Kā izkļūt no izmisuma izjūtas? 09.03.2017

Sieviete jautā: Eju garīgās attīstības ceļu jau vairākus gadus,…..ir vērā ņemami uzlabojumi, bet tik un tā – KAUT KAS NAV …ESMU NELAIMīGA. Es nezinu, kā sev palīdzēt. KO es daru nepareizi. Un vispār – esmu ārkārtīgi
smagā morālā situācijā. Īsumā: esmu otro reizi precējusies. Pirmā laulība bija īsa, otrā ilgst 10 gadus. Mums ir divi bērni. Jaunākajam divi gadiņi. Kad iepazinos ar vīru, nebiju viņā iemīlējusies. Viņš man patika. Bet tas arī viss. Pilnīgi nekādas ķīmijas. Paliku stāvoklī. Viņš gribēja ģimeni – es arī. Viņs mani apprecēja. Man ļoti svarīgi ir
fakts, ka esmu precējusies. Visādi mums gāja, bet tomēr esam kopā. Esmu viņam piedevusi visus grēkus. Esmu šeit daudz rakstījusi un lūgusi palīdzību. Esmu centusies…tiešām esmu centusies viņu iemīlēt. Un es nevaru teikt, ka
viņu nemīlu. Bet ne tā, kā sievai būtu jāmīl vīrs.

Es visu laiku kaut kā samierinājos, kaut kā dzīvoju. Strādāju ar čakrām. Vienu dienu labi, vienu ne tik labi. Un
tad es satiku vīrieti. Citu vīrieti. Sākumā mani nodomi bija absolūti tīri, bet pēc kāda laika viss izvērtās savādāk. Es viņā iemīlējos. Ārkārtīgi, neglābjami spēcīgi. Man viņā patīk absolūti viss. Viņš mani „atvēra” seksuālā jomā. Vīrs man nevelta nekādu uzmanību gultā – ātri apmierina sevi un ar to viss ir beidzies. Es viņam vairākkārt lūdzos – izdari man to, vai šito – man ļoti patīk…bet nekā. Savukārt mans mīļākais „ņemas” ap mani….

Mans mīļākais dzīvo civillaulībā vairāk kā 20 gadus un viņiem ir viens bērns.  Sekss ar sievu viņiem esot reti…un viņam ir problēmas ar potenci. Viņš man saka, ka esot ar mani – viņam ar galvu ļoti gribas, bet fiziski draudziņš pieceļas un tūlīt arī saļimst….Dīvaini. Jo es esmu ļoti seksuāla, uzbudinu viņu…nezinu ko tas var nozīmēt. Neizplūdīšu sīkumos, bet īsumā situācija ir tāda, ka mēs esam bijuši kopā 2 reizes. Viņam „sanāca” tikai vienu reizi.
Es zinu, ka daru pilnīgi  un totāli nepareizi, krāpdama vīru. Es it kā jūtos vainīga, bet tajā pat laikā – nē. Esmu nogurusi no vainas izjūtas. Vienmēr par visu esmu jutusies vainīga. Strādāju ar piedošanu vecākiem, jo manī ir milzīgas bailes mani nemīl.

Tagad strādāju ar Siņeļņikova Nolūka spēks, uzrakstīju Nolūku. Un visur, kur es ko rakstu – visur dominē Mīlestības tēma. Es gribu mīlēt un gribu, lai mīl mani. Mans mīļākais man saka, ka mīl mani. Un…es viņam arī to saku. Jo ļoti mīlu viņu. Es burtiski mīlu viņu ar katru savu šūniņu. Kad viņš tur manu roku..man ir tāda sajūta, ka esmu mājās. Es
zinu, ka tas ir nepareizi….bet iztēlojos savu atlikušo dzīvi kopā ar viņu. Es domāju – varbūt man ar vīru bija jāapprecas, lai man būtu bērni. Varbūt es savu karmu esmu atstrādājusi. Varbūt es tomēr esmu pelnījusi laimi un mīlestību. Jā, es zinu – ka tad, kad mēs iepazināmies es gribēju precēties, bērnus – visu, bet nelūdzu mīlestību,. Tagad es saprotu savu kļūdu.

Es domāju, ka mans mīļākais nemelo man teikdams, ka arī ir iztēlojies dzīvi ar mani. Viņš gan man neko nav solījis. Viņš ir ļoti labs cilvēks, ar ārkārtīgi augstu pienākuma izjūtu. Viņš ir ļoti līdzīgs manam tēvam. Es dievinātu zemes virsu, pa kuru viņš staigā, ja man būtu tāda iespēja. Es zinu, ka mīlestību un laimi ārpusē nav ko meklēt. Bet….varbūt tagad es sāku apzināties, ka esmu mīlestības vērta.  Es neko nesaprotu….es nesaprotu, kas man ir jādara, kā lai es
dzīvoju…man vairs nav spēka censties….laulībā nekas labs nav. Bērni to visu jūt. Mans vīrs ir labs tētis….bet es
domāju, ka viņš mani nemīl….es nejūtu mīlestību. Un vai es tiešām esmu tik ārkārtīgi slikts cilvēks, ka man ir jādzīvo
bez mīlestības. Varbūt ir pasaulē vīrietis, kas tiešām mani iemīlēs un es viņu! Varbūt tas nav mans mīļākais…varbūt kāds cits….ko lai es daru?  Es esmu izmisumā……

Elvita Rudzāte atbild: Kopš palīdzu cilvēkiem risināt dažādas dzīves problēmas, esmu sastapusi daudz sievietes, kuras saka, ka nu beidzot esot satikušas to īsto, ka nu beidzot zinot, kas ir mīlestība, bez maz vai lūdz manu atļauju šķirt iepriekšējās attiecības utt. Mans teiktais, ka visas attiecības ir karmiskas, un ka no tām kaut kas ir jāmācās, “rozā briļļu” laikā paliek nesadzirdēts. Pārsvarā visas viņas atsaucas uz astrologiem vai gaišreģiem, kas saka, ka viņas savu karmu esot atstrādājušas un varot sākt jaunas attiecības.

Mani neinteresē ko saka astrologi un gaišreģi par karmas atstrādāšanu, jo tās visas ir muļķības. Ja Dievišķais likums nosaka, ka tikai Dievs saved kopā un šķir attiecības, tad nav ko diskutēt par karmas atstrādāšanu, jo to vai esi vai neesi atstrādājis savu karmu nosaka nevis cilvēki, bet tikai Dievs. Vai ir iespējams neveiksmīgas attiecības attīstīt par laimīgām attiecībām? Ja cilvēks tiešām atgriežas ticībā pie Dieva, apgūst Dievišķo Mācību jeb Dievišķo Zinātni, tad viņš iemācās izveidot laimīgu ģimeni arī no neveiksmīgām attiecībām.

Vai sievietei nešķiet dīvaini, ka viņas mīļākais tā arī nav apprecējis sava bērna māti 20 gadu laikā, nav par viņu uzņēmies atbildību un tagad domā par pamešanu? Vai tiešām viņa domā, ka šādam vīrietim var uzticēties un viņam ir augsta pienākuma izjūta?

Sievietei bija pirmā laulība no kuras viņa neko nemācījās. Tagad ir otrā laulība, atkal nav mācījusies. Sieviete diemžēl nespēj atšķirt mīlestību no kaisles. Ja tu mīli, tad tu nevari būt izmisumā, jo tevi piepilda mīlestības jūtas pat ja tās jūti pret kādu citu vairāk nekā pret savu vīru. Patiesa mīlestība nerada izmisumu. Bet, ja tu nespēj apmierināt savu kaisli, tad gan cilvēks var būt izmisumā, jo viņam visu laiku kaut kas pietrūkst.

Sieviete saka, ka iet garīgās attīstības ceļu. Tikai jautājums, kāds ir viņas motīvs iet šo ceļu? Lielie Skolotāji brīdina, ka vislielākais mūsdienu cilvēces lāsts ir iet garīgās attīstības ceļu savas patības (egoisma) apmierināšanai, savu vēlmju apmierināšanai.

Cilvēks iegūst dvēseles mieru, kad apgūst Dievišķo Mācību, kad samazina savas vēlmes līdz minimumam. Jo dziļāk viņš izprot Mācību, jo lielāka laimes izjūta viņu piepilda un viņš prot sakārtot savu personisko dzīvi. Sieviete slavē savu vīru kā labu bērnu tēvu, izņemot viņa seksuālās prasmes. Tas arī norāda, ka viņai svarīgāks ir sekss un kaisles izjušana.

Katrs cilvēks pats izdara izvēles. Ja man prasa padomu kā atgūt dvēseles mieru, tad man ir tikai viens ieteikums, lasi Mācību jeb diktātus un centies izprast savas neapgūtās mācības. Iedziļināšanās Mācībā ne tikai tevi nomierinās, bet arī palīdzēs labāk izprast dzīvi, tās vērtības. Lasot diktātus, izlasi vienu diktātu dienā (maksimums divus – vienu no rīta un vienu vakarā). Ja tu to tiešām darīsi nesavtīgi, atgriežoties ticībā pie Dieva, tad pamazām iepazīsi patieso laimes izjūtu, ko nespēj likvidēt ikdienas grūtības.