Jautājumi par Dievu 24.11.2017

Justīne jautā: Man atkal ir sasāpējuši jautājumi uz kuriem nekādīgi pati rast atbildes es nespēju. Man ir skaidrs, kāpēc mēs nākam uz šīs zemes.
1) Kāpēc Dievs vēlas attīstīties caur mums, ja Viņam tāpat jau viss ir zināms?

2) Vai Māte Marija piekrita tam, ka Jēzus dzims tieši no Viņas? (Par šo jautājumu esmu kaut cik informāciju atradusi, bet pati saprotu, ka ne visam var ticēt. Lasīju to, ka Marija saņēma par to ziņu no eņģeļiem. Iespējams, mani tas satrauc tāpēc, ka Dievs taču mums katram ir devis brīvo gribu.

3) Domas rodas no Gara. Vairākās lūgšanās ir rakstīts, ka Dievs ir tas, kas liek cilvēkam domāt. Kāpēc mans Gars uzdot šādus jautājumus, kas būtībā, manuprāt, ir mazliet pret Dievu?

Elvita Rudzāte atbild: Visās Mācībās ir teikts, ka nevienam nav ļauts pilnībā izzināt Dievu. Šie vārdi nozīmē, ka lai kā mēs ar prātu censtos izprast Dievu, tāpat paliks ļoti daudz neizprastā, jo mūsu apziņas līmenis vēl ir ļoti zems. Piemēram, lai kā pirmās klases skolnieks gribētu izprast 12.klases matemātikas uzdevumus, viņš to nespēs, jo pārāk maz zināšanu. Uz Justīnes jautājumiem atbildēšu tā kā es to saprotu, bet nepieņemiet to kā absolūto patiesību.

1) Kāpēc Dievs vēlas attīstīties caur mums, ja Viņam tāpat jau viss ir zināms?

Dievišķā pasaule nav galīga, tā ir bezgalīga. Ja kaut kas ir noteikts un nemainīgs, tad tas ir lemts izmiršanai. Tāpēc nepieciešama attīstība, kas nozīmē, ka arī Dievs attīstās caur mums, jo mēs esam daļiņa no Dieva. Piemēram, līdz šim cilvēki makaronus spageti izmantoja ēšanai, bet tad cilvēks izdomāja sacensības – no spageti konstruēt tiltus, kas palīdz jauniešiem labāk izprast inženier-zinātnes. Tātad spageti bez ēšanas ir atrasts vēl viens pielietojums, radošuma un tehnisko zināšanu attīstība.

Reiz man bija iespēja redzēt mākslas darbu, kas bija tapis no maizes, kuru radījuši bija cietumnieki. Biju tik pārsteigta par tik augstas kvalitātes sniegumu no cilvēkiem, kas nebija mākslinieki, bet galvenais, nevienā brīdī nevarēja pateikt, ka mākslas darbs radīts no maizes, jo cietumā cietumniekiem ir ierobežotas iespējas piekļūt dažādiem materiāliem.

Vai radošumu var kaut kādā mērā ierobežot? Nevar, tam ir tikai jāattīstās, un tas ir brīnišķīgi, ka radīšanai nav noteikti rāmji. Protams, cilvēks mēdz radīt arī kaitīgo, piemēram, azartspēles, bet arī tās spēlē savu lomu radīšanas procesā. Piemēram, mums ir jādomā, kā pasargāt cilvēkus no iekrišanas azartspēļu atkarībā. Sākotnēji, kad radās spēles, tām bija labs nolūks, lai ģimenes un draugi kopā interesenti varētu pavadīt laiku. Taču radošais cilvēks izdomāja ar to nopelnīt un tā no vienkāršas spēles attīstījās azartspēles. Dievs atļauj radīt slikto, jo bez sliktā nav attīstības.

Piemēram, kad sniedzu palīdzību slimniekiem, dažkārt cilvēki noliedz savas problēmas un savus stresus, sakot, ka viss ir kārtībā. Šiem cilvēkiem es nevaru palīdzēt, jo viņi nevēlas mācīties no sava sliktā, attīstība nenotiek un cilvēkam nākas pamest fizisko plānu.

2) Vai Māte Marija piekrita tam, ka Jēzus dzims tieši no Viņas?

Pirms iemiesošanās gars apņemas dzīves laikā veikt noteiktus uzdevumus un apgūt noteiktas mācības. Kad gars nāk iemiesojumā un piedzimst bērns, bērns pamazām sāk aizmirst par savu apņemšanos pirms iemiesojuma. Kādam palīgā nāk Eņģelis un to atgādina, kādam Augstākais Es atgādina, cits to saprot citā veidā – caur notikumiem dzīvē, bet atgādina visiem, bet ne visi šo atgādinājumu sadzird. Es domāju, ka Māte Marija jau pirms iemiesošanās apņēmās grūto uzdevumu – dot dzīvību Jēzum un kopā ar viņu iziet visas grūtības, lai tagad varētu cilvēcei palīdzēt tā kā Viņa palīdz. Šādus uzdevumus Dievs uztic tikai ļoti augsti attīstītiem gariem.

3) Kāpēc mans Gars uzdot šādus jautājumus, kas būtībā, manuprāt, ir mazliet pret Dievu?

Kad bērns uzdod jautājumus, viņš nevēlas pret kādu iet, bet vēlas izprast. Tas ir brīnišķīgi, ka rodas jautājumi, jo tas liecina, ka gars attīstās. Pat ja saņemtās atbildes ir nepareizas, šāds gars neapstāsies attīstībā, un viņam radīsies arvien jauni jautājumi, līdz viņš pats nonāks pie patiesības.

Visbīstamākā ir akla ticība. Akla ticība noved pie citu nosodīšanas, jo cilvēks skatās ļoti šauri. Man ir nācies redzēt garīgā ceļa gājējus, kas paši nejūt, ka ir apstājušies attīstībā, jo tik ļoti uzticas savam Skolotājam, kurš patiešām ir Gaismas Skolotājs, ka nespēj paskatīties uz citiem Gaismas Skolotājiem, paplašinot redzes lauku, izjūtot pret citiem Skolotājiem labākā gadījumā noraidījumu – “…neko negribu par Tavu doto Mācību zināt, man pietiek ar to Mācību, ko zinu.” Taču ir arī tādi garīgā ceļa gājēji, kas nosoda citas Mācības, uzskatot tās par ķecerību. Akla ticība noved cilvēku pie gara attīstības apstāšanās un vēlāk pie degradācijas.

Laiku pa laikam es kontaktējos ar katoļu priesteri, kurš mani neuzskata par ķeceri, bet uzdod man jautājumus, kurus viņš zina, ka es labi pārvaldu. Tanī pašā laikā starp katoļu priesteriem noteikti atradīsies kāds, kas manu darbu nosodīs. Cilvēki ir ļoti dažādi, nevar visus likt “vienā maisā” un tieši tāpēc mums ir jāattīsta izšķirtspēja – kas ir kas? Bet, lai attīstītu izšķirtspēju, jāuzdod jautājumi, ļoti daudz jautājumi un jāmeklē patiesība. Kad gars ir sasniedzis jau tādu attīstības pakāpi, ka notiek savienošanās ar Dievu, tad Dievs viņam atklāj patiesības. Šādas attīstības gari kalpo cilvēcei un viss laicīgais viņam vairs nav nekādā vērtībā.

Tanī pašā laikā ir cilvēki, kas sevi piesaka sabiedrībai kā augsti attīstītus cilvēkus – apgaismotos, kuriem šis būšot pēdējais iemiesojums, jo esot sasnieguši augstāko attīstības pakāpi, un tajā pašā laikā tik ļoti savu dzīvi pakļāvuši naudas pelnīšanai no saviem sekotājiem, ka es pat nezinu vai viņi ir spējīgi arī uz kādu nesavtīgu darbu. Cilvēks, kas uzdod jautājumus, noteikti ar jautājumiem šo cilvēku iedzīs stūrī, kaut arī nav bijusi vēlme kādu iedzīt stūrī, bet tikai izprast patiesību. Lai cik viltvārdim attīstītas būtu oratora spējas, viņš nespēs atbildēt uz jautājumiem, kas cenšas izzināt patiesību. Cilvēks, kas akli ticēs viltvārdim, dzīvos ilūzijā līdz dzīve viņu izsitīs no līdzsvara un viņš sāks domāt. Dievs nevienu nepamet nelaimē, tikai ne visi pieņem Dieva palīdzību un ne visi izsišanu no līdzsvara uztver kā Dieva palīdzību.