Galvas smadzeņu problēmu cēloņi 05.04.2014

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Galvas smadzenes medicīnas skatījumā

Galvas smadzenes (Latīņu val.: encephalon cerebrum) ir centrālās nervu sistēmas daļa, kas atrodas galvaskausā. Galvas smadzenes regulē visus organisma fizioloģiskos procesus, kā arī nosaka cilvēka izturēšanos un darbību.

Galvas smadzenēs griezumā var izšķirt divējādas krāsas smadzeņu vielu: pelēko, ko veido nervu šūnu ķermeņi, un balto vielu, ko veido nervu šūnu izaugumi. No funkcionālā viedokļa pelēko vielu veido nervu darbības centri, bet balto vielu – nervu ceļi (trakti), kas vada impulsus.

Galvas smadzenes iedala 5 daļās: papildsmadzenes, mugurējās smadzenes, vidussmadzenes, starpsmadzenes un galasmadzenes. Visas šīs daļas, izņemot galasmadzenes, veido smadzeņu stumbru (fruncus cerebri). Tajā atrodas nervu šķiedru un nervu šūnu grupu tīklveida sakopojums – retikulārā formācija, kā arī vairāki nervu centri, kas regulē dzīvībai svarīgas funkcijas.

Galvas smadzenes garīgajā skatījumā

Smadzenes ir galvas sievišķā daļa. Smadzenes ir galvā, bet galva simboliski attiecas uz tēvu. Ja tēvs uzskata, ka smadzenes ir tikai viņam, tad sievas nerealizētais smadzeņu potenciāls pārvēršas smadzeņu slimībā bērnam. Šajā situācijā summējas tēva lepnums par savu prātu un mātes kauns par savu prātu. Jo vairāk bērns pārņem vecāku attieksmi pret savu prātu, t.i., jo vairāk viņš lepojas par tēva prātu un kaunas par mātes muļķību, jo vairāk jācieš pašam no neizārstējamas slimības – garīgas vai fiziskas.

Savu garīgo vajadzību upurēšana citu vēlmju un kaprīžu dēļ rada smadzeņu slimības.

Pārkoksnējušās domas = pārkoksnējušies muskuļi = pārkoksnējušās kustības. Egoistiska gaidīšana un cerība, ka viss, kas pašam ir pats par sevi saprotams, arī tuvākajiem būs pašsaprotams, agri vai vēlu rada vilšanās izjūtu, jo tuvākajam tā nebūt nešķiet. Egoisms ir stingrs gala spriedums. Jo vairāk cilvēka egoisms balstās uz zināšanām, jo vairāk gaidu  ir cilvēkam, jo vairāk tas ietekmē cilvēka galvas garozu. Ja zūd ticība, ka cilvēki kaut kad kļūs gudrāki, tad tiek ievainota galvas smadzeņu garoza. Rezultātā apkārtējie kļūst gudrāki, bet cilvēks, kurš zaudējis ticību citu muļķības dēļ, to nesaprot, jo viņa galvas smadzeņu potenciāls neatveras. Jo vairāk viņš sapņo par to, ka kļūs gudrāks, jo aprobežotāks kļūst.

Principi bez ticības ir gurdeni principi = gurdeni muskuļi = gurdenas kustības. Bezizejas izjūta izsauc gludo muskuļu atslābšanu. Gludo muskuļu atslābšana var izsaukt visu audu, pat smadzeņu atslābšanu. Ja bezizejas izjūta saistīta tikai ar garīgo darbu, atslābšana izveidojas tikai smadzenēs. Ja bezizejas izjūta rodas kāda mērķa dēļ, kuru nevar sasniegt, tad bez gludajiem smadzeņu muskuļiem atslābst arī saistītie gludie ķermeņa muskuļi, kā rezultātā zūd tonuss un darbaspējas. Īpaši slikti ir tad, ja cilvēks nekad nav  ticējis sev un pat nezina, kā tas ir. Viņš domā, ka dzīvo pats pēc saviem ieskatiem, bet izrādās, ka viņa  dzīvi  nosaka citu norādījumi. Tas izsauc viņā izmisumu un bezizejas izjūtu. Jo lielāka kļūst bezizejas izjūta, jo ātrāk viss zaudē jēgu. Bezizejas izjūta – tās gandrīz ir beigas. Bezjēdzības izjūta ir beigas. Bezizejas izjūta rada atslābumu – ķermenī kāds no orgāniem atslābst. Bezjēdzības izjūta rada paplašinājumu – ķermenī kāds no orgāniem paplašinās. Bezjēdzības izjūta cilvēkam, kurš sevi uzskata par gudru, rada galvas smadzeņu kambaru paplašināšanos, kas var radīt redzes zudumu, jo cilvēks ir pārstājis redzēt dzīves jēgu.

Ja cilvēks saskaras ar konkrētu situāciju, kas ir ilgstoša un šķiet kā bezizeja, kuru cilvēks galvā nespēj pieņemt, rodas insults – asinsizplūdums galvā, kura sekas var būt paralīze. Pēkšņas dusmas bezizejas situācijas dēļ neatrod galvā vietu jeb netiek  izprasta. Situācija, kura ir ieilgusi un kļuvusi vēl bezcerīgāka, izsauc smadzeņu artērijas sieniņas pārtrūkšanu.

Strauja asinsspiediena paaugstināšanās notiek, kad cilvēku pārņem dusmu pavadīta vilšanās: nevienam nav par mani nekādas daļas, neviens negrib mani saprast.

Jo naivāka cerība, jo stiprāk tiek traucēta redze, dzirde, oža, garša. Jo visaptverošāka vēlēšanās ticēt tikai labajam, jo vairāk tiek zaudēta domāšanas spēja.

Sava kā cilvēka pārākuma pierādīšana kaitē galvai, īpaši galvas smadzenēm. Tas, kurš uzskata par labāku padošanos lepnībai, arī kaitē savai galvai. Kāpēc? Jo viņš ziedo savu gudrību otra gudrībai. Viņš provocē otru padarīt viņa gudrību par apsmieklu. Ja cilvēks ir vienkārši cilvēks, tad viņš sāk dzīvi, vadoties pēc savām vajadzībām. Ja cilvēks ir labs cilvēks, tad viņš sāk dzīvi, vadoties pēc citu cilvēku vajadzībām. Jo labāks viņš vēlas būt, jo vairāk viņš domā tikai par citiem, raizējas par citiem un dara visu citu labā, pilnībā aizmirstot par sevi. Šādi īpaši labs cilvēks ir īpaši liels sevis upurētājs, kas attiecīgi arī cieš. Tas, kurš apzināti padara sevi par vergu, lai tas maksā ko maksādamas, cenšas pierādīt savas labās vēlmes, lojalitāti, uzticību, mīlestību,  iegūstot galvas smadzeņu vēzi. Kāpēc? Jo labs cilvēks, kurš pēc apprecēšanās sāk saskatīt cita sliktās puses, sāk pierādīt pasaulei savu labumu. Viņš nesaprot, ka saskata citos savu slēpto sliktumu. Galvas smadzeņu vēzis rodas no bailēm „mani nemīl”.

Smadzeņu funkciju traucējumi bērnam var izpausties kā  atmiņas traucējumi, līdzsvara zudums. Darba spēju samazināšanās, ko pavada  hronisks miokardīts, nozīmē konfliktu starp jūtām un prātu. Smadzeņu funkciju traucējumi rodas, ja smadzenēm liek kārtīgi apgūt skolnieciskās gudrības, jūtas turot gūstā. Bet, tā kā bērnam ir dabiska vajadzība tiekties pēc skaidrības un atklātības, tad viņš jūt milzīgu slodzi. Dara labu citiem, bet sevi apdala.

Smadzeņu tūska bērnam rodas, ja bērna māte krāj sevī neizraudātu skumju asaras par to, ka viņu nemīl, nesaprot, nežēlo, ka nekas nav tā, kā viņa grib, tad bērns var jau piedzimt ar smadzeņu tūsku. Šķidrums plēš plašumā augošā bērna galviņas kaulus,  jo pieaugušā galvu ar iekšēju spiedienu vairs nepalielināt.

Ja cilvēks pārvērtē savu smadzeņu potenciālu un grib būt labāks par citiem, var notikt asinsizplūdums smadzenēs. Jo saprātīgāks viņš cenšas būt, jo vairāk ķermenis viņam ļauj saprast – gan ar līdzsvara traucējumiem, gan galvassāpēm, gan smaguma sajūtu galvā, ka vēlme būt labākam par citiem ir sava veida revanšs par pagātni, bet īstenībā – atriebības kāre. Ja cilvēks nesaprot ķermeņa signālus, seko insults un paralīze. To pakāpe atkarīga no atriebības kāres lieluma.

Alcheimera slimība rodas, ja cilvēks skumst savu prāta spēju dēļ, jo izvirza sev pārmērīgas prasības. Šī slimība piemeklē cilvēkus, kas, pilnībā noliedzot emocijas, absolutizē savu smadzeņu potenciālu. Tādiem smadzenes ir vergs, bet racionālā domāšana – vergturis. Alcheimera slimība rodas cilvēkiem, kuros iemājojusi maksimāla vēlēšanās saņemt, kā arī apziņa, ka, lai saņemtu, nepieciešams pilnībā iedarbināt sava saprāta potenciālu.

Parkinsona slimības pamatā ir bezcerība, kas nomoka cilvēku. Slimniekam nevilšus sāk trīcēt galva un rokas. Mīksto audu cietība traucē normālām kaulu kustībām, tāpēc arī neveiklā gaita. No bezcerības monotona kļūst runa. Šie ļaudis savu labo gribu un dedzīgo sirdi ir iztērējuši skumju, nelaimīgu cilvēku dzīves uzlabošanai. Parkinsona slimības gadījumā nervu šūnu funkcionēšanai traucē ķīmiskās vielas dopamīna nepietiekamība. Dopamīns nes svēta pienākuma izpildīšanas enerģiju. Ja cilvēks jūt bailes, ka nevarēs izpildīt savu svēto pienākumu, rodas dopamīna nepietiekamība, kas savukārt izraisa Parkinsona slimību. Tāpēc Parkinsona sindroms rodas tiem, kas vēlas maksimāli dot, t.i., izpildīt savu svēto pienākumu, taču viņu dotais nesniedz gaidītos rezultātus, jo šie ļaudis neaptver, ka nevienam nav ļauts nelaimīgu cilvēku padarīt laimīgu.

Galvas un roku trīcēšana ir it kā bailes no saviem bezjēdzīgajiem centieniem. Tie slēpj sarūgtinājumu veltās labestības uzplūdu dēļ un apziņu, ka jauniem uzplūdiem spēka vairs nav. Kā arī bailes, ka mani pārstās mīlēt, ja es nepalīdzēšu šiem nabaga nelaimīgajiem ļaudīm. Tajā paša laikā šiem cilvēkiem mirklī uzliesmo vēlēšanās palīdzēt, kolīdz kāds pie viņiem vēršas. Bailes palīdzēt un bailes nepalīdzēt mijas viena ar otru, vispirms izraisot roku trīcēšanu, bet vēlāk arī galvas drebēšanu.

Ja no sākuma slimība par sevi atgādina, kad mērķtiecīgi tiek pastiepta roka, tādējādi it kā sakot: nevajag tik ļoti sasprindzināties citu cilvēku dēļ, labāk lai dara paši, tad vēlāk, slimībai progresējot, slimniekam možuma brīžos sāk nemitīgi trīcēt galva, it kā sakot, ka cilvēks māj, piekrizdams palīdzēt arī pašlaik.

Smadzeņu tuberkuloze rodas no žēlabām par neprasmi izmantot savu smadzeņu potenciālu.

Smadzeņu satricinājums signalizē, ka dzīvē vajag kaut ko izmainīt.

Autore: Elvita Rudzāte