Kā es varu rīkoties, lai palīdzētu citiem cilvēkiem saprast, ka tā nav dzīves jēga? 02.10.2017

Marina jautā: Vēlējos uzrakstīt Jums dažus savus prātojumus un dzirdēt Jūsu komentāru. Pēdējā laikā daudz domāju, ko varētu darīt, lai nepiesārņotu tik ļoti dabu (gan es gan citi). Un tā domājot nonācu pie slēdziena, ka viens no lieliem dabas piesārņotājiem ir modes industrija. Gan resursu ziņā – tiek tērēti milzīgi resursi nekvalitatīvām lietām, kuras jau nākamajā sezonā vairs nav modē un atkal ir jāpērk jaunas lietas.

Man ļoti nepatīk, ka mājās ir daudz lietu. Vienīgais, pret ko man nav iebildumu – tās ir grāmatas, kuras man ir vairāk nekā apģērbs. Pati cenšos (cik līdzekļi atļauj) pirkt kvalitatīvas lietas, kuras kalpo vairākus gadus, ne vienmēr, bet parasti tās ir dārgākas tomēr ilgermiņā atmaksājas. Ļoti priecājos par apaviem, kuri man jau ir 10 gadus (klasiski un tādēļ neiziet no modes), ziemas jakai šī būs 5. sezona, bet arvien esmu priecīga to uzvilkt, jo jaka silda un esmu par to labi rūpējusies visus šos gadus. Tomēr daudziem cilvēkiem lietu ilgstoša lietošana šķiet kaut kas nenormāls.

Kādreiz ražoja lietas, piemēram, kleitas, kuras vilka vecmāmiņa, mamma un viņas meita, bet mūsdienās cilvēki ir kā aptrakuši skriet pa veikaliem. Tāpat cilvēki nesaudzē nopirkto. Man šķiet, ka modes industrija degradē cilvēkus. Piebildīšu, ka vēl man šķiet dīvaina šī jaunā profesija “modes blogeris”.

Apspriežoties ar saviem draugiem, secināju, ka vēl apģērbs tiek pirkts, jo mainās izmērs – tad notievē, tad atkal aptaukojas un otrādi. Daudzkārt mēs sūdzamies par to, ka mums viss ir slikti, bet paskatoties uz “attīstītajām” valstīm, mēs redzam to, ka sabiedrības cieš no aptaukošanās. Arī Latvijā cilvēki sāk vairāk aptaukoties, īpaši bērni, kas liecina, ka naudas mums ir pietiekami, ja jau varam nodrošināt bērnus gan ar pārtiku vairāk nekā viņiem vajag, gan iegādāties dažādus gadžetus (xboxus, planšetdatorus utt.), lai radītu viņiem mazkustīgu dzīvesveidu.

No šī izriet otra lieta, kura mani satrauc – visās malās Rīgā sāk atvērties dažādi restorāni, ēdnīcas un ātrās ēstuves. Labi, ka cilvēki var izvēlēties, ko un kur ēst, bet izejot cauri Rīgas centram un vērojot visās malās reklāmas mani nepamet sajūta, ka vienīgais, ko man vajadzētu darīt ir ēst, izklaidēties un skraidīt pa veikaliem, jo tā ir dzīves jēga.

Kā es varu rīkoties, lai palīdzētu citiem cilvēkiem saprast, ka tā nav dzīves jēga?

Elvita Rudzāte atbild: Ir sācies Ūdensvīra laikmets, kas ir vienotības un mīlestības laikmets, bet nav vēl aizgājis projām Zivs laikmets, kas ir materiālisma laikmets. Mēs esam nākuši iemiesojumā laikā, kad abi laikmeti it kā cīnās viens ar otru, tāpēc viss tas, kas bija svarīgs materiālisma laikmetā, tā noslēgumā izpaužas visspilgtāk. Tieši tāpēc mūsdienās cilvēki ir ļoti pieķērušies lietām jeb pilnīgi otrādi, nenovērtē to vērtību, ir izšķērdīgi un notiek dažādi nemieri un kari, jo par visu ir sīvāka cīņa nekā agrāk. Materiālisti cenšas aizstāvēt materiālās vērtības un tieši tāpēc cīnās viens ar otru, jo galvenā sacensība – kuram ir vairāk un kurš ir varenāks.

Tanī pat laikā notiek sabiedrības mošanās. Arvien vairāk cilvēki sāk aizdomāties par vērtībām, sāk meklēt Ceļu pie Dieva. Jā, bieži tas notiek brīdī, kad viņus ir piemeklējušas lielas ciešanas, jo tikai tad viņi sāk domāt, kāpēc tas notika tieši ar viņiem. Tomēr iepriecina jaunā paaudze, ka viņa garīgi ir gudrāka par mums. Pavisam nesen konstatēju sava dēla dzīves gudrību, tikai viņš to tā neuzskata, viņam tas ir tik dabiski un saprotami. Situācija bija pavisam vienkārša. Viņš mācās vidusskolā. Viņam ļoti patīk vēsture, tāpēc viņš vēstures tēmas ir apguvis pašmācības ceļā un skolā vēstures stundās viņam ir garlaicīgi. Tomēr tad, kad vēstures skolotāja uzdod jautājumus klasei, viņš klusē. Viņš klusē arī tad, ja klases biedri atbild nepareizi. Kāpēc viņš tā rīkojas? Viņš nevēlas lepoties ar savām zināšanām un parādīt citiem, ka ir pārāks par viņiem. Viņš nevēlas atturēt klases biedrus izteikt arī nepareizu viedokli, jo citādi tie baidīsies runāt, tieši tāpēc viņš nelabo klases biedru nepareizās atbildes. Viņš zina, ka savas zināšanas varēs parādīt pārbaudes darbu laikā.

Līdzīgi notiek arī citās stundās, kur klusē citi klasesbiedri, kas pārvalda labi šos priekšmetus, jo viņi it kā solidarizējas ar klasi, neviens negrib izlēkt, būt labāks par citiem. Tas sagādā galvas sāpes skolotājiem, jo viņi nesaprot kā ar šo klasi strādāt. Viņi nespēj tos aizraut ar sacensību vai savstarpēju konkurenci. Kopš 2000. gada iemiesojumā ir nākuši ļoti daudzi bērni jau ar pavisam citu domāšanu (pašlaik viņi mācās vidusskolā un jaunākās klasēs), kas vairāk atbilst Ūdensvīra laikmeta domāšanai. Tomēr viņi pagaidām ir mazākumā, tāpēc visapkārt mēs redzam Zivs laikmeta sekas – savstarpēju sacensību, materiālisma dievināšanu, cīņu par varu utt. Arī manu bērnu viņa labo vēstures zināšanu dēļ aicināja mācīties uz ģimnāziju, bet mēs visa ģimene iebildām, jo ģimnāzijās vēl valda vecā domāšana – savstarpēja sacensība, vēlme lepoties ar panākumiem, vēlme parādīt savu pārākumu pār citiem utt. Tieši tāpēc es sapratu, cik svarīgi ir attīstīt pavisam jaunas domāšanas skolu, un sāku darbu pie Sirdsapziņas skolas attīstības.

Kad es biju bērns, es centos parādīt cik gudra esmu, es gribēju ar sevi lepoties un tikai sasniedzot pusmūžu, es sapratu, ka tā nav pareizi un kā tas kaitē man pašai justies laimīgai. Taču jaunā paaudze to zina jau kopš dzimšanas. Agrāk man arī bija svarīgas modes preces, bet tagad es pat nezinu, kas ir modē. Man ģimenē neviens neseko modei un es pat nezinu kas ir Marinas vēstulē minētie gadžeti utt. un neko neesmu dzirdējusi par modes blogeri. Redziet, cik es esmu atpalikusi no laicīgās dzīves labumiem, bet es jūtos laimīga, ka varu darīt darbu, ko daru, ka spēju sadzirdēt Dieva dotos uzdevumus un tos pildīt. Tanī pašā laikā es interesējos arī par jaunajām tehnoloģijām, kuras man palīdz efektīvāk veikt darbu. Es zinu, ka pastāv Polaritātes likums, un ja reiz Dievs kaut ko ir radījis, tad tam ir gan sava labā, gan sliktā puse. Es cenšos ieraudzīt un izmantot labo pusi. Ne vienmēr man viss izdodas, jo arī es esmu tikai cilvēks, kas pieļauj kļūdas un, kam ir savi trūkumi. Tomēr es esmu izdarījusi izvēli atgriezties pie Dieva, un tāpēc man ir viegli dzīvot. Tas gan nenozīmē, ka mani nepiemeklē dažādas dzīves grūtības, tas nozīmē, ka es spēju viegli uz tām paskatīties un iet uz priekšu.

Tāpēc mans aicinājums visiem, kas ir sapratuši, kas ir galvenās dzīves vērtības – esiet aktīvi un darbojieties kopā ar līdzīgi domājošiem, jo citi mācās tikai no piemēra. Nedomājiet par to, ko citi par jums padomās. Domājiet par to, ko Dievs par jums padomās, un ko teiksiet saviem Skolotājiem tad, kad pametīsiet fizisko ķermeni un atgriezīsities Smalkajā plānā – vai būsiet izpildījuši savus uzdevumus, kurus apņēmāties izpildīt pirms iemiesošanās? Mums nevienam nav jāpierāda, ka dzīves jēga ir garīgā attīstība, jo to cilvēks spēj saprast tikai tad, kad viņš sāk iet apzinātu garīgās attīstības ceļu. Mēs nevienu nepārliecināsim par vērtībām, ja paši tās nedemonstrēsim ar savu piemēru. Tāpēc darīsim labus darbus un palīdzēsim Ūdensvīra laikmetam ātrāk sākt pildīt savas funkcijas, kā arī nedusmosimies uz tiem, kam vēl materiālisma piedāvātie “grabuļi” ir tik mīļi, jo dzīve dos iespēju arī viņiem atmosties, un tad būs svarīgi, lai jūs spētu viņiem palīdzēt, jo tas viņiem būs grūts brīdis.

Līdzībās runājot, iztēlojieties kā jūtas bērns, kas ir domājis, ka vecāki mīl viens otru, dzīvojot laimīgā ģimenē, un te pēkšņi vecāki paziņo par šķiršanos. Bērns ir šokā, viņam tas ir liels pārdzīvojums, un ne katram izdodas šo pārdzīvojumu pārvarēt. Tieši tāpat materiālisma laikmetā dzīvojošie dzīvo ilūzijā, un tiklīdz tie ierauga realitāti, tā viņiem tas ir liels pārdzīvojums. Tāpēc atbalsts un piemērs ir tik svarīgs.