Mēs visi vēlamies būt laimīgi un kopš dzimšanas brīža meklējam laimi. Sai Baba par laimes meklējumiem saka: „Cilvēks meklē laimi no dzimšanas brīža līdz nāvei. Meklējumu sākumā cilvēks iegūst izglītību, bet izglītība neatnes laimi. Cilvēks atrod darbu, bet arī tas to nedara laimīgu. Tad viņš dodas laulībā, domājot atrast laimi tur, bet arī tur tā aizmūk, un cilvēks paziņo: „Mana dzīve ir vienas šausmas.” Kas izsauc šādas izjūtas? Cēlonis ir jāmeklē cilvēka ego. Kopā ar cilvēku aug arī viņa egoisms. Vēlmju skaits nepārtraukti pieaug, bet to sasniegšana neatnes cilvēkam tādu apmierinājuma izjūtu, par kādu viņš sapņoja. Kur tad var atrast svētlaimi? Materiālos priekšmetos to neatrast, fiziskajā labsajūtā arī ne. Patiesībā cilvēks ir svētlaimes iemiesojums. Ja cilvēks ir svētlaimes iemiesojums, kāpēc tad viņš to nespēj sasniegt pats sevī? Šodien, neskatoties uz visām bagātībām, cilvēks ir nelaimīgs. Viņš pastāvīgi cieš no tā, ka viņam trūkst miera. Ego un vēlmes ir ietinušas mieru, bet, ja noņemtu šo apvalku, miers parādītos. Cilvēks var dzīvot laimīgu dzīvi tikai tad, kad ir vesels. Bagātība var nodrošināt komfortu un citus labumus, bet ne mieru. Tā var cilvēkam iedot daudzstāvu māju, bet ne ciešu miegu. Tā var sniegt ķermenisku labsajūtu, bet miesas baudas nedod svētlaimi. Kondicionieri un ūdens matrači izdabā ķermenim, bet kāds no tiem labums, ja prāts nezina miera? Ķermenis ir līdzīgs ūdens burbulim, bet prāts ir līdzīgs pērtiķim. Neejiet ķermeņa un prāta pavadā, turieties pie sirdsapziņas. Šodien cilvēks nerēķinās ar sirdsapziņu. Viņš ir pieķēries prātam un ķermenim, no kuriem ir maz labuma. Viņam ir jāuzdod jautājums: „Kas es esmu?” Tad viņš sapratīs, ka ķermenis, sajūtas un prāts ir tikai instrumenti, bet pār tiem var valdīt tikai viņš pats. Kungs šodien ir kļuvis par ķermeņa un prāta vergu, kuriem vajadzēja būt par viņa kalpiem. Sekojiet savas Dvēseles pamatiem visās savās darbībās.”
Mēs nevaram iegūt laimi tāpēc, ka mēs to vēlamies iegūt, apmierinot dažādas savas materiālās un ķermeniskās vēlmes. Īsu brīdi, kad esam apmierinājuši kādu no savām vēlmēm, mēs jūtamies laimīgi, bet tad mūsos atkal rodas jaunas vēlēšanās. Ja tās neizdodas apmierināt, tad esam nelaimīgi. Sai Baba saka: „Var šķist, ka visas pasaulīgās baudas nes laimi, bet tās neatnes īstu laimi un svētlaimi, jo ir nepastāvīgas. Tās parādās un pazūd, atstājot aiz sevis ciešanas. Vēlēšanās ir kā ugunskurs, kas iedegas stiprāk un prasa arvien jaunu kurināmo. Viena vēlēšanās rada desmit jaunas. Mēģinot tās īstenot, cilvēks izsmeļ pats sevi. Cilvēkam no ceļa ar nebeidzamām vēlmēm būtu jānogriežas uz ceļu ar iekšēju apmierinātību un prieku. Es nenoliedzu laicīgo laimi. Es priecājos, kad redzu, ka cilvēki ir laimīgi, bet, lūdzu, neticiet, ka šī laime ir pastāvīga. Es vēlos, lai jūs apgūtu mākslu un zinātni, lai iegūtu laicīgo laimi, bet es arī vēlos, lai jūs visi iegaumētu, ka šī laime nav mūžīga. Uz pastāvīgu laimi ved tikai Dieva izzināšana. Tikai šī izzināšana var glābt cilvēku un dot tam Dvēseles mieru. Nav nekā augstāka par to, tas ir neapstrīdams fakts. Lai kādu prieku vai skumjas jūs izjustu, lai ar ko jūs nodarbotos, lai nopelnītu iztiku, virziet savu skatienu uz Dievu.”
Mums ir jāiemācās justies laimīgiem pašiem savā sirdī, neieliekot laimi cita cilvēka vai ārējo apstākļu klēpī. Tikai tad, kad mēs to sapratīsim, ka neviens mūs nevar darīt laimīgus, tikai tad mēs sāksim laimi meklēt paši sevī. Tikai, izprotot dzīvi un savu misiju, cilvēks sāk izjust sajūtu, kuru sauc par laimi. Jo vairāk jūs izpratīsiet dzīvi un sevi, jo laimīgāki kļūsiet. To es varu teikt, balstoties uz savu pieredzi. Kaut arī mani piemeklē dažāda rakstura problēmas, tomēr dziļi sirdī es jūtos laimīga, jo redzu savai dzīvei jēgu un priecājos par katru dienu, ko Dievs man ir atvēlējis nodzīvot uz Zemes.
sending...
