Izsmiešana 12.01.2018
Cilvēku izsmiešana ir attīstījusies vēsturiski, kad publiski tika radīti dažādi humora šovi un izrādes, kur pasmējās par tā laika nebūšanām. Vēsturiski tā laika varas pieļāva mākslas veidus, kad kāds tika parodēts, bet to neuzskatīja par izsmiešanu. PSRS laikos tas bija vienīgais veids kā pateikt patiesību tā laika varai un sabiedrībai, tomēr jāņem vērā, ka ne visiem māksliniekiem tas bija atļauts, kādam nācās atbildēt par saviem vārdiem VDK (Valsts drošības komitejai).
Tieši tāpat attīstījās karikatūras, bet arī tās no VDK puses tika kontrolētas un nevarēja paust patiesību pilnībā tā kā to vēlējās karikatūrists.
Rodas jautājums, vai ir kāda atšķirība starp parodiju un izsmiešanu? Parodijas gadījumā, tu pievērs uzmanību kādai problēmai vai vēlies pievērst uzmanību kādai cilvēka īpatnībai, nesāpinot pašu cilvēku. Izsmiešanas gadījumā, tu vēlies kādu pazemot. Piemēram, slavenā komponista Raimonda Paula izturēšanās ir parodēta vairākkārtīgi un tas cilvēkus tikai iepriecināja, bet nekad parodijas nav mazinājušas komponista vērtību. Izsmiešanas gadījumā dažkārt sabiedrības acīs mazinās vērtība tam, kas tiek izsmiets, bet tas vairāk ir atkarīgs no sabiedrības apziņas līmeņa. Neviens nav aizmirsis gadījumu, kad karikatūrā tika izsmiets Muhameds, kas izsauca Musulmaņu un citu reliģiju pārstāvju neapmierinātību, jo izsmiets tika svēts cilvēks. Pastāv nerakstīts likums – svētos neaiztikt. Kāpēc šāds likums eksistē? Tāpēc, ka svētie tiek uzskatīti par cilvēka pilnību, kas ir sabiedrības paraugs, bet pilnību nedrīkst noniecināt vai kaut kādā veidā samazināt tā vērtību.
Izsmiešanas mērķis ir noniecināt cilvēku, bet noniecināšanas motīvi varētu būt dažādi – skaudība, bailes, mazvērtības izjūta u.c. Izmiešana mūsdienās ir atklāta un anonīma. Bieži izsmējēji nevēlas atklāt savu personību, jo ir pārāk gļēvi, un nevēlas sabiedrībai atklāt savu tumšo pusi. Interesanti ir tas, ka cilvēki pat iedomāties nevar, ka intelektuāli attīstīts cilvēks ir spējīgs uz tādu netikumīgu rīcību. Tomēr intelekta attīstība negarantē tikumību un reālu pašizpratni. Cilvēks, kam ir reāla pašizpratne, sevi nepazemina un nepaaugstina attiecībā pret citiem, un nemēģina arī citus noniecināt.
Kāpēc cilvēki cits citu izsmej? Biežāk izsmiešanas cēlonis ir pārākuma demonstrēšana un mēģinājums iebiedēt, kas norāda, ka izsmējējs vai izsmiešanas pasūtītājs cieš no mazvērtības kompleksiem un bailēm.
Kā izsmiešana ietekmē to, kuru izsmej? Viss atkarīgs no apziņas līmeņa. Augstas apziņas cilvēks izsmiešanu neņems vērā un tā viņu neietekmēs, bet palīdzēs dzēst daļu no viņa negatīvās enerģijas jeb sliktās karmas. Zemākas apziņas cilvēks patiešām varētu ierauties sevī un to pārdzīvot, radot sev veselības problēmas.
Kāpēc radās humora šovi un politiskās izrādes, un vai to ietekme ir kaitīga? Es zinu gadījumu, kur kāds politiķis ļoti pārdzīvoja, ka viņa tēls negatīvā nozīmē bija iekļauts kādā teātra izrādē. Es nezinu, cik lielā mērā tas ietekmēja viņa veselību, bet ietekme noteikti bija. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visi tie, kas šo izrādi radīja un atļāva tai parādīties uz skatuves, uzņēmās uz sevis karmu jeb negatīvu enerģiju, jo viņi šo izrādi sagatavoja bez politiķa piekrišanas. Tātad, lai neuzņemtos negatīvu karmu no cita cilvēka ciešanām, svarīgi ir prasīt atļauju, bet to darīt būtu ļoti grūti, jo maz būs tādu, kas šādu atļauju dos. Tāpēc mākslas žanra pārstāvjiem, kuri dažādos veidos mēģina atklāt patiesību, ir grūts uzdevums – izglītot sabiedrību, bet tajā pašā laikā neuzņemties uz sevis sliktu karmu.
Kāpēc radās humora žurnāli un karikatūras un vai tās ir kaitīgas? Nav noslēpums, ka smiekli ir C vitamīns, tāpēc uzjautrināt cilvēkus patiešām ir svarīgi. Tomēr tas, kas vienam ir smieklīgi, otram var būt pavisam sāpīgi, tāpēc nepārkāpt šo smalko robežu, var tikai ļoti augsti attīstīts cilvēks. Piemēram, Krievijā bija slavens aktieris, cirka direktors Ņikuļins (atcerieties galvenās lomas tēlotāju filmā “Briljanta roka”), kurš varēja stāstīt anekdotes par visām tēmām. Viņš spēja sasmīdināt pilnīgu visus, bet es nekad neatceros, ka viņš būtu kādu pazemojis, jo viņa anekdotes bija ļoti intelektuālas un dzīves gudras. Cits piemērs, padomju Latvijas laikos bija ļoti iecienīts humora žurnāls “Dadzis” un karikatūrists Gunārs Bērziņš, kurš prata attēlot visas nebūšanas sabiedrībā tik aizraujošā veidā, ka neviens personīgi netika aizskarts, tikai sistēma kopumā. Viņa karikatūras izglītoja sabiedrību un lika sabiedrībai domāt – kā mēs dzīvojam, vai tā ir pareizi? Savukārt, kopš parādījās karikatūras, kurās var atpazīt konkrētu cilvēku, tā smalkā robeža starp lasītāja iepriecināšanu un karikatūrā redzamā cilvēka noniecināšanu tika pārkāpta noniecināšanas virzienā.
Kā humoristu pašu ietekmē citu izsmiešana? Ja humorists cenšas atklāt kādas nebūšanas sabiedrībā, nenoniecinot konkrētas personas, tad viņa aktivitātes tiks uzskatītas par vērtīgām, jo viņš pievērsīs sabiedrības uzmanību jomām, kuras jāpilnveido. Ja humorists pasmiesies par konkrētām personām, un tas sāpinās šīs personas, tad gan pasmiešanās var radīt negatīvas sekas pašam humoristam. Viens no veidiem kā pie viņa atgriezīsies paša radītā negatīvā enerģija – kāds pasmiesies par viņu pašu, vai viņa bērniem vai mazbērniem, un tas ļoti sāpēs. Tā būs vieglas formas karmas atgriešanās – mazs sods par mazu kļūdu. Ja Dievs viņa pārkāpumus novērtēs kā lielu kļūdu, tad izsmiešana atgriežas pie paša ar kādu veselības problēmu, kas rada pašam cilvēkam invaliditāti. Ja Dievs viņa pārkāpumus novērtēs kā ļoti lielu kļūdu, tad izsmiešana atgriežas ģimenē caur kāda tuvinieka garīgo atpalicību vai cita veida invaliditāti.
Kāpēc cilvēkus nedrīkst izsmiet? Jo izsmiešana rada negatīvu enerģiju jeb negatīvu karmu, kas atgriežas atpakaļ pie tās radītāja.
Kādas ir izsmējēja neapgūtās mācības? Izsmējējam vispirms ir jāapzinās, ka viņā slēpjas ļoti liels mazvērtības komplekss, kura cēlonis ir bailes “mani nemīl”, kā arī milzīgas bailes būt sabiedrībā nevērtīgam. Tāpēc neapzināti viņš mēģina pacelt savu vērtību, noniecinot citus.
Izsmējējam ir jāsaprot, ka visu, ko Dievs ir radījis, visam tam ir vērtība un sava loma Visumā. Ja tu noniecini kāda vērtību, tad tu samazini pats savu vērtību.
Ko darīt, ja esi kādu izsmējis? Izsmējējam ir jāmācās piedot un lūgt piedošana. Atcerēsimies Augstāko tikumu no visiem tikumiem – PIEDOŠANU. Vispirms ir jāsaprot, ka izsmiešana var kādam radīt sāpes, tāpēc svarīgi ir nožēlot pieļautās kļūdas un lūgt piedošanu tam, kuru esi izsmējis, kā arī piedot saviem pāridarītājiem un piedot pašam sev savas pieļautās kļūdas.
Kā mazināt izsmiešanu pieaugušo un bērnu vidū? Ja pieaugušie un bērni zinātu par Karmas likumu un izsmiešanas sekām, tad es domāju, ka viņi kontrolētu savu rīcību un neizsmietu cilvēkus, kaut arī būtu vēlēšanās to darīt. Tikai neizglītotība veicina kļūdu pieļaušanu, tāpēc tik svarīgi bērniem, jauniešiem un to vecākiem stāstīt par izsmiešanas sekām un ietekmi uz paša dzīvi, iepazīstinot ar Karmas likumu.
Bērniem un jauniešiem ir jāmāca empātija – iejušanās otra cilvēka ādā, lai viņi spētu izjust otra cilvēka izjūtas. To vislabāk var izdarīt caur lomu spēlēm, pēc tam analizējot izjūtas. Tas ir līdzīgi kā vīram un sievai, kamēr vīrs no malas nav dzirdējis kā jūtas sieva un sieva no malas nav dzirdējusi kā jūtas vīrs, tikmēr viņi viens otru nesaprot un ģimenē ir konfliktsituācijas. Tāpēc par izjūtām ir jārunā, jo tikai tā cilvēki sāk labāk izprast otru cilvēku.
Autore: Elvita Rudzāte