Jana jautā: Caur jums esmu vairākkārt dzirdējusi, ka mums jāraugās, lai bērni justu beznosacījuma mīlestību. Kā tajā ietilpst arī disciplīna un robežu nospraušana. Godīgi sakot, ar pirmo bērnu es domāju, ka visatļautība ir mīlestības forma, meitai tūliņ būs 5 gadi, viņa ir dzīvespriecīgs un enerģisks lauku bērns. Tomēr mums no jauna un pa īstam jāsāk nospraust robežas. Es agrāk kļūdījos, jo jā ne vienmēr bija jā un nē ne vienmēr nozīmēja nē. Neko “graujošu” jau negaidu no bērna, tik vien, lai pieņemtu, ka ir lietas, kas obligātas- tik elementāri, ka kaut cik režīms, neizvandīt skapi, saudzēt sev mīļas lietiņas. Zinu, ka viņa skatās no vecākiem, bet vai pietiks ar to, ka es skatīšos vai pati visu daru akurāti un piedomāšu vai mīlu bez nosacījumiem?
Man patīk, ka bērns var dzīvot mājās, pavasarī sākām iet dārziņā (tā teikt brīvi, kad gribas). Bet nu mājās paliek mazais brālis un māsiņa, līdz ar to vecākā arī labprātāk paliek. Es atklāti saku, ka nevaru iedot viņai visu to aktivitāšu buķeti, kura ir dārziņā. Vai būtu pareizi uzstāt, ka tās 2,3 dienas tomēr mēs dodamies? Vai tiesa, ka bērni ir paklausīgi, ja uzskata vecākus par autoritātēm. Kā par tādām kļūt? Vai atrodot un dzīvojot saskaņā ar savu būtību?
Elvita Rudzāte atbild: Bērniem nepieciešams no pašas dzimšanas ritms – vienā laikā ēšana, pastaigas, rotaļas utt. Bērnudārzos šis ritms tiek ievērots un tas palīdz bērnos attīstīt disciplīnu, atbildību utt. Ja netiek ievērots ritms, tad ir haoss. Haoss ārda visu dievišķo, ir ļoti kaitīgs ne tikai ģimenei, bet arī valstij un pasaulei.
Jana savus bērnus nav audzinājusi ritmā un tagad vēlas noteikt robežas. Bērnam tas ir šoks un dziļa neizpratne. Tāpēc vispirms Janai ir jāiemācās ģimenē iedibināt ritms, sākot ar ēšanu, gulēšanu, pastaigām, rotaļām utt. Tas ir jādara pamazām, jo nevar gribēt, ka bērns, kas dzīvojis haosā uzreiz pieņems ritmu un noteiktu kārtību.
Bērnam svarīgi ir just vecāku mīlestību un to spēj dot arī vecāks, kas vēl neprot dzīvot saskaņā ar savu būtību. Dresējot bērnu un uz to bļaujot, tas bērnam tikai apliecina, ka vecāks to nemīl, un nav pat svarīgi, vai bļaušana ir pamatota. Ja redzi, ka bērns kaut ko dara nepareizi, tad pasaki bērnam to ar mīlestību nevis bļaujot. Bērni, kas jūt vecāku mīlestību, ļoti cenšas vecākiem izpatikt – darīt tā kā vecākiem patīk. Bērns, kas nejūt vecāku mīlestību, sev uzmanību piesaista ar nerātnībām, jo citādi vecāki to nemaz nemana.
Es saprotu, ka ir grūti audzināt 3 mazus bērnus, bet tieši to vēlas apgūt Janas gars. Tāpēc nevajag sevi šaustīt par pagātnē pieļautām kļūdām, bet sākt visu no sākuma, lūdzot piedošanu saviem mīļajiem, ka neprati uzreiz būt laba mamma un sieva. Bērni ir ļoti atvērti piedošanai, pieaugušajiem ir grūtāk. Viss ir iespējams, ja tikai ir vēlēšanās.
sending...
