Draudzība mūža garumā un pat aiz Mūžības 04.09.2018
2018.gada 6.augustā plkst. 5:30 Slokas pansionātā Regīnas Ceirules dvēselīte uzsāka ceļu Mūžībā. Šogad viņai palika 85 gadi. Krietns mūžs, bet ļoti smags, it sevišķi pēdējie 10 -15 gadi. Par viņu sēro vienīgais dēls Sandris (65 g.v.) un 4 mazbērni. Un droši vien arī bijušie darba biedri Vaivaru Rehabilitācijas slimnīcā vai vienkārši tie, kuriem dzīvē nācies sastapties ar šo sirsnīgo, līdzjūtīgo skaisto rudmataino sievieti. Par viņas nāvi man paziņoja dēls Sandris, līdz ar to manas domas ceļoja laikā un telpā, jo iepazināmies ar Regīnas ģimeni pirms 52 gadiem, esot tālu projām no Latvijas. Tas bija Ukrainā, Odesas apgabala pilsētiņā Arciza (Aрцыз), kur Regīna un Sandris nodzīvoja 2 gadus kopā ar tēvu Nikolaju (Koļu). Mana ģimene – vīrs Valdis, meitas Velga un Ilze, nodzīvojām Arcizā vēl 18 gadus pēc Regīnas atgriešanās Latvijā.
Kad mēs iepazināmies, Regīnai bija 33 gadi, man – 23. Mums Regīna un Sandris bija īpaši, arī mēs bijām viņiem īpaši, jo Arcizā bijām vienīgie latvieši. Sandrim gāja ļoti grūti 7.klasē lai no latviešu valodas pārietu uz mācībām krieviski. Man Regīna bija īpaša arī tādēļ, ka pateicoties šai draudzībai bija vieglāk pielāgoties dzīvei svešumā un kļūt par jauno māmiņu. Kad iepazināmies, biju nodzīvojusi Arcizā aptuveni 6 mēnešus (no 1967.gada janvāra) un biju jauna grūtniece. Kad piedzima Velga, mums sākumā nebija ratiņu, ārā gāju ar bērnu uz rokām, krājot naudu ratiņiem, kurus vēlāk Regīna atveda no Odesas. Liekas, ka piemeta arī kādu rubli klāt. Tajā gadā oktobris bija ārkārtīgi saulains un jauks.
Latvijā Regīna ar dēlu dzīvoja Jūrmalā Asaros. Pati ir tukumniece, visas radniecības saites ir Tukumā. Savukārt mūsu attiecības bija ļoti ciešas, jo bieži ciemojāmies pie Regīnas un viņa vienu reizi pie maniem vecākiem Latgalē, kad bijām atvaļinājumos Latvijā. Cēsīs, kur dzīvojam jau 32 gadus (kopš 1986.gada), Regīnai ciemoties nesanāca.
Aptuveni pirms 2 gadiem Regīnai bija jāpārceļas uz citu dzīves vietu, jo dzīvokļa īpašniece uzteica dzīvošanu Pededzes ielā 4. Tad Sociālais dienests piešķīra Kauguros sociālajā mājā vienu istabu ar kopīgu virtuvi. Tur viņai vairs nebija Lattelecom telefona. Dzīvojot ārkārtīgi trūcīgi, ar savu mazo pensiju atbalstot dēlu un vienu mazdēlu, kuri ilgstoši bija bez darba, par mobilo telefonu nebija pat ko sapņot. Tikai pāris reizes sarunājos ar Regīnu pa dēla mobilo telefonu. Saziņa apsīka, bet siltās jūtas no abām pusēm nezuda. Regīna, to precīzi zinu, ik dienas skaitīja lūgšanas, izlūdzot svētību visiem saviem mīļajiem. Un ik reizi esot lūgusi arī par mums – par mani, mūsu meitām Velgu un Ilzi un par znotu Māri „Lai veselība kļūst stiprāka un lai mums ir droši, braucot ar auto, lai ir svētība.” Mans vīrs Valdis jau 19 gadus ir Aizsaulē, bet ar Regīnu viņam bija cieša draudzība.
Savu dzīvi, aizejot pensijā, Regīna pilnīgi ziedoja savam dēlam un mazdēlam. Regīnas dzīve ir paraugs, kā realizēt Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu „Dot lai dotu, nevis lai saņemtu, t.i. dot, neko negaidot pretim. Viņa dzīvē realizēja vēl vienu Dievišķo likumu „Mīlēt bez nosacījumiem”. Mīlēt gan manu ģimeni, gan savu ģimeni un ikvienu, pieņemot un mīlot mūs tādus, kādi esam. Jo sevišķi savus 3 vīriešus tādus, kādi viņi ir, ar visiem trūkumiem un sāpēm. Iespējams, ka viņas paspārnē dēls un mazdēls patvērās kā pie glābšanas riņķa, nepieliekot maksimālas pūles darba meklējumiem. Regīna ik dienas gatavoja viņiem pusdienas, kaut viņi dzīvoja Jūrmalā citur. Dēlam iespējas strādāt jebkuru darbu zināmā mērā ierobežotas, jo krītot no 8 metru augstuma, klājot darba vietā jumtu, iegūta trauma, lauzta kāja.
Šogad Regīnai bija infarkts, kuru ārstēja Bulduros. Izrakstot no slimnīcas, viņu iekārtoja aprūpei Slokas pansionātā. Regīnai – šai sirsnīgajai, atsaucīgajai, žēlsirdīgajai sievietei, bija ļoti smaga dzīves nogale, aptuveni 15 gadus dzīvojot trūkumā un bēdās, jo ne tikai zālēm un ārstu vizītēm trūka līdzekļu, bet reizēm arī dienišķajai maltītei.
Man Regīna pēc savas aiziešanas Dievišķajā pasaulē Svētā Gara spēkā ir pasniegusi visvērtīgāko dāvanu – vēlēšanos rakstīt. Nevarēju samierinātie ar to, ka viņas it kā nebūtu bijis, jo pat sēru sludinājuma avīzē nebija, līdz ar to draugi, darba biedri un paziņas nevar Debesīm sūtīt savus mīlestības apliecinājumus un pateicību par dāsni saņemto mīlestību. Man ir pieredze apkopojot divas dažādas dzīves. Pirmajā grāmatā „No kurienes mēs nākam? Bondari- Liepiņi” ir mūsu (5 brāļu un vienas meitas) mammas aizsāktie atmiņu pieraksti. Otra ir manas krustmātes un māsīcas Annas Ģipteres Rudovics atmiņu stāsts emigrācijā Kanādā „Kad gadiem es pāri skatos …”. Vienkārši es mudināju krustmāti Annu uzrakstīt savu dzīves gājumu un prieks, ka apkopojums izdevās. Sen zināju, ka turpinājums mammas aprakstītajām divām paaudzēm ir jāveido mums – par trešo un ceturto paaudzi (par brāļiem un viņu bērniem). Un nu manī ir pamodies radošais gars un apņēmība rakstīt! Un viss sakās ar līdzjūtības vēstuli Regīnas dēlam, ko varat lasīt pielikumā. Pateicos par ikvienu cilvēku, ko esmu satikusi savā dzīvē, jo katra tikšanās nav nejaušība, katrs kontakts un katra situācija ir mūsu Skolotājs. Es ticu, ka katrs līdzcilvēks un katra tikšanās sniedz neatkārtojamu pieredzi, bagātina cilvēku un palīdz labāk izprast dzīvi.
Kas attiecas uz mani, tad apmēram 3 gadus pamīšus izdzīvoju garastāvokļa kritumus un kāpumus depresijas veidolā. Tagad esmu droša, ka vēlme rakstīt neapsīks un ka mana sirds atvērsies Dievišķajai beznosacījumu mīlestībai pret savējiem un ikvienu dzīvu radību.
Autore: Maruta
sending...
