Dots devējam atdodas 10.01.2018

Es domāju, ka sabiedrībā būs maz pieaugušo, kas nebūs dzirdējuši dzīves gudrību: “Dots devējam atdodas”. Tomēr vēl mazāk būs pieaugušo, kas šo dzīves gudrību ņem vērā ikdienas situācijās.

Kāpēc pieaugušie nepraktizē šo dzīves gudrību? Tāpēc, ka domā, ka uz viņiem tas neattiecas vai nespēj noticēt dzīves gudrības patiesumam. Kamēr cilvēks nav pieredzējis situāciju, ka sliktais atgriežas pie viņa kā bumerangs atpakaļ, tikmēr viņš cer, ka spēs no sliktā izvairīties ar savu prātu. Tieši neticība Dievišķo dzīves likumu esamībai ir novedusi sabiedrību pie tā, ka senas dzīves gudrības, tiek ignorētas.

Tanī pat laikā plašsaziņas līdzekļi būs pārpildīti ar rakstiem par netaisnīgām dzīves situācijām, kur tiks meklēti vainīgie. Lielie Skolotāji māca: “Kad tu ar pirkstu norādi uz citu kļūdām, pavēro savu roku, cik pirksti ir vērsti uz tavu pusi?” Vai atcerēsimies Jēzus vārdus: “Lai met akmeni tas, kurš pats ir bez grēka.”

Arī šai dzīves gudrībai vairums sabiedrības nepievērš uzmanības. Internets “vārās” no negatīviem komentāriem. Žurnālisti sūdzas, ka lasītāji nevēlas lasīt pozitīvas informācijas rakstus, ka uzmanību piesaista tikai negatīva satura raksti. Viņiem ir taisnība, cilvēks vairāk interesējas par negatīvo, jo pats ir negatīvs. Cilvēki, kas iet garīgās attīstības ceļu, atbrīvojoties no savām negatīvajām īpašībām, nepievērš tādu uzmanību negatīvajam, jo spēj izprast negatīvā sniegto mācību un nozīmi cilvēka apziņas līmeņa paplašināšanā. Šie cilvēki meklē pozitīvus piemērus, kam līdzināties.

Tāpēc tik svarīgi ir sabiedrību izglītot par negatīvā ietekmi uz cilvēka dzīvi un attīstību. Savu iespēju robežās es gatavošu izglītojošus rakstus par negatīvām īpašībām, kas sagandē mūsu dzīvi. Šajā rakstā es pievērsīšu uzmanību negatīvai īpašībai – aprunāšanai.

Aprunāšanas netikums attīstās jau no bērnības, bet kā bērni iemācās aprunāt? Bērnu paraugs ir pieaugušie. Neskatoties uz to, ka bērns ir iesaistīts kādā rotaļā un iespējams izskatās, ka viņš neko nedzird, tomēr viņš klausās arī pieaugušo sarunas. Ja pieaugušie kādu aprunā, tad arī bērns aprunāšanu uztver kā normu un nesaskata neko sliktu, ja arī pats sāk kādu aprunāt.

Rodas jautājums, kāpēc cilvēki cits citu aprunā? Citu aprunāšana ir laika pavadīšanas veids, kas palīdz uzturēt labvēlīgu komunikāciju ar sarunas partneri. Kad citi tiek aprunāti, tad netiek pievērsta uzmanība paša trūkumiem, un kaut kādā mērā rada cilvēkā ilūziju, ka viņš ir labāks par aprunāto personu. Citu aprunāšana ne tikai kavē laiku, bet attīsta draudzību, jo aprunātāji šajā jautājumā jūtas vienoti, bet vienotība ir draudzības pamats. Šāda draudzība nav ilgtspējīga, jo balstās uz netikuma. Ja tavs draugs aprunā citus, kāpēc domā, ka kādā brīdī viņš neaprunās arī tevi?

Ja tev ir laiks aprunāt citus, tas nozīmē, ka neesi atradis savai dzīvei vērtību, jo tie, kas to ir atraduši, viņiem nav laika nodarboties ar citu cilvēku aprunāšanu, bet, ja viņus kāds mēģina iesaistīt aprunāšanas sarunā, tad viņš jūtas neveikli un dažkārt pat nesaprot par ko ir runa, kas sarunas partnerus tik ļoti neapmierina un, kāpēc tam tiek tērēts laiks, kuru varētu tērēt daudz lietderīgāk?

Savā būtībā aprunāšana norāda, ka cilvēki nelietderīgi tērē resursu – laiku, kas var ietekmēt arī citus resursu, piemēram, finanšu resursus. Mācība māca: ja tu nelietderīgi tērē resursus, tad agrāk vai vēlāk piedzīvosi resursu trūkumu.

Kā aprunāšana ietekmē to, kuru aprunā? Visu nosaka attieksme pret aprunāšanas faktu. Ja aprunātā persona neņem galvā aprunāšanas faktu, tad aprunāšana to neietekmē negatīvā nozīmē, bet ietekmē pozitīvā nozīmē, jo aprunātājs neapzināti dzēš aprunātā cilvēka negatīvo enerģiju jeb negatīvo karmu. Ja aprunātā persona pārdzīvo aprunāšanas faktu, tad aprunāšana to ietekmē negatīvā nozīmē, t.i., viņš uzņem uz sevis stresus, kas pārsniedzot kritisko robežu, rada veselības traucējumus.

Kā pašu aprunātāju ietekmē citu aprunāšana? Negatīvi, jo aprunāšana nozīmē negatīvās enerģijas raidīšanu tam, kuru tu aprunā. Atcerēsimies dzīves gudrību: “Ko sēsi, to pļausi” vai “Dots devējam atdodas”, kas norāda, ka raidot slikto enerģiju citu virzienā, tu piesaisti pats sev tādu pašu enerģiju, kura jaudas ziņā var divas līdz desmit reizes pārsniegt sākotnēji raidīto enerģiju. Citiem vārdiem sakot, aprunātājs visticamāk pats nonāks situācijā, kad kāds viņu aprunās, tikai tas tiks darīts daudz spēcīgāk nekā viņš to darīja.

Kādas ir aprunātāja neapgūtās mācības? Aprunāšana ietver sevī vairākas neapgūtās mācības:

• Ja tev patīk ar citiem apspriest citu pieļautās kļūdas, tad padomā par kļūdu vērtību – kāpēc kļūdas cilvēkiem ir nepieciešamas? Kļūdas ir nepieciešamas, lai notiktu attīstība, jo bez kļūdām cilvēks ieslīgst pašapmierinātībā un nevēlas pārmaiņas, bet atteikšanās no pārmaiņām rada stagnāciju, kas iznīcina cilvēku kā personību.

• Ja tu aprunā citu tikai tāpēc, ka viņš tev šķiet dīvains vai ļoti atšķirīgs no tevis, tad padomā, vai tu neesi gatavs zaudēt savu būtību, lai tikai izpatiktu citiem? Cilvēks, kas nepakļaujas citu cilvēku ietekmei ir stipra personība ar stingru mugurkaulu jeb stipru garu. Cilvēks, kas izpatīk citiem, lai tikai no viņa nenovērstos, ir ar vāju mugurkaulu jeb vāju garu.

• Ja tu aprunā citu cilvēku, lai pasmietos par viņa piedzīvoto neveiksmi, tas liecina, ka tevi klusiņām grauž tārps, ko sauc par “skaudību”, jo tikai skauģis priecājas par citu neveiksmēm. Taču tārps “skaudība” cilvēku iznīcina lēnām un neatgriezeniski, tāpēc padomā, kurš ir lielāks neveiksminieks, vai tas neesi tu pats?

• Ja tu aprunā citu cilvēku, lai nosodītu viņa rīcību vai pateiktos vārdus, tad tas nozīmē, ka tu dzīvo dzīvi pilnībā bez pārkāpumiem, nepieļaujot nevienu kļūdu ne darbos, ne vārdos. Vai tas tiešām tā ir? Domāju, ka tas nav iespējams, pat pie labākas gribas, ikviens pieļauj kļūdainas rīcības un vārdus. Tātad tu pieprasi no citiem vairāk nekā pats spēj dot, kas nozīmē, ka tev ņemšana iet pa priekšu došanai, kas savukārt liecina, ka tu nekad nevarēsi būt laimīgs, jo laimīgs cilvēks ir devējs, kas neko negaida pretim.

Kādas ir aprunāšanas sekas? Jo vairāk esi citus aprunājis, vairāk jārēķinās ar negatīvu situāciju piedzīvošanu. Minēšu patiesu gadījumu kā piemēru, kādas sekas piemeklēja aprunātājus:

Kāda studente bija neuzticīga savam vīram, kamēr tas atradās studentu vienībā. Sieviete palika stāvoklī no cita vīrieša un centās slēpt savu kļūdu, dodoties pie vīra uz studentu vienību, bet pēc laika patiesība atklājās. Apmānītais vīrs savu sievu pameta, tāds bija sievietes saņemtais sods. Bet sievietes paziņas, kas viņu par šo rīcību ļoti aprunāja – izsmejot un nosodot, pašas piedzīvoja tādu pašu situāciju pēc gadiem, kad laulības tika šķirtas viņu neuzticības dēļ, kur vienai no aprunātājām pieteicās bērns no cita vīrieša. Tikai šīs sievietes savu rīcību nenosodīja, bet uzskatīja par dzīves situāciju. Sieviete, kas neizprata savu kļūdu, vēlāk piedzīvoja lielas ciešanas saistībā ar savu pieaugušo meitu, kuru pameta vīrietis brīdī, kad viņa gaidīja bērnu.

Neviens nevar izbēgt no negatīvas enerģijas atgriešanās, tāpēc tik svarīgi kontrolēt savu rīcību un vārdus. Pastāv teiciens: “Ja tu par otru nespēj pateikt neko labu, tad labāk klusē.” Tāpat pastāv teiciens: “Par mirušajiem runā tikai labu.” Kāpēc šādi teicieni radušies? Tāpēc, ka senie cilvēki, kas nodeva no paaudzes uz paaudzi šo dzīves gudrību, zināja, kā atgriežas atpakaļ negatīvā enerģija, ja tu esi par kādu teicis kaut ko sliktu.

Ko darīt, ja esi kādu aprunājis? Vispirms pieļautā kļūda ir jānožēlo sirds dziļumos. Nožēlošana nav tikai grēksūdze pie mācītāja. Nožēlošana ir kļūdas izpratne un nožēla, ka tā ir noticis. Jo spēcīgāka nožēla, jo vairāk tiek dzēsta negatīvā enerģija, kas radusies, pieļaujot aprunāšanas kļūdu. Karmas likums nosaka, ka kļūdas pieļaušanas laikā uzņemtā karma agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie cilvēka, tomēr atšķirība ir negatīvās enerģijas atgriešanās smagumā. Cilvēks, kas ļoti ir nožēlojis savu kļūdu, karmu var izpirkt ar kritienu uz ielas, sadauzot tikai mīkstumus, kaut arī būtu pelnījis kaula lūzumu, kas nenotika, jo kļūda tika nožēlota. Var būt arī cits negatīvās enerģijas atgriešanās veids.

Kad kļūda ir izprasta un nožēlota, aprunātājam ir jālūdz piedošana aprunātajai personai par aprunāšanu. Piedošanas lūgšana nav obligāti jāveic skaļi, to var darīt arī domās. Galvenais to darīt no visas sirds, tad vēl vairāk dzēšas aprunāšanas laikā uzņemtā negatīvā enerģija jeb negatīvā karma.

Visbeidzot ir jāpiedod pašam sev sava pieļautā kļūda. Piedot sev ir daudz grūtāk nekā lūgt piedošanu, bet tas ir kritiski svarīgi, jo citādi cilvēks pēc kļūdas apzināšanās, sāk sevi vainot un nosodīt, kas var izsaukt nopietnus veselības traucējumus, piemēram, depresiju.

Kā mazināt aprunāšanas netikumu?

Ja esi liecinieks kādai situācijai, kad notiek kāda cilvēka aprunāšana, tad pievērs uzmanību aprunāšanai un izskaidro, kāpēc to nevajadzētu darīt un kādas sekas sagaida pašus aprunātājus.

Bieži var rasties jautājums, bet kā izšķirt, vai tā ir aprunāšana vai mācīšanās no citu kļūdām, runājot par cita pieļautu kļūdu? Ja cilvēks mācās no citu kļūdām, tad viņš neaprunā, bet mēģina noskaidrot, kāpēc un kādā veidā tika pieļauta kļūda, lai no šīs pieredzes mācītos. Turpretim, ja cilvēks aprunā, tad viņš izsaka savus secinājumus, bet necenšas izprast pieļautās kļūdas cēloņus. Kur ir nosodījums, tur nav analīzes.

Pareizi rīkojas tas cilvēks, kas redzot cita cilvēka pieļautās kļūdas, vispirms runā ar pašu cilvēku, lai atturētu to no kļūdas veikšanas, bet, ja šādas iespējas nav vai viņa teiktais netiek ņemts vērā, tad ir jārunā ar to cilvēku, kurš var ietekmēt situāciju. Nav jēgas runāt ar tiem, kas situāciju nevar ietekmēt. Tāpēc visas sarunas, kuras ir tikai sarunas un neizdara nekādu ietekmi, uzskata par tukšām sarunām, nelietderīgi tērējot laika un citus resursus. Piemēram, pedagogiem nav savā starpā jāapspriež kāda cita pedagoga pieļautās kļūdas, bet par tām jāinformē izglītības iestādes direktors, kas var ietekmēt pedagogu, kas pieļauj kļūdas. Pedagogiem runājot savā starpā un neziņojot par problēmu izglītības iestādes vadītājam, nekas iestādē nemainīsies, un līdz ar to visa runāšana ir bijusi nelietderīga.

Turpmāk svarīgi atcerēties, ka lai kādās situācijās tu nonāc, tev ir jāizvairās no aprunāšanas. Ja turpmāk atkārtosi aprunāšanas kļūdu, tad negatīvā enerģija vairosies daudz lielākā apjomā kā iepriekš, jo tu kļūdu biji izpratis, bet vienalga atkārtoji. Tāpēc Jēzus cilvēkiem, kam sniedza palīdzību teica vārdus: “Ej, un turpmāk negrēko.”

Autore: Elvita Rudzāte