Kā būtu pareizāk raudzīties no garīgās puses uz darba devēju prasīgumu? – ceturtais turpinājums 12.09.2018

Kā būtu pareizāk raudzīties no garīgās puses uz darba devēju prasīgumu? – raksta sākums

Kā būtu pareizāk raudzīties no garīgās puses uz darba devēju prasīgumu? – pirmais turpinājums

Kā būtu pareizāk raudzīties no garīgās puses uz darba devēju prasīgumu? – otrais turpinājums 

Kā būtu pareizāk raudzīties no garīgās puses uz darba devēju prasīgumu? – trešais turpinājums

Laine jautā: Paldies, skaidrojums par dzīvošanu saskaņā ar principu: ikvienam pēc viņa vajadzībām lieti noderēs uz priekšdienām.

Iepriekšējā darba vietā šis princips “nobruka” un tieši tad par sevi sāka manīt liesa. Iesākums bija jauks. Mani darbā pieņēma vadītāja, kura ar vieglumu darīja darbus. Tas bija redzams (bieži vien darot darbus viņa smaidīja) un arī jūtams, jo atmosfēra kabinetā bija viegla, atvērta. Viņa lieki neizšķērdēja savu enerģiju un tur, kur bija iespējams, viņa darbus “laida vieglāk” un vienalga sasniedza labus rezultātus. Viņa izstaroja mīlestību. Diemžēl ar viņu man sanāca nostrādāt kopā tikai 3 mēnešus, jo viņai piedāvāja labāk atalgotu darbu, kam viņa arī piekrita.

Viņas vietā stājās jauna vadītāja un tad sākās problēmas. Jāpiebilst, ka darbā es biju pieņemta kā atbalsta funkciju veicēja konkrētai tautsaimniecības nozarei (nozares ekspertu sagatavoto saturisko informāciju pārsūtīšana, dažādu vēstuļu sagatavošana utt.), lai nozares plānotājiem un priekšlikuma izstrādātājiem nebūtu “jāņemas ar sīkumiem”. Jaunā vadītāja lauza ierasto kārtību. Viņa spieda mani ekspertu vietā rakstīt saturiskus viedokļus. Man bija viss
jāuzraksta ekspertu vietā un pēc tam eksperti laboja manis uzrakstīto tekstu. Grūti pateikt, kādi bija apsvērumi šādai viņas rīcībai.

Lai vai kā es centos, man, protams, nekādi nesanāca to izdarīt. Vienmēr rezultāts nebija gana labs, kas mani nepārsteidza, jo kā gan es, atbalsta funkciju veicēja, kas nostrādājusi konkrētajā nozarē 3 mēnešus, varēju kvalitatīvi veikt ekspertu pienākumus, kuri attiecīgajā jomā bija nostrādājuši vismaz 10 gadus (gan vietējā, gan starptautiskā līmenī)? Tas ir tā it kā 3 mēnešus vecam zīdainim pieprasa gludi nodejot valsi, bet viņš to nespēj, jo nav izaudzis, nobriedis līdz tādam līmenim. Kad vadītājai skaidroju, ka es nespēju izpildīt viņas prasības, jo man nav attiecīgo zināšanu (nozare bija tehniska un sarežģīta), viņa neklausījās, bet kā mantru tikai atgādināja – Tu vari, un pēc maniem mēģinājumiem darīt darbu ekspertu vietā bija vai nu piezīme, ka darbs nav rūpīgi izpildīts, vai acīmredzama pūšana lasot manu uzrakstīto tekstu. Bija arī atsevišķas situācijas, kurās vadītāja pacēla balsi pret mani un man rakstīja e-pastu ar tekstu, ka par mani sūdzēšoties. Uz sanāksmēm, kurās padziļināti es būtu varējusi pilnveidot savas zināšanas konkrētajā tautsaimniecības nozarē, lai labāk izrealizētu vadītājas prasības, mani nelaida ierobežotā budžeta dēļ. Faktiski, darbu pēc jaunās vadītājas stāšanās amatā varu aprakstīt ar šādu līdzību – Tev ir dots uzdevums šķērsot upi, bet Tev nav nedz laivas, nedz plosta, lai to paveiktu.  Nebija nozīmes tam, cik es devu, jo tāpat nevienā gadījumā nebija labi. Katru reizi rezultāts bija neapmierinošs.

Strādājot šajā darba vietā es sāku ciest no bezmiega un pamanīju, ka sēžu ar uzrautiem pleciem. Tagad zinu, ka tur uzkrājas prasīgums. Sākumā domāju, ka uzrautie pleci varbūt ir arī tādēļ, ka jaunā vadītāja neprata normāli aizvērt durvis (es sēdēju pie durvīm). Katru reizi, kad viņa nāca vai nu iekšā, vai gāja ārā, durvis tika aizcirstas nevis vienkārši aizvērtas. No blīkšķa es vienmēr sarāvos (ierāvu galvu plecos), jo troksnis bija diezgan skaļš.  Te laikam ir
pretpolu likums, jo es pati pārvietojos klusi. Man ir paziņa, kurš man regulāri saka, ka es ar savu kluso pienākšanu klāt viņu baidot, ka man vajadzētu “staigāt kā cilvēkam” nevis pārvietoties tik nemanāmi un klusi. Jāpiebilst, ka šis paziņa arī cērt durvis nevis tās mierīgi aizver ciet.

No stresa es sāku slimot un sapratu, ka jāmeklē citas darba iespējas, jo pretējā gadījumā mans ķermenis kaut kad vienkārši sabruktu. Reiz es saņēmu e-pastu no vadītājas, kad biju saslimusi. Tajā viņa pieprasīja, lai es izrādu cieņu nodaļai, lai strādāju no mājām un pauda sašutumu par to, kā gan es varēju saslimt, jo es taču pirms vairākām nedēļām zināju, ka drīzumā tikšot risināti darbam būtiski jautājumi.

Tagad es esmu prom no šī darba. Vadītāja nebija iepriecināta, kad uzzināja par manu promiešanu. Par to es esmu pārsteigta, jo viņu mans darba sniegums neapmierināja. Tieši pretēji – viņai vajadzēja priecāties par manu promiešanu, jo viņai radās iespēja darbā pieņemt darbinieku, kurš spētu strādāt labāk nekā es. Tad kādēļ gan jādusmojas, ka no darba iet prom slikts darbinieks?

Elvita, manuprāt, kopumā es darbu veicu labi, bet vienalga mana liesa un pleci cieta. Tas nozīmē, ka kaut kur es tomēr nošāvu greizi savā domāšanā un attieksmē pret notiekošo. Kāda tad būtu bijusi pareizā attieksme pret
notiekošo raugoties no garīgā viedokļa? Ja Dievs mani pārbaudīja caur šo situāciju (iepriekš neko tamlīdzīgu nebiju
piedzīvojusi), tad visticamāk es neesmu izturējusi šo pārbaudījumu. Es nespēju vainot sevi, jo mans apziņas līmenis patiešām nav tik augsts, lai apkārt notiekošās lietas mani itin nemaz neietekmētu.

Elvita Rudzāte atbild: Visu nosaka attieksme. Dievs pārbaudīja Laines attieksmi:

1. Kā Laine izturēsies pret kritiskām piezīmēm, ja darbu būs veikusi tik labi cik spēj?
2. Kā Laine izturēsies pret prasīgumu?

Laines vadītāja novērtēja viņas darbu un redzēja, ka Laine spēj sagatavot dokumentus ekspertu vietā, tieši tāpēc viņa tai uzticēja šo uzdevumu, bet vadītāja nespēja izrādīt Lainei pateicību par Laines paveikto tieši tāpēc, ka Laine to gaidīja. Kad cilvēks dzīvo gaidās, tad viņš sastopas ar pretējo – viņš nesagaida un jūtas apbēdināts. Arī Laine zināja, ka darbu ir izdarījusi pietiekami labi un tieši tāpēc viņai sāpēja vadītājas kritiskās piezīmes.

Kā vajadzēja Lainei attiekties pret vadītājas kritiskajām piezīmēm? Pieņemt, ka tās ir pamatotas, bet tā kā Lainei nebija tādās kompetences, lai uzdevumu izpildītu vēl labāk, tad ar to arī sevi nomierināt, ka izdarīju tik labi cik spēju. Laines neapgūtā mācība ir pašizpratne. Kad cilvēkam ir reāla pašizpratne, tad viņu neietekmē citu cilvēku izteiktās kritiskās piezīmes. Cilvēks ar reālu pašizpratni sevi neuzskata par augstāku nekā ir, bet arī sevi nenoniecina. Iespējams Laines vadītājas uzdevums bija Lainei parādīt, ka viņa pārāk sevi noniecina – viņa spēj vairāk nekā domā. Iesaku Lainei sevi pavērot citās dzīves situācijās – vai viņa sevi pārāk nenoniecina?

Kā vajadzēja Lainei attiekties pret prasīgumu? Vienkārši darīt tik cik spēj un prasīt padomu vadītājai jautājumos, kur nejutās droša. Lainei vajadzēja vairāk savā darbā iesaistīt vadītāju, lūdzot viņai palīdzību, tas mazinātu vadītājas prasīgumu.