Kā izveidot laimīgu laulību? 29.08.2015
Kristīne jautā: Esmu izmisumā, ar savu bērnu tēvu iepazināmies 5 gadus atpakaļ, skaistā vietā, Maltā. Biju iemīlējusies līdz sirds dziļumiem.
Kopīgi sākām plānot nākotni, toreiz plānojām, ka dosimies dzīvot uz Šveici, viņš aizlidoja pirmais, man bija jālido pēc mēneša, bet 2 dienas pēc viņa aizlidošanas, es uzzināju, ka esmu stāvoklī. No laimes vai apraudājos. Kad pēc mēneša satikāmies, mani mocīja visādi nelabumi, uz katra stūra vēmu, ģību, viņš uztraucās, manis dēļ, bērniņa dēļ pārtrauca visu iesākto un kopīgi aizlidojām uz Latviju. Viss, protams, bija labi, mazais vesels, kad kalām nākošos plānus, kur dosimies tālāk, saņēmu zvanu, ka mamma nokritusi ar insultu, paralizēta kreisā ķermeņa puse, stāvoklis smags. Abi sapratām, ka tagad esam iesprūduši Latvijā uz nenoteiktu laiku.
Mīlestība lēnām pārauga par lielu melnu mākoni, naudas problēmas, darba problēmas, jo partneris runā angliski un skaidrs bija tas, ka palikšu dzemdēt viena, jo oktobrī viņam beidzās dokumentiem termiņi, bet bērniņš dzima decembrī. Tā arī notika, ka oktobrī viņš aizlidoja, bet decembrī piedzima mūsu dēls, bērns bija pārstaigāts, dzemdības stimulēja, nākamajā dienā ķeizargrieziens. Bērns bija liels 4650kg, ar jau cietu galviņu, es viņu nemaz nebūtu dabīgi piedzemdējusi. Atdzīšu, ka man bija bail, ka palikšu ar bērniņu viena, mana mamma, kuras dēļ Latvijā biju palikusi, pa šo laiku ar rehabilitācijas palīdzību bija tikusi uz kājām, uz slimnīcu pie manis pat neatbrauca, kad atgriezos mājās, pēc 10 dienām viņa
mani ar visu zīdaini izmeta no mājas.
Kad bērniņam apritēja mēnesis, ar 2 lidmašīnām, ar mēnesi vecu mazuli atgriezos Maltā pie bērna tēva. Visu uzsākām no apaļas nulles, bez nekā, bērns pat mēnesi gulēja ratiņos, jo nebija pat gultiņas, bet visu izcīnījām kopā. Kad mums pieteicās meitiņa, neplānojām, tēvs uzstāja uz abortu, bet Maltā tādus netaisa, viņam vairāk vai mazāk viss asociējās ar finansēm. Strādāju viesnīcā, slēpu grūtniecību, nostrādāju līdz pat 8 mēnesim, lai tikai šoreiz viss būtu, bet kādu vakaru saņēmu šoku, bērnu tēvs mani pa kluso pametis, sakrāmējis somas un pa kluso aizlidojis uz Ghanu. Biju šokā, tajā naktī trīcēju no šoka, dēls daudz raudāja, vēma, apzinājos, ka uz salas esmu palikusi viena, stāvoklī, ar mazu bērnu un bez naudas, jo tieši tajā dienā ārsti lika darbu beidzot pārtraukt.
Ar samelotu ārsta zīmi par grūtniecības laiku, tiku lidmašīnā uz Latviju. Iesākumā saņēmu visādas rupjības no bērnu tēva, es esot vesela, es tikai iznīcinot viņa dzīvi, utt… bet pēc laika viņš pats ar kaut kādu vīrusu tika nogādāts slimnīcā, kur knapi turējās no nāves, tad zvani mainījās, ak Dievs, lūdzu piedod, es tikai gribu ģimenei naudu nopelnīt, es mīlu savu dēlu, es ilgojos, uz ķeizargalda es atkal gulēju viena…kad man atnesa meitiņu palātā, toreiz zvērēju sev, ka piedot vairs nevēlos. Atkal ar mēnesi vecu zīdaini atgriezos Maltā, ieejot dzīvoklī, dzirdu, ka kāds krāc, bērnu tēvs bija atlidojis atpakaļ. Tajā pašā dienā, tikai pāris stundas agrāk. Gāja strīdi, asaras, viņš ātri mūsu īrēto dzīvokli pazaudēja, ko es biju nosargājusi ar visām dzemdībām, viņš sastrīdējās ar saimniekiem un dzīvokli mums uzteica.
Visi īrējām mazu istabiņu no viņa drauga, meitiņai bija tikai 3 mēneši, kad es aizgāju pa vakariem strādāt kādā restorānā. Tad mans mērs bija pils, izsaucu policiju, liku viņam turēt rokas, lai ļauj man krāmēt mantas, es gribu prom. Vīrietis paniski sāka raudāt un lūgt visu priekšā piedošanu, es Tev par bērniem samaksāšu, ja Tu vēlies, es darīšu visu, lūdzu, tas nekad vairs neatkārtosies, krita ceļos
izmisumā un atvainojās, lūdzu Kris, tu mani precēsi, nešķir ģimeni. Es iedevu cilvēkam iespēju, jo man bija svarīga ģimene, vēlējos redzēt laimīgus bērnus. Kopīgi salikām naudu, ieradāmies Latvijā atdzīt viņu par tēvu, nokārtojām viņam dokumentus Latvijā, lai visa ģimene dokumentus mainītu vienā vietā. Latvijā bijām 6 mēnešus, es gāju strādāt, jo viņam tas nebija atļauts, aizņēmos lielu naudu no draugiem, lai visas formalitātes ātrāk sakārtotu, izcietām kopā grūtus laikus, ar ceptiem kartupeļiem un manna putru, bērni auga kopā ar viņu.
Uzradās iespēja doties uz Vāciju, piekritu, jo darba iespējas mums abiem tur būtu labākas, draugi daudz palīdzēja, darbs man bija jau pēc 2 dienām, tīrīju hoteli, kamēr viņš mājās redzēja kā mūsu meitiņa sāk staigāt…viņam nebija iespēju strādāt, kamēr Vācija nav iedevusi atļauju. Atkal pus gads mājās ar bērniem, kad pienāca dokumenti, viņš ātri atrada darbu, biju priecīga, ļoti, viņš pat sāka strādāt divos darbos. Tikām pie sava dzīvokļa, atkal bez nekā, atkal visu sākām no nulles, ar madraci, traukiem, lampām,
naudu ģimenei, priekš kam tas vajadzīgs un viņš izmainījās…. viens darbs ir katru nakti 7 dienas nedēļā katru nakti, otrs darbs pa dienām, vairs viņu neredzēju, tikko bija pieteicies mūsu trešais bērniņš, sēdēju un raudāju…. atkal ķeizars, atkal vienai?? Kur palikusi atvainošanās? Bērni? ĢIMENNE??? No vienas puses, beidzot mums bija finanses, savas mājas, jau iekārtotas, bija viss, kas nebija pirms tam, bet attiecības bija aukstas, kara stāvoklī. Mūsu guļamistabas durvis viņš aizslēdza un lika gulēt pie bērniem. Es biju šokēta. Centos runāties, neskaitāmas reizes, ar katru runāšanu sastrīdējāmies, viņš pat mājās sauca policiju, bērnu māte esot debīla, neliekot viņam mieru, visu laiku strīdas! Sākām strīdēties decembrī, bet martā viņš aizgāja no mājām.
Es atkal paliku viena un stāvoklī. Jau trešo reizi. Bērni viņu neizsakāmi mīl, jo viņš taču bija mamma un tētis veselu gadu viņiem. Meita vienkārši paniski raud, skrien plika kāpņu telpā pakaļ, katru dienu bērni zvana un lūdz, tēti tu nāc mājās? Neko citu nedzirdu kā tikai, lai nāk mājās, tas mani vai lauž kopā. Iesāka nākt un iet, kad grib, naudu negrib dot, lai gan strādā divos.darbos. Viņam tagad esot jāuzsāk bizness, pērk sev dārgas lietas, apavus, pulksteņus, normāli neguļ, bet dzenas pēc naudas. Pēc ilgas runāšanas, viņš atgriezās mājās jūnija beigās, 4 mēnešus bijām dzīvojuši šķirti, septembrī jau jādzimst mūsu otrajam dēliņam. Visu grūtniecību esmu pavadījusi asaru jūrā, viena pati centos dzīvoklī mainīt visu, kas atgādina sliktas emocijas par šķiršanos, līmēju tapetes, liku bildes, pirku mēbeles, lasīju grāmatas, lūdzu uz izrunāšanos, bet… viņš ir audzis viens un ģimenes dzīvi nemaz nezin, runāties viņam riebjas, kad lūdzu, lai maina lietas, dēļ kurām mēs strīdējāmies -nē, nakts darbs turpinās, ievācies viņš ir citā guļamistabā, atradu telefona kailfoto, ka ir arī pie maukām gājis, mana sirds vienkārši salūza. Kad jautāju kāpēc Tu atgriezies.mājās??? Klusums,. Kad saku, es vēlos normālu ģimenes dzīvi, vīrietim pa naktīm ir jāguļ sievai blakus, nevis jāstrādā,
bērni ir vieni, tu mūs esi atstājis vienus, pat pārtikai nauda jālūdzas, kas tas ir? Kad saku, lūdzu, ja Tev nevajag ģimeni,.ej prom, viņš man atcērt, ka es taču lūdzu nākt mājās. Bet tā taču nav ģimene, tā nav ģimenes dzīve, viņš pat manu telefona numuru ir bloķējis. Es viņu nepazīstu. Pēc divām nedēļām man būs ķeizars, bet reāli atkal esmu viena. Esmu vīlusies, esmu smagi vīlusies,ka citi, sveši cilvēki viņu ir izmainījuši un tie ir svarīgāki par mums. Viņš nevēlas mainīt neko, pilnīgi neko, esmu izpumpējusies, es vairs tā nespēju. Man gribas šķirties, bet man ir žēl bērnus, jo arī mani vecāki izšķīrās, un man vienmēr ir gribējies, lai viņi būtu kopā. Es nezinu ko darīt. Ko Jūs ieteiktu?
Elvita Rudzāte atbild: Tikai ar mīlestību un piedošanu ir iespējams uzlabot attiecības ģimenē. Gan Kristīnei, gan viņas vīram ir ļoti liels stress bailes “mani nemīl”, kas abu partneru starpā ir radījis ļoti lielu enerģētisku sienu, kā arī aizvainojumi un nosacījumi vēl ir radījuši papildus enerģētiskās sienas. Tāpēc mīlestības enerģija starp partneriem neplūst un abi jūtas nemīlēti un nelaimīgi. Ko darīt? Enerģētiskās sienas, kas bloķē mīlestības enerģijas plūsmu, ir jāatbrīvo ar piedošanu, bet lai piedotu, ir jāizprot neapgūtās mācības. Abiem partneriem ir ļoti daudz neapgūto mācību. Nav iespējams tik smagu situāciju ātri un vienkārši atrisināt. Tāpēc nepieciešama pacietība, mīlestība, empātija (otra cilvēka izprašana) un piedošana.
Kristīnei ir jāsāk mācīties izprast sevi un dzīvi. Tas jādara lēnām un pamazām. Jāpārstāj visās nelaimēs vainot tikai vīru. Viena pagale nedeg, arī Kristīne ir vainīga, ka mīlestība starp partneriem neattīstījās, bet tika nogalināta. Nekad nav par vēlu situāciju mainīt uz labo pusi, tikai jāstrādā ar sevi un jāatgriežas pie Dieva. Dievs vienmēr palīdz, ja redz, ka cilvēks vēlas pie Viņa atgriezties.
Jo ātrāk Kristīne atvērs savu mīlestības avotu, jo ātrāk uzlabosies attiecības ģimenē. Galvenais, kas Kristīnei ir jāsaprot, ka nedrīkst mēģināt otru cilvēku pārveidot, ka tā ir vardarbība. Iesaku Kristīnei sākt klausīties Piedošanas mācības e-seminārus, tur esmu centusies un joprojām turpinu skaidrot dzīvi no pašiem pamatiem. Tikai garīgās attīstības ceļš palīdzēs Kristīnei sakārtot viņas dzīvi un izveidot laimīgu laulību.
sending...
