Kā atbrīvoties no grūtsirdības? 21.08.2018

Elīna jautā: Mans stāsts sākas bērnībā, kuru pārsvarā neatceros. Šķiet, ka daļu atmiņas esmu bloķējusi, jo tēvs lietoja daudz alkoholu un taisīja tračus mājās, vien atceros, ka lai nodrošinātu sev drošību slēpos zem gultas. Neraugoties uz šīm atmiņām, es tēvu cienīju un mēģināju attaisnot viņa cerības savā apzinātajā vecumā.

Pāris gadus nedzīvoju mājās, bet jutos viena un atgriezos pie vecākiem, tāpat māte man izstāstīja, ka tēvs mani nekad nav gribējis – man vairākas māsas un brāļi un esmu jaunākā. Tēvam pietika bērnu un likstu, bet māte klusēja par to, ka viņa ir stāvoklī. Zinot šo faktu, es nenovērsos no tēva, bet centos pierādīt viņam, ka esmu šīs dzīvības vērta, ka esmu pelnījusi dzīvot.

Klausījos viņa simtreiz dzirdētajos stāstos, draugiem lielījos, ka iekšas gluži kā tēvam – lietoju daudz alkohola un vispār daudz lielījos, jo man nebija un nav pārliecības par sevi. Deklamēju, ka man būs vairāku vīru gluži kā tēvam utt. Apjukusi iestājos augstskolā, lai liktu viņam lepoties. Visa man tiekšanās pēc atzinības sabruka, kad tēvs nomira. Pārtraucu mācības. Laikam dusmojos uz viņu, ka nepaspēju likt viņam pietiekami lepoties ar sevi. Viņa nāves dienā sabruka viss manis iepriekš dzīvotais modelis. Pazaudēju mērķi, kāpēc darīt lietas. Atbildes meklēju alkoholā. Mēdzu sevi atgādināt par to nedēļu notikumiem, kad tēvs nomira. Izdzīvoju šīs ainas, vairojot savu vainas apziņu. Bet šis ir jau pirms vairākiem gadiem.

Šīs sajūtas piezogas nemanot, kad esmu nogurusi, kad vismazāk ar tām varu cīnīties. Tagad vairs nedzeru, tikai vienatnē raudu nespēdama neko mainīt. Ar tuviniekiem neesmu gatava runāt par šo tēmu, jo esmu stipra un negribu savas asaras kādām rādīt. Negribu kādam parādīt, ka man sāp vai ir vajadzīga palīdzība, jo tad tēvs iespējams ar mani neleposies. Arī draugu esmu sev piesaistījusi līdzīgu raksturā kā tēvu, bet lasot šo portālu un mainoties man pašai, mainās arī viņš. Esmu daudz mācījusies. Saprotu, ka tas nav tīri veselīgi dzīvot šajās emocijās, bet jūtu, ka es pati ar savu apzinātības līmeni nespēju atrisināt šo. Es meklēju pavedienu, kā risināt šo ieilgušo problēmu. Es īsti nespēju klātienē runāt ar kādu par šo, bet esmu nolēmusi griezties pie psihologa, jo jūtu, ka paliek grūti un nospieduši, bet atkal problēma, ka jāatklāj sevi visu un jāuzticas. Varbūt varat man kaut ko ieteikt?

Elvita Rudzāte atbild: Es iesaku mācīties izprast dzīvi. Jo labāk izproti dzīvi, jo vieglāk atbrīvoties no saviem senajiem pārdzīvojumiem, jo tu saproti, ka patiesībā tas par ko esi pārdzīvojis, nemaz nav bijis pārdzīvojuma vērts.

Piemēram, Elīna visu laiku ir vēlējusies, lai viņas tēvs ar viņu lepotos, kas norāda, ka viņā ir liela vēlēšanās lepoties ar saviem sasniegumiem. Brīdī, kad tēvs nomira, viņa it kā zaudēja mērķi – pierādīt tēvam, cik viņa ir laba meita, bet tēva nāve parādīja, ka tēvam nemaz nevajag lepoties ar savu meitu, ka dzīvē ir pavisam citas vērtības.

Elīna nezina, ka lepošanās ir viens no sešiem lielākajiem ļaunumiem, jo skolā un augstskolā šādas gudrības nemāca, pat otrādi, neapzināti dara visu, lai bērnos attīstītu šo negatīvo īpašību. Žēl, ka cilvēki sāk interesēties par dzīves mācībām tikai tad, kad dzīvot paliek pārmēru grūti, jo tā tam nevajadzētu būt. Ne velti Lielie Skolotāji iesaka skolās mācīt bērniem izprast dzīvi, analizējot dzīves notikumus. Šādu iespēju piedāvā Sokrata tautskola izglītības programmā DOMĀTĀJS. Var, protams, apmeklēt psihologu, bet ar to būs par maz, ja cilvēks nemācīsies izprast dzīves mācības, un diemžēl ir maz psihologi, kas tās ir apguvuši.

Pats svarīgākais, kas cilvēkam ir jāsaprot, ka ne jau apkārtējā vide rada viņam problēmas un nelaimīguma izjūtu. To rada cilvēks pats ar savu nepareizo attieksmi pret apkārtējo vidi. Tie, kas iemācās visā redzēt Dievu, tiem ir ļoti viegli pieņemt un pārvarēt dzīves grūtības. Tie, kas vainīgos meklē citos, tie dzīvo pārdzīvojumos. Iesaku padomāt par svētās Terēzes no Kalkutas garīgo novēlējumu:

“Cilvēki bieži mēdz būt muļķi un ietiepīgi, egoistiski un neloģiski. Jebkurā gadījumā, piedod viņiem.

Ja tu esi laipns, cilvēki var tevi apvainot egoismā un slēptos nodomos. Vienalga paliec laipns.

Ja tu esi guvis panākumus, tad tev var parādīties daudz viltus draugi un īsti ienaidnieki. Jebkurā gadījumā, esi veiksmīgs.

Ja tu esi godīgs un atklāts, tad cilvēki var tevi apmānīt. Vienalga esi godīgs un atklāts.

To, ko tu esi cēlis gadiem, var tikt sagrauts stundas laikā. Vienalga turpini celt.

Ja tu esi ieguvis mieru un laimi, cilvēki var tevi apskaust. Jebkurā gadījumā, esi laimīgs.

To labo, ko tu dari šodien, visdrīzāk rīt cilvēki aizmirsīs. Jebkurā gadījumā, dari labu.

Atdod pasaulei visu to labāko, kas tev ir, un tas vienmēr būs nepietiekoši. Vienalga atdod pasaulei visu to labāko, kas tev pieder.

Un, visbeidzot. tu sapratīsi, ka tas viss notika starp tevi un Dievu. Un nekad tās nav bijušas attiecības starp tevi un viņiem.”