Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.
Galvaskauss medicīnas skatījumā
Galvaskauss (Latīņu val.: cranium) ir galvas skelets. Tam ir divas daļas: mugurējā – smadzeņu daļa un priekšējā – sejas daļa.
Smadzeņu daļā (neurocranium) atrodas galvas smadzenes, kā arī dzirdes un līdzsvara orgāni. Tās skeletu veido 8 kauli: pakauša kauls, spārnkauls, piereskauls, sietiņkauls, 2 paura kauli un 2 deniņkauli. Galvaskausa smadzeņu daļā izšķir velvi un pamatni.
Augšžoklis (maxilla) ir pāra kauls, kas atrodas sejas skeleta vidusdaļā un piedalās deguna dobuma, acs dobuma un aukslēju veidošanā.
Apakšžoklim (mandibula) izšķir ķermeni un 2 zarus. Uz ķermeņa ir alveolārais izaugums ar apakšējiem zobiem, bet katra zara augšējā galā ir galviņa, kas ar deniņu kaula locītaviedobumu un locītavpauguriņu veido apakšžokļa locītavu (articulatio temporomandibularis).
Galvaskauss garīgajā skatījumā
Galvaskauss ir galvas vīrišķā daļa, tāpēc problēmas ar galvaskausu vairāk ir saistītas ar tēvu.
Galvaskausa anomālijas rodas bērnam, kurš ļoti protestē pret savu vecāku ilūzijām. Šādi realizējas bērna vēlme būt pašam – bērnam ar izskata defektiem taču netiek uzspiesta izcilnieka loma. Šādi iepriekšējās dzīves protests smagi atmaksājas. Izskata defektus labi izdodas novērst tiem, kas atbrīvo savu protestu pret vecākiem. Tas, kurš zina, ka viņam ir uzkrītoši fiziski trūkumi, īpaši emocionāli reaģē, ja viņa izpatikšanas centieni netiek pamanīti.
Mikrocefālija jeb nenormāli mazs galvaskauss nozīmē, ka bērna tēvs nežēlīgi ekspluatē sava prāta racionālo pusi, citiem vārdiem sakot, briesmīgi baidās, ka viņa plāni sabruks. Šī pārspīlēšana patiešām sasniedz kritiskus apjomus, ja reiz bērnam lemtas tik briesmīgas ciešanas. Tā ir zīme, ka tēvam pēc iespējas drīzāk jāpaaugstina savs garīgums, citādi pār viņu nāks liela bēda.
Makrocefālija jeb ūdensgalva rodas, ja galvaskausā ir pārāk daudz smadzeņu šķidruma. Tas nozīmē, ka bērna tēvs jūt ārkārtīgi lielas, neizsakāmas skumjas sava racionālā prāta zaudējuma dēļ. Tā kā novirzes galvaskausa attīstībā nosaka bērna garīgo attīstību, ir ļoti svarīgi, lai tēvs kopā ar māti piedalītos bērna ārstēšanā.
Pieres dobuma iekaisums rodas, ja tiek slēpta nespēja pieņemt lēmumus. Jo lielāka ir cilvēka niecīguma izjūta, jo lielāka ir viņa nespēja pieņemt lēmumus. Zinot, ka viņam ir jāpieņem lēmumi, un jūtot, ka viņš netiek ar to galā, rodas iekaisums. Rezultāts ir nespēja pieņemt lēmumus. Apgrūtinošie apstākļi šādā gadījumā ir augsts izglītības līmenis, kas liek aiz kauna slēpt savu nespēju darīt visu, lai problēma neatkārtots. Pietiek kādam nevērīgi izteikties: „Klau, tu taču netiec galā, dod šo darbu projām”, kad lepnība tiek briesmīgi ievainota.
No izmisīgas vēlēšanās slēpt savu aizvainojumu rodas vaigu dobuma iekaisums. Kauns izrādīt savu aizvainojumu palīdz aizvainojumam ienirt vaiga dobumā tā, ka cilvēks pat nesaprot, ka viņš ir apvainojies. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš nav jutis aizvainojumu.
Kad cilvēks runā, viņš kustina žokli. Ja sāpžoklis, tas nozīmē, ka problēma ir saistīta ar runāšanu. Piemēram, ja cilvēkam krīt uz nerviem citu cilvēku bezjēdzīga pļāpāšana vai kaitina citu cilvēku aprunāšana, tad sāp vai krakšķ žoklis. Ja cilvēks domās ir ļoti dusmīgs uz kādu, kas par viņu ir kādam pasūdzējies vai viņu aprunājis, tad žoklī var izveidoties audzējs, un pie ļoti lielām dusmām – vēzis.
sending...
