Kā atrisināt problēmas ar mammu? 02.07.2018

Justīne jautā: Es ticu, ka tas, kas tev ir vajadzīgs vai nu atrod tevi vai tu viņu. Pavisam nejauši es atradu Jūs un ticu, ka tā bija, kāda zīme, lai es rakstītu Jums. Bet tomēr, lai to izdarītu, nācās saņemties.

Problēma ir par manam attiecībām ar mammu. Sākšu ar to, ka esmu augusi labā, materiāli situētā ģimenē. Man ir kārtīgi, mīloši vecāki un ne bērnībā ne arī tagad pieaugot man nekā nav trūcis, un šeit es nedomāju tikai materiālajā nozīmē.

Ar mammu mums ir tuvas, labas attiecības. Mēs esam ne tikai mamma un meita, bet arī draudzenes. Mēs runājam par visu, arī par ļoti intīmām lietām. Mamma ir man palīdzējusi, atbalstījusi,un visādi citādi bijusi blakus, un arī es viņai. Viss it kā būtu lieliski. Bet! Tas ir līdz brīdim, kad mēs sastrīdamies. Tad man ir jādzird it viss –  cik esmu slikta, kāda esmu egoiste utt. Mani tas patiesi sāpina, jo man ir sajūta, ka man viens no vistuvākajiem cilvēkiem ir ar divām sejām.

Mums ir lauku mājas ar diezgan lielu teritoriju apkārt. Protams kā jau laukos darba nekad netrūkst. Mums ir arī lauks, kur stādam dārzeņus, bet tas viss ir savam priekam, katrā ziņā tas nav iztikas avots. Agrāk, kad dzīvoju un mācījos tur, palīdzēju it visā, kā mājas solī, tā dārza darbos. Lauku darbi mani nebaida, jo ar tiem kopš bērnu kājas esmu uz tu un man tie patīk. Bet mammas prāt, nekad nekas nav pa prātam un nekad neviens nepalīdz.

Tālākā mana dzīve aizveda mani uz Rīgu, studēju, ieguvu augstskolas izglītību, apprecējos, man ir divi mazi bērniņi un patreiz ar viņiem dzīvoju pa mājām. Līdz lauku mājām ir apmēram 100 km. Vīrs daudz strādā, bieži arī brīvdienās ir diez gan vēlu, un nesanāk tik bieži aizbraukt. Līdz ar to pār manu galvu birst pārmetumu gūzma, kā es varu savai mātei nepalīdzēt, kad man ir viss vienalga, kas notiek laukos, kad mani vispār nekas neinteresē utt. Tas nekas, kad mēs ar mammu sazvanāmies, vismaz 5 reizes dienā un es par visu esmu lietas kursā.

Mamma nav lauku tantīte, mamma ir kopta, labi ģērbta sieviete, kura pati strādā, bet kā brīvdienas, tā nekas cits tikai lauki. Agrāk ome bija dzīva, tētis bija dzīvs, bet tāpat mamma skandināja tikai savu. Agrāk, kad nebija vēl bērnu, strādāju un katras savas brīvdienas braucu uz laukiem.

Gandrīz ar vīru izšķīrāmies, jo praktiski viņš mani neredzēja, jo biju vai nu darbā vai laukos. Mamma to neatceras. Neslēpšu, kad daļēji braucu mammas dēļ, lai nebūtu atkal kaut kādi pārmetumi, varbūt, lai izpelnītos, kādu viņas atzinību.

Man ir vecāks brālis, kurš arī dzīvo un strādā Rīgā. Ja viņš brīvdienās grib atpūsties ar savu ģimeni vai draugiem, arī pār viņu galvu birst pārmetumi, jo kāds jau laukos visus darbus ir jau saplānojis. Brālis mīl iedzert, un kā teikt tautas valodā- uzkāpt uz korķa. Reizēm viņš nozūd, kad nevar viņu sazvanīt. Man arī apnīk visu laiku tā teikt ”vākt” pieaugušu cilvēku, īpaši tagad, kad pašai ģimene un mazi bērni. Arī tur es esmu vainīga, jo man ir vienalga par brāli,
kad es nerūpējos par viņu, kad viss ir tikai viņai vienai.

Pat tādos sīkumos, kā ejot uz veikalu un mammai aizmirstot maku, arī esmu vainīga es, jo neatgādināju utt. Un vissāpīgāk ir tas, ka es jūtos vainīga. Pat tur, kur neesmu. Man ir grūti un sāpīgi, kad man ir jāraksta, tādas lietas, par sev tik tuvu cilvēku. Par cilvēku, kurš ir man ir devis dzīvību un laidis pasaulē. Man reizēm liekas, ka man ir grūti un smagi elpot, kad man ir “smaga”sirds.

Jūs teiktu, ja tik tuvas attiecības, kādēļ neizrunāties, bet tas nav iespējams, jo mamma visu ļoti personiski uztver, apvainojas un beigās man tāpat jāklausās, ka es tāda un šitāda. Jo viņa savas kļūdas vai nu neredz vai negrib ieraudzīt. Mamma ir tāds cilvēks, kas sarunā visu ko, bet pēc stundas, jau viss ir norimis, bet man, kam nākas to uzklausīt, tas kaut kur “iekšā” paliek.

Mammas mamma bija ļoti nesavaldīga, kas nekad nesamīļoja savus bērnus, bieži bāra un kritizēja. Ome viena audzināja trīs bērnus, jo vīrs traģiski gāja bojā, bet citādi ziņā bērniem nekas netrūka. Varbūt, arī manai mammai ir, kas pietrūcis?

Lai vai kā, zinu, ka saviem bērniem tā nedarīšu. Došu viņiem brīvību, jo reizēm liekas, ka man tādas nav, ne fiziskā nozīmē. Un tiklīdz es cenšos tajā tikt, es saņemu gūzmu ar pārmetumiem.

Es nesaprotu, kādai man būt un ko no manis grib. Tādēļ es gribu lūgt, Jūsu padomu un skatījumu šajā situācijā. Kas man būtu no tā jāmācās? Kas man būtu jāsaprot? Un kā tālāk sadzīvot?

Elvita Rudzāte atbild: Bērni izvēlas vecākus, lai mācītos no to kļūdām un labā piemēra. Justīnei ir jāmācās no mammas kļūdām – neierobežot savus bērnus un nenoteikt citu cilvēku dzīvi. Justīnes mamma ir dusmīga tikai tad, kad bērni kaut ko dara savādāk nekā viņa ir iecerējusi. Cilvēks, kas citu dusmās sauc par egoistu, pats ir egoists. Tāpēc vislielākā mācība, kas Justīnei no mammas ir jāmācās, tas ir izprast, kas ir egoisms un nebūt egoistei attiecībā pret saviem bērniem un vīru.

Justīne nevar pārveidot savu mammu. Viņa var to tikai mīlēt bez nosacījumiem, pieņemot mammas untumus. Tomēr Justīnei ir jāmācās būt brīvai un pašai noteikt kā dzīvot, uzņemoties atbildību par savām izvēlēm, bet neuzņemoties atbildību par citu izvēlēm, piemēram, brāļa vēlmi lietot alkoholu. Mammai ir skaidri jāpasaka, kad viņa var vai nevar rēķināties ar Justīnes palīdzību, un tālāk jau mammai pašai ir jāizlemj, vai turpināt lielos lauku darbus, vai kaut ko samazināt līdz apjomam, ar ko pati var tikt galā.

Justīnes stāsts pierāda, ka materiālā nodrošināšana nav mīlestība, un tieši cilvēkiem, kuriem ļoti pietrūkst mīlestības, visvairāk rūp materiālā nodrošināšana, jo tā kompensē mīlestības trūkumu, kā arī ir vēlme kontrolēt citu dzīvi, jo tādā veidā cilvēks nospiež savu vainas izjūtu. Justīnes mamma cieš no bailēm “mani nemīl”, jūtas vainīga, bet šī vainas izjūta ir pāraugusi kritisko robežu, tāpēc viņa vaino savus bērnus. Justīnei ir jāmācās no šīs mammas kļūdas, nevainojot sevi. Ja viņa turpinās sevi vainot, tad brīdī, kad viņas vainas izjūta pāraugs kritisko robežu, arī viņa sāks vainot citus,

Justīnei ir jāmācās harmoniski noklausīties mammas pretenzijās, un jāmācās dzīvot sava dzīve nevis mammas vai brāļa dzīve. Man nav skaidrs, ko var meita ar māti katru dienu runāt 5 reizes dienā pa telefonu, bet tas tikai norāda, ka arī Justīnei piemīt tādas pašas īpašības kā mammai – kontrolēt citu dzīvi. Ja Justīne sāks mācīties un mainīsies, tad arī mammas lēnām sāks mainīties. Atcerieties, ka mēs nevaram izmainīt citus. Mēs varam izmainīt tikai sevi.