas paaudzes pirms klienta – var būt pat padsmitajās paaudzēs pirms. Tādā gadījumā ir nereāli identificēt mirušā personību un tas arī netiek darīts, jo galvenais terapeitiskais uzdevums – cieņas un mīlestības izrādīšana sencim – ir paveicams arī bez mirušās personas identifikācijas. No pieredzes varu teikt, ka vienlīdz veselībai un apziņai nekaitīgi ir aizvietot kā dzīvos , tā mirušos. Terapija parāda, ka mirušie dus mierā, viņi netīko mūsu- dzīvo upuru, viņiem tie nav vajadzīgi. Mirušais guļ mierā, ja redz, ka viņa bērni un mazbērni dzīvo laimīgi savu dzīvi un nesteidzas nomirt.

Vadoties pēc aizvietotāju sniegtās informācija par viņu pašsajūtu un domām, kuras viņi nodot par aizvietojamo, grupas vadītājs turpina vadīt terapeitisko procesu līdz tādam rezultātam jeb aizvietotāju izvietojumam telpā attiecībā vienam pret otru, kad visu iesaistīto aizvietotāju pašsajūta liecina par sirdsmiera un laimes stāvokli. Konkrētajā piemērā kliente „atdeva” savai vecmāmiņai viņas naidu – ar cieņu pret vecmāmiņu, jo būtībā bija zagusi – svešu jūtu piesavināšana ir zagšana, kaut arī aiz mīlestības, bet zagšana. Un līdzsvars atjaunojas tad, kad atdod nozagto un lūdz piedošanu. Terapija parādīja arī to, ka slepkava un upuris ir kopā – viņi ir nedalāmi , viņu liktenis ir – būt vienam priekš otra – upuris nevar bez slepkavas un slepkava nevar būt bez upura. Var teikt tā ir svētas karmiskās saites, kuras darbojas pašas par sevi un dzimtas žēlumam vai nosodījumam ar to nav nekāda sakara. Terapijas noslēguma etapā klientei tiek piedāvāts pašai nostāties sava aizvietotāja vietā, lai izjustu „happy end” garšu. Tas nenoliedzami palīdz klientei atbrīvot savu naidu, dvēselisku šīs jūtas atdodot pēc piederības.

 Metodes sāls ir tajā, ka no zemapziņas tiek “izrakts” problēmas pirmcēlonis un tas tiek neitralizēts – neitralizēšana notiek psihologam piemeklējot situācijai atbilstošus vārdus, kas klientam sniedz dvēselisku mierinājumu, atvieglo izvēli kritiskā situācijā. Atbilde uz visiem jautājumiem jau ir katra paša zemapziņā – ar metodes palīdzību vienkārši grupas vadītājs un aizvietotāji palīdz pašam izvilt šo atbildi dienas gaismā – apziņas līmenī. Savukārt apziņas līmenī katrs jau var risināt savu problēmu pats , veicot reālas darbības dzīvē un attiecību uzlabošanā ar dzimtas un ģimenes locekļiem. Paradoksāli ir tas , ka jebkura problēma, kas sākotnēji tiek definēta kā problēma darba kolektīvā, mājokļa jautājumos vai naudas pelnīšanas lietās, galu galā terapijas gaitā noved pie  cēloņa , kas pamatojas ģimenes attiecību nesaskaņās un risinājums tiek rasts atrisinot tieši attiecību jautājumus ģimenes locekļu starpā.

Dzīves pamatlikumi

Gribu uzsvērt galvenos dzīves pamatlikumus, kurus esmu definējusi saistībā ar savu pieredzi terapijas grupās un kuri, manuprāt, rada nosacījumus laimīgas, veselīgas dzīves esamībai:

1.Mīlestības likums. Svarīgi ir pieminēt un mīlēt visus ģimenes locekļus. Tas nozīmē arī tad, ja vecāki ir šķīrušies un piemēram, māte audzina bērnu viena, viņai ir jāļauj bērnam tikties ar tēvu, jo tēvs ir tikai viens, vienīgais, bet audžutēvs, lai cik labs būdams nevar aizstāt īsto tēvu. Šīs doma mīlēt un pieminēt visus ģimenes locekļus attiecas arī uz abortētajiem un pirms dzimšanas vai agri mirušajiem. Tikai viņus mīlot un dodot vietu viņiem savā sirdī , vecāki pasargā savus dzīvos bērnus no dažādām problēmām, avārijām, slimībām, kurās tie mēdz iekulties tādā gadījumā, ja vecāki nepilda vecāku lomu – nemīl un nepiemin mirušos bērnus. Tad dzīvie bērni dodas glābt mirušos – vēlas dusēt blakus savam mirušajam brālītim vai māsiņai. Bērniem vispār tas ir raksturīgi – glābt pasauli – tāpat viņi parasti slimo, ja vecāku starpā ir kādas nesaskaņas un mīlestības trūkums, tāpat arī citus tuviniekus vēlas izglābt ar savu mīlestību it kā sakot mirušajam: „Ja tu esi miris, tad es arī iešu tev līdzi, jo tevi mīlu”. Bieži vien šāda iešana nāvē aiz mīlestības vērojama ar vēzi slimajiem. Viņi iet nāvē aiz mīlestības pret kādu, iespējams pat septītās paaudzes senci tādā veidā rīkojoties kā bērni, kuri domā, ka ar savu nāvi pierāda savu mīlestību. Bet upuri nevienam nav vajadzīgi – ne dzīvajiem, kur nu vēl mirušajiem.  Pēc prakses varu teikt, ka ar vēzi slimajam tikai tad ir atpakaļceļš uz dzīvi, ja cilvēks pārdomā un pieņem lēmumu dzīvot dēļ saviem bērniem, nevis iet nāvē aiz savas aklās mīlestības uz senci. Ja saprot, ka mīlēt var arī nenesot upurus, tad izveseļojas.

2.Došanas-ņemšanas likums. Tiem, kas pieņem visas dotās dāvanas pateicībā, dzīve dod nākamās un bieži vien vērtīgākas dāvanas. Ja noliedz un atraida to, ko dod, nākamreiz dod mazāk. Tādēļ ar pateicību ir jāpieņem visas dāvanas, nenoniecinot ne sevi, ne devēju. Ņemot un dodot tiek veidota savstarpējā enerģiju plūsma, kas rada pozitīvu dzīves fonu. Vienīgais izņēmums ir vecāki un bērni, kā arī skolotājs un skolnieki. Vecāki dod , bet bērni ņem, jo pēc definīcijas bērni nevar dot to, ko ir saņēmuši – viņi nevar dot dzīvību vecākiem. Tā rezultātā rodas vainas sajūta, ko bērni var dzēst dodot dzīvību tālāk – dodot dzīvību mazbērniem un tādējādi rodot līdzsvaru. Terapiju gaitā esmu novērojusi tādas dzīves ačgārnības, kas rada reālas problēmas un slimības, piemēram, meita uzvedas kā savas mātes māte – pārāk daudz rūpējas par savu māti, kā rezultātā viņa nevar izveidot savu ģimeni, jo viņas vīra/bērna vietu jau ir aizņēmusi viņas māte. Atrisinājums terapijā ir – pagriezt muguru mātei un atbrīvot vietu topošajam vīram/bērnam savā klēpī un savā sirdī. Līdzīgi arī skolotājs dod , bet skolēni ņem – viņu pienākums ir ņemt, nevis dot. 

3.Hierarhijas likums. Cilvēku un lietu svarīguma hierarhijas ievērošana veido pozitīvu dzīves fonu. Pēc svarīguma pirmajā vietā ir dzīvesbiedrs, tad bērni, tad savi vecāki, tad dzīvesbiedra vecāki, tad brāļi, māsas, tad citi radi, draugi un tikai tad – darbs. Prakse rāda, ka problēmas rodas no šīs kārtības neievērošanas, ar ko īpaši grēko sievietes pirmajā vietā izvirzot bērnu, nevis vīru, bet tas jau ir sākums kopdzīves nesaskaņām. Līdzīgi arī darba izvirzīšana pirmajā vietā – darbaholisms ir bēgšana no dzīves un patiesām attiecībām ar sevi un ģimeni.

4.Jūtu nezūdamības likums. Svarīgi ir katram uzņemties atbildību par savām jūtām, nevis tās apspiest, jo nekur jau šīs jūtas nepazūd. Jūtu apslāpēšana (kā piemērā ar klienti un viņas vecmāmiņu), ierobežošana būtībā neatrisina problēmu, vienīgais risinājums ir piedošana pāridarītājam un naida atbrīvošana. Terapijās diezgan bieži iet runa par pārmantotām jūtām, ja cilvēkiem ir neadekvāta reakcija uz notiekošo. Šādos gadījumos terapeits terapijā liek „atdot” pārmantotās jūtas to īstenajam saimniekam (mazmeita atdod vecmāmiņai) un lūgt piedošanu par zagšanu, jo pēc būtības tā ir jūtu zagšana, kad paņem to, kas nav tavs.

5.Cieņas likums. Laime un saskaņa partnerattiecībās ir iespējama vien tad , ja abi partneri ciena un mīl savus vecākus. Sieviete savu sievišķību saņem no mātes, viņu cienot un mīlot, bet vīrietis savu vīrišķību ņem no tēva – viņu cienot un mīlot. B.Helingers uzsver „Mēs saņemam savu partneri jau gatavu” un vēlme viņu pāraudzināt ir tikai un vienīgi cieņas trūkums pret partneri un viņa vecākiem, uzskatot, ka vecāki partneri ir slikti audzinājuši.

Secinājumi

Pateicoties tam, ka organizēju un pati piedalos B.Helingera metodes terapeitiskajās grupās Rēzeknē kopš 2005.gada rudens, esmu praksē iepazinusi daudzu metodes pamatlikumu iedarbību uz cilvēkiem, kuri izvēlās šo metodi. Gribu uzsvērt metodes īpatnības ņemot vērā cilvēcisko faktoru.

Pirmkārt metode ir piemērota DROSMĪGIEM cilvēkiem. Es to domāju tādā ziņā, ka cilvēks atklāti stāsta visu par savu problēmu, atklāj savus „nesmukumus”. Pretējā gadījumā, ja cilvēks noklusē kādu apkaunojošu faktu – piemēram, to , ka viņam pašam ir mīļākais, ko viņš slēpj, terapijas laikā neizbēgami nāk gaismā šīs fakts un cilvēkam tāpat neizbēgami nākas publiski atzīties. Tāpēc metode nav piemērota tiem, kuri vēlas izlikties labiņie, kaut ko noslēpt, bet vaino tikai citus savās likstās. 

Otrkārt metode ir piemērota TICĪGIEM cilvēkiem. Bez ticības terapijā teiktajam un terapeitu izklāstītajam problēmas patiesajam cēlonim , nekas cilvēka dzīvē nemainās. Ja cilvēks nenotic – viņš paliek turpat, kur bijis, rezultātā visa grupa un terapeits ir veltīgi tērējuši savu laiku un uzmanību konkrētās problēmas risināšanai.

Treškārt METODE IR NEEFEKTĪVA, ja kāds no grupas dalībniekiem tiek atvests uz semināru piespiedu, pierunāšanas kārtā. Jā – cilvēks piedalās, paskatās, bet tomēr nereaģē uz notiekošo, tas viņu neskar un neaizkustina, jo cilvēks nav atvērts pārmaiņām. Šāda situācija var radīt pat pretēju efektu – neuzticību jebkura veida terapijām.

Noslēgumā

B.Helingera sistēmfenomenoloģiskā metode ir viens no garīgās izaugsmes ceļiem, kas iesakāma gadījumos, ja cilvēks nevar noteikt savu nelaimju, slimību un problēmu cēloņus, veicot pastāvīgu savas dzīves analīzi. Metode palīdz apskatīt savu dzīvi ir kā no malas, jo esot tanī iekšā, bieži vien domu skaidrība ir apšaubāma, jo emocijas ņem virsroku pār jūtām. Savukārt terapija fokusējas uz emociju mazināšanu un jūtu izcelšanu gaismā, tādējādi attīrot graudus no pelavām un parādot dzīves patiesās vērtības. Terapija uzskatāmi parāda, ka no katras bezizejas VIENMĒR ir izeja – REĀLA IZEJA!

Autore: Brigita