Harmonija darbā 13.03.2014

Daudzi cilvēki nav apmierināti ar savu darbu un strādā tikai naudas pelnīšanas dēļ. Kādu laiku viņi to iztur, bet tad viņiem sākas dažādas veselības problēmas. Mans Skolotājs Avatārs Šri Satja Sai Baba par darba veikšanu saka: „Lai kas jums jādara, lai kur jūs atrastos, ticiet, ka Dievs tieši šī darba darīšanai jūs tur ir nolicis. Jums viss jādara ar ticību Dievam, tad visuresošais Dievs parūpēsies par rezultātiem. Visiem jūsu darbiem jābūt nesavtīgiem un svētiem. Tikai tad jūs var saukt par Cilvēku.

Bija kāds cilvēks vārdā Antonijs, kurš gatavoja vijoles. Tā kā viņš savu darbu vienmēr izdarīja līdz pilnībai, vienu vijoli viņš gatavoja veselu gadu. Reiz viņa draugi viņam pārmeta: „Antonij, ja tev vajadzīgs vesels gads vienas vijoles izgatavošanai, kā tu apgādāsi savu ģimeni? Mēs domājam, ka tu izšķied savu laiku.” Antonijs atbildēja: „Brāļi, ko es daru, tas ir Dieva darbs, bet Dievs ir pilnības iemiesojums. Tādēļ es rūpējos, lai vijole, kuru es gatavoju, arī ir pilnība.” Tādēļ Antonija (Stradivari) vijoles kļuva ļoti slavenas.”

Stradivari piemērs apliecina: lai ko jūs darītu, dariet to tā, lai Dievs būtu apmierināts. Tikai tad jutīsiet gandarījumu par savu darbu. Darbs, kas tiek darīts ar mīlestību, vienmēr nes augļus. Ar savu darbu mēs kalpojam sabiedrībai. Lai kāds ir jūsu pienākums, tas jāpilda ar ziedošanos jeb mīlestību. Viss, ko jūs darāt, pieder Dievam. Nav nekā, ko jūs varētu saukt par savu. Sai Baba par kalpošanu saka: „Lai kādu kalpošanu jūs uzņemtos, tā jāizdara teicami. Jābūt apmierinātiem abiem – tam, kas kalpo, un tam, kuram kalpo. Tā ir īsta kalpošana. Svētlaime, ko dod šāda kalpošana, nav gūstama nekur citur. Lai visas jūsu darbības – vai tās būtu studijas vai darbs – caurstrāvo mīlestība. Dzīvojiet savu mūžu ar mīlestību un paceliet savas valsts prestižu un godu.”

Lai mēs justos harmoniski darbā, mēs tiecamies pēc sasniegumiem. Darbā mēs sev izvirzām mērķi un tad strādājam, lai šo mērķi sasniegtu. Dažkārt cilvēki mērķi pārvērš par vēlmi. Kāda ir atšķirība? Mērķis ir kā sapnis, kurš var īstenoties pilnībā vai daļēji, un pareizi domājošs cilvēks nekad nedusmosies, ja mērķa sasniegšanas laikā mērķis vai tā sasniegšanas veids mainīsies. Piemēram, man bija mērķis Sokrata tautskolā izveidot jaunu programmu jauniešiem, lai palīdzētu viņiem iesaistīties darba tirgū, kā arī iepazīt garīgo pasauli, bet jaunieši neizrādīja par šo programmu pietiekamu interesi. Es nedusmojos uz jauniešiem, ka viņi nenovērtēja manu izstrādāto mācību programmu, bet sapratu, ka kaut ko neesmu ņēmusi vērā, izstrādājot šo mācību programmu. Iespējams, ka šo programmu piedāvāju pa agru, ka mūsdienu jaunatne tai vēl nav gatava, bet varbūt ir citi iemesli. Katrā ziņā es nenokāru degunu un nepārdzīvoju par ieguldīto zaudēto naudu, bet domāju, ko esmu izdarījusi nepareizi – kādu mācību stundu neesmu vēl apguvusi. Mans mērķis palīdzēt jauniešiem iepazīt garīgo pasauli un pareizi izvēlēties nodarbošanos saglabājās, tikai tā īstenošanai ir jābūt citādai.

Ar vēlmēm ir citādi. Ja mēs nesasniedzam iecerēto vai neapmierinām kādu savu vēlmi, esam neapmierināti. Vēlme ir līdzīga mērķim, tikai atšķirība ir tā, ka, virzoties uz vienu mērķi, dažkārt mēs saprotam, ka tas nemaz mums nav nepieciešams un laimīgi nonākam pie cita mērķa, bet izvirzot vēlmi mēs par katru cenu vēlamies to sasniegt, ja tas mums neizdodas, mēs esam dusmīgi. Dzīvot pavisam bez mērķiem nav pareizi. Mērķi mums ir nepieciešami, jo tieši tie mūs dzen uz priekšu, tādējādi mēs caur savām kļūdām garīgi attīstāmies.

Kas mums ir jādara, lai mēs sasniegtu savu mērķi? Sai Baba atbild: „Lieli sasniegumi izaug no pārliecības un plāna. Maz var sasniegt bez noformulēta plāna un pieturēšanās pie tā. Ne vienmēr varam izvēlēties ātrāko ceļu, bet mēs, ejot šo ceļu, mācāmies. Progress bez dažādām kļūdām nav piedzīvots. Grūtības palīdz attīstīt spēku un izturību. Ar laiku un pieredzi mēs mērķi sasniedzam. Ja mums ir pārliecība par savām spējām un ticība Dievam, mēs varam paveikt ikvienu darbu. Ticība sev un Dievam dāvina spēku un pacietību jebkuras uzvaras sasniegšanai.”

Nebaidieties no grūtībām, nepārdzīvojiet, ja neizdodas mērķi sasniegt tā, kā esat plānojuši. Padomājiet, kāpēc neizdevās mērķi sasniegt un sagatavojiet citu plānu, padomājiet, vai tiešām jums jāsasniedz tieši šis mērķis – varbūt turpat blakus ir daudz labāks mērķis par iepriekšējo. Es esmu ļoti mērķtiecīga, bet es neesmu īstenojusi dzīvē visus savus mērķus, jo daļa no tiem vienkārši manai garīgajai attīstībai nav bijuši nepieciešami.

Tomēr pārsvarā mūs visus verdzina doma par kāda materiālā objekta iegūšanu. Ja mēs to iegūstam, esam apmierināti, bet ja ne, tad varam kļūt ļoti neapmierināti. Tas ir mērķis vai vēlme? Piemēram, ģimenei ir mērķis uzcelt māju. Tas patiešām ir skaists mērķis jeb sapnis, bet, ja sapņa īstenošanas laikā ģimenē rodas strīdi par to, kā māju būvēt, vai arī viss laiks tiek veltīts vienīgi naudas pelnīšanai, un ģimene tādēļ gandrīz izjūk, vai šāds mērķis ģimenei bija nepieciešams?

Sai Baba verdzību materiālajiem objektiem skaidro: „Es minēšu tādu piemēru – dažos ciematos dzīvo cilvēki, kuri sev iztiku nopelna, ķerot pērtiķus. Viņi šim mērķim izmanto diezgan primitīvu iekārtu. Augļu dārzos, kurus bieži apciemo zaglēni, pērtiķu ķērāji pie koku stumbriem piestiprina pudeles ar tievu kaklu, kuru dibenā atrodas nedaudz zemes riekstu. Pērtiķis, tuvojoties pudelei, ieskatās tajā un redz, ka tur atrodas garšīgie rieksti. Viņš iebāž pudelē savu garo ķepu, ņem riekstus un saspiež tos kulakā. Taču tad vairs nevar izvilkt ķepu laukā, jo pudeles kakliņš ir pārāk šaurs, lai pērtiķis varētu izvilkt ķepu, turot to kulakā. Tāpēc pērtiķim nekas cits neatliek, kā sēdēt un gaidīt, kamēr atnāks cilvēki un paņems viņu. Viņš domā, ka kāds sēž pudelē iekšā un tur viņu aiz rokas, bet, ja pērtiķis iedomātos attaisīt kulaku un pamest riekstus, kurus viņš tik ļoti mīl, viņš varētu izglābties! Tieši tāpat arī jūs esat savas pieķeršanās vergi, kura rodas no vēlmēm. Jūs paši esat tās sev piekaluši. Atbrīvošanās ir jūsu rokās.

Mūsdienās cilvēki grūtības uzskata par saviem ienaidniekiem, bet tās nepārvarot, jūs neiegūsiet mieru un labklājību. Cilvēki ir pārliecināti, ka fiziskajam komfortam bagātība ir nepieciešama, tāpēc kļūst par bagātības vergiem, bet, kamēr viņi paliek bagātības vergi, viņiem neredzēt ne mazāko atelpu no „klapatām” un uztraukumiem.”

Citiem vārdiem sakot, mums ir jāatbrīvojas no vēlmēm, jo dzenoties pēc to apmierināšanas, mēs esam nepārtrauktā skrējienā, un mūsu dzīvība ir apdraudēta. Pērtiķus noķer cilvēki, bet cilvēku noķer slimība. Es pazīstu daudz uzņēmēju, kuriem ir nopietnas veselības problēmas, jo visu laiku viņi skrien pakaļ arvien lielākiem un lielākiem sasniegumiem. Viņi patiešām ir daudz sasnieguši, dzīvo materiāli nodrošinātu dzīvi, bet veselība sāk klibot. Kad infarkts vai insults uz brīdi viņus apstādina, daži no viņiem aizdomājas par savu dzīvi, tās vērtībām un maina savu attieksmi pret to, bet daži, atguvuši veselību, turpina skriet tālāk, līdz aizskrien līdz kapam. Sākotnēji ķermenis ar slimību brīdina cilvēku, ka viņa attieksme pret dzīvi ir nepareiza, ja cilvēks negrib to saprast, ķermenim ir jānomirst. Lai mēs mainītu attieksmi pret dzīvi, mums jāmainās pašiem un jāmaina savs raksturs. Tas patiešām nav viegli, bet nav arī neiespējami.

Sai Baba par rakstura audzināšanas nepieciešamību saka: „Pasaulē ir simtiem izglītotu cilvēku, tūkstošiem studentu, simtiem tūkstošu gudro un daudz bagāto, bet, neskatoties uz to, pasaule cieš no nelaimēm un nabadzības. Cēlonis tam – nav pietiekams skaits cilvēku ar raksturu un pareizu uzvedību. Daudzi uzskata, ka nauda ir spēks. Daži domā, ka izglītība ir spēks. Citi ir pārliecināti, ka īsts spēks ir intelekts. Vara, bagātība, izglītība, intelekts ir tikai vājuma pazīmes, bet ne spēks. Īsts spēks ir raksturā.”

Autore: Elvita Rudzāte