Iekšējo brīvību meklējot 20.06.2013

Laikam jau mana šķiršanās pieredzes izsāpēšana daudz neatšķiras no tām, ar kurām lasītājas jau ir dalījušās portālā. Mēģinot saprast, kāpēc tā ir noticis un kā ar to tik galā, man dzīves upe atnesa piedošanas mācību, B.Helingera sistēmisko terapiju, sevis un pasaules izzināšanas lekcijas Sokrata tautskolā, kā arī deju- gan kā sirdsprieku, gan kā terapiju.  Šodien es noteikti varu apgalvot, ka atgrūžot vīrs man ir dāvājis iespēju kļūt laimīgākai –  sirdsgudrākai, mierīgākai, brīvākai un mīlošākai. Paldies viņam par to! Arī Visums viņam ir dāvājis jaunu ģimeni, līdz ar to arī jaunu mērķi un sparu dzīvei.

Manā attiecību dzīvē gan viss nerit, kā vēlētos. Pat vairāk – tajā ir pilnīgs haoss uz tukšuma robežas. Kas traucē man veidot jaunas attiecības? Kāpēc izvēlos vīriešus, ar kuriem nebūt kopā? Kāpēc mans mīlestības avots ir ciet? Kā to atvērt? To šajos pēdējos divos gados esmu mēģinājusi saprast.

Kā jau tas parasti notiek, līdz ko ir jautājums, pasaule sāk „piespēlēt” atbildes. Šķiet, man tā ir iekšējās brīvības tēma jeb mācībstunda, kura apgūstama. Jo „mīlēt var tikai tad, kad es esmu pilnīgi brīvs, tikai tad var izbaudīt attiecības”. ¹
Kā sev uz doto brīdi esmu definējusi, ko man nozīmē „būt brīvai” ? – Ticēt sev, neuztraukties, ko citi padomās, būt saskaņā, būt mierā, būt brīvai no pieķeršanās, no gaidām, no ilūzijām un saviem „scenārijiem”.
Apzinos, ka esmu tikai ceļa sākumā, ka teorija vēl nav kļuvusi par manu  realitāti jeb ikdienas praksi, tomēr pati sev varu atzīt, ka attiecības ar sevi un pasauli mainās – ir vairāk prieka, vairāk viegluma, vairāk klātbūtnes jeb apzināšanās.

Pirmais pamatuzdevums jeb mērķis, ko esmu sev uzdevusi, ir stresa un baiļu, ka mani nemīl, atbrīvošana.
Visvieglāk un  visgrūtāk reizē laikam ir bijis piedot saviem vecākiem. Un galvenokārt tieši tētim piedot viņa valdonīgumu, skarbumu, draudus, sāpīgās pļaukas un vārdus, kas iedzina bailes skaļi paust savas domas, jūtas, iedzina vainas sajūtu, bailes kļūdīties, iedzina pasaules netaisnīguma izjūtu. Ar šodienas skatu saprotu viņu, ka viņā pašā bija milzīgas skumjas, ka tā viņš izprata rūpes, ka citādi viņš nemācēja.
Lai arī daudz mūsu abu attiecībās „atlaists”, „izrakstīts” un „sadedzināts”, atkal un atkal pieķeru sevi, ka attiecībās ar vīriešiem ( un ne tikai, var teikt, attiecībās ar pasauli kopumā) arvien ieslēdzas un strādā programma „Mīlestība ir jānopelna” „Mīl tikai veiksminiekus” „Par ko tad mani mīlēt?”. Un jo vairāk cenšos izpatikt, izkalpoties,  jo neērtākās, smieklīgākās un samezglotākās situācijās nonāku.
Tātad, vēl ir, kur augt un tiekties! J

Nākamais solis  – negatīvo īpašību atbrīvošana.
Viendien kārtējā iekšējā apmulsuma, sajukuma brīdī „uzšķīrās” T.Mikušinas 22.04.2005.pierakstītais Brīvības Dievietes diktāts. Savā dienasgrāmatā lieliem burtiem ierakstīju vārdus „Protiet priecāties par citu cilvēku sasniegumiem un sajūsmināties par viņu sasniegumiem ”!²
Manas iekšējās brīvības laupītāji ir pārliecības par sevi trūkums, salīdzināšana, atzinības alkas, skaudība. Piekritīsiet, ka ar šādiem „sabiedrotajiem” priecāšanās un sajūsma par citu sasniegumiem ir maz iespējama. Kad esmu ( sajūtos)  brīva no tā visa, manī iemājo  miers, mīlestība un prieks. Tādos brīžos jūtos vienota ar pasauli, es jūtos drošībā – es nevaru tikt izmantota, maldināta, „ievilkta tīklos”. Diemžēl jāatzīst, ka palikt, noturēties šādā iekšējā stāvoklī  neizdodas pastāvīgi vai ilgstoši.

Tātad kaut kur dziļi iekšā ir paslēpušās bailes no pieredzes atkārtošanās, bailes kļūdīties un bailes atkal būt sāpinātai. Taču „mēs dzīvojam taisnīgā pasaulē, kur katram tiek atmaksāts atbilstoši viņa ticībai, tas ir – viņa domām. Kam cilvēks tic, to viņš saņem. Jums nevajag justies aizvainotam pret dzīvi. It īpaši tāpēc, ka mēs paši veidojam savu dzīvi. Šķēršļi un apgrūtinājumi mūsu dzīvē norāda uz mūsu vājībām, tie palīdz mums tās ieraudzīt un pašiem pārveidoties.”³
Tāpēc  paldies ikvienam satiktajam, mazāk vai vairāk iepazītajam cilvēkam, kurš ienācis un vēl ienāks manā dzīvē, lai izgaismotu arī manas ēnas puses un ļautu ieskatīties savā spoguļattēlā, kurš atšķiras no mana paštēla ilūzijas spogulī redzamā .

Bez minētajām ir vēl kāda vājība, ko noteikti esmu apņēmusies izskaust – ieradums dzīvot pagātnē, ļaut tai laupīt tagadnes mirkli, liedzot izbaudīt, pilnasinīgi piedzīvot „šeit un tagad”. Dž.Kiršnamurti grāmatas „Brīvība no zināmā” nodaļā par vakardienas laiku, mierīgu prātu, komunikāciju, sasniegumiem, disciplīnu, klusēšanu un īstenību min stāstu par diviem mūkiem, „kas gājuši no viena ciema uz otru un satikuši jaunu meiteni, kas sēdējusi pie upes un raudājusi. Viens no mūkiem piegājis pie viņas un apvaicājies: „Mās, kāpēc tu raudi?” Viņa atbildējusi: „Vai redzat upes otrā krastā māju? Agri no rīta es viegli pārgāju upes brasā, tagad ūdens līmenis ir pacēlies, un es nevaru atgriezties. Man nav laivas.” „Ā, -teica mūks,- te pavisam nav problēmu.” Viņš pacēla viņu un pārnes pār upi otrā krastā. Mūki devās tālāk. Pēc kāda laika, dažām stundām, otrs mūks teica: „Brāli, mēs devām zvērestu nekad nepieskarties sievietēm. Tu esi izdarījis šausmīgu grēku. Vai tad tu neizjuti milzīgu baudu, pieskaroties sievietei?” Pirmais mūks atbildēja: „Es šķīros no viņas pirms divām stundām, bet tu arvien viņu nes.”
Mēs rīkojamies tieši tā. Mēs visu laiku stiepjam savu nastu, nekad nemirstam tam, nekad nešķiramies no tā. Tikai tad, kad mēs problēmai veltām pilnīgu uzmanību un atrisinām to nekavējoties, nekad nepārceļot to nākamajā dienā, nākamajā minūtē, pastāv būšana vienatnē. Tad pat gadījumā, ja mēs dzīvojam pārapdzīvotā namā vai atrodamies autobusā, mēs atrodamies vienatnē, un šī būšana vienatnē ar sevi norāda uz to, ka mūsu prāts ir svaigs un skaidrs.
Ir ļoti svarīgi būt iekšēji vienatnē ar sevi un lai būtu iekšējs plašums, jo tas nozīmē brīvību būt, iet, rīkoties, lidot. Galu galā ceļš var plaukt, ja ir plašums, tāpat kā tikums var plaukt tikai tad , ja ir brīvība.”⁴
Mans prāts ir kluss un mierīgs brīžos, kad esmu mierā ar sevi, kad pieņemu sevi tādu, kāda esmu, taču joprojām pagātnes pieredžu inercei ir milzīgs spēks. Laikam naivi ir gaidīt, ka īsā laika sprīdī var izskaust padsmit gadus „koptus” paradumus, attieksmi –kā piemēram,  ar riebumu un žēlumu uzlūkot savu  pumpu nosēto seju spogulī ( tas mani bija nomocījis no tīņu vecuma līdz pat vēl nesenai pagātnei),  vēlmi, lai mīlestības trūkuma un iekšējā tukšuma sajūtu manī aizpilda otrs, pat noteikta atkarība no citiem – ja nesaņemu atzinību, ja neveidojas partnerattiecības, tad iestājas sastingums… depresija, lai kā man nepatiktu šis vārds.

Ja Visums man ir paredzējis jaunu ģimeni un bērnus, tad es viņiem noteikti centīšos dāvāt gudrību, ka cilvēks, kas mūs var darīt laimīgus, mīt mūsos. Mēs varam justies piepildīti, laimīgi un lidojoši arī bez attiecībām, jo mēs esam brīvi, un mīlestība ir brīvība. „Lai dzīvotu pilnīgi, veseli, ar katru dienu atklājot jaunu un jaunu prieku, vajag nomirt visam vakarējam; ja tas nenotiek, jūs dzīvojat mehāniski, bet mehānisks prāts nekad nespēs uzzināt, kas ir mīlestība un kas ir brīvība”⁴ …
Un manā vakara pasaku repertuārā noteikti būs pasaka par Saulespuķi:
„Kāds ķēniņš reiz iegājis dārzā un atradis tur novītušas un mirstošas puķes, krūmus un kokus. Uz jautājumu ”Kas noticis?” –ozols atbildēja, ka mirstot tāpēc, ka nespējot izaugt tik slaids kā egle. Kad ķēniņš jautājis eglei, kas vainas – tā sagumusi un teikusi – tas tāpēc, ka nespējot radīt vīnogas kā vīnogulājs. Bet vīnogulājs bijis bez spēka, jo nespējis ziedēt kā roze.
Beigās ķēniņš atrada vienu augu, kurš ziedēja un bija svaigs kā arvien. Tā bija saulespuķe. Viņa teica: „Kad tu mani stādīji, man bija skaidrs, ka tu vēlies saulespuķi. Ja tu gribētu ozolu, vīnogulāju vai rozi, tu tos arī būtu stādījis. Tāpēc es domāju, tā kā nevaru Būt nekas cits, kā vien tas, kas esmu, es mēģinu no visas sirds būt es pati!””⁵

Tāda ir mana apņemšanās – šķirt jaunu lappusi, mīlot un pieņemot sevi, pieņemot un ļaujot otram būt viņam pašam. Mana apņemšanās ir Saulgriežu ugunskurā sadedzināt šo gadu pēc šķiršanās sāpīgās pieredzes, atstājot tās pagātnei un neļaujot postīt tagadni. Man ļoti patika reklāmas sauklis, kas vienu laiku bija sastopams pilsētas ielās „Beidz gausties, sāc dzīvot!” Vienmēr, kad to ieraudzīju, sevī uzsmaidīju „Jā, jā, tas ir par mani”. Taču vairs bez pašsaustīšanas, jo pieņemu, ka ir kaut kādi laika cikli, posmi, kas vienkārši ir jāpārdzīvo, kuriem ir jāpaiet, līdz notiek izmaiņas, līdz ienākas augļi –  līdzīgi kā vienā no tautas dziesmām:

„Nebēdāju tās dieniņas,
Kad staigāju raudādama.

Asariņas noslaucīju
Zaļā zīda priekšautā.

Priekšautiņu izmazgāju
Skaidravota ūdenī.

Priekšautiņu izžāvēju
Smuidra bērza galiņā.

Trīs gadiņus tas bērziņš
Ne lapoja, ne ziedēja.

Ceturtā gadiņā
Zelta ziediem uzziedēja.

Autore: Agnese

Izmantotie avoti:

1.       Zandas Erbss lekciju „Savas būtības atmodināšana” pieraksti

2.       www.sirius-riga.lv

3.       Valērijs Siņeļņikovs „Dziedinošās domas”/Rīga,2011

4.       Džidu Krišnamurti „Brīvība no zināmā” / Rīga, 2008

5.       www.gimenei.lv

6.       Spēka dziesmas/ Ventspils,2012