Anete jautā: Man ir labs darbs, mīlošs vīrietis. It kā viss ir, bet tas mani nedara laimīgu. Pat vēl vairāk, jūtos kā savas dzīves cietumā, kā putns būrītī. Izvēlētā profesija man nepatīk, un naudai pat nav nozīmes, arī attiecībās nejūtu piepildījumu, nespēju atvērt sevi mīlestībai ne pret vīrieti, ne pret to, ko daru. Un nezinu, ko darīt, kā to
izmainīt un vai mainīt?
Jūs rakstāt, ka Dievs mums dod darbu, Dievs izvēlas, ar ko mums kopā būt. Ciktāl ir jāpaļaujas uz Dievu, Viņa
gribu un sniegtajām iespējām? Esmu centusies pieņemt to, mainīt attieksmi pret darbu, vīrieti un dzīvi vispār, bet krīzes situācijās emocijas kā kamols sakāpj kaklā un tad gribās vienkārši nomirt. Es samierinos, nevis pieņemu. Un samierināties ir grūti. Alkstu sajust mieru un harmoniju sevī, sajūtu, ka esi savā vietā un laikā. Liekas, ka tā tam
vajadzētu būt, bet vai būs?
Elvita Rudzāte atbild: Anetes problēma ir tā, ka viņa savu laimi saista ar ārpasauli, t.i., viņa domā, ka būs laimīga, ja strādās darbu, kas patīk vai attiecībās jutīsies piepildīta. Viņa nezina, ka laimes atslēga ir viņas sirdī. Tad, kad cilvēks jūtas laimīgs savā sirdī, tad viņam patīk viss ārpasaulē un viņš jūtas piepildīts neatkarīgi no tā kas notiek attiecībās.
Anetes galvenais ienaidnieks ir viņas vēlmes, jo tieši tās rada neapmierinātību darbā un sajūtu, ka personiskā dzīve nav piepildīta. Ja viņa uzrakstītu sarakstu ar savām nepiepildītajām vēlmēm un sāktu apsvērt katru vēlmi – vai tiešām viņai tā nepieciešama, tad esmu pārliecināta, ka daudzas no tām atkristu.
Dievs ir Režisors, kas ļauj mums dzīvot tā kā mēs gribam. Viņš neko neaizliedz, tikai mums pašiem par savu rīcību ir jāuzņemas atbildība. Tāpēc nenoveliet atbildību par savām problēmām Dievam. Mēs paši esam sava likteņa noteicēji. Dievs kā Režisors dod mums iespēju augt garā, un tas notiek caur dažādām dzīves situācijām, kuras ne vienmēr ir patīkamas. Ja Anete padomātu, kāpēc Dievs viņai ir iedevis to darbu, kuru viņa pašlaik dara; kāpēc Dievs saveda kopā ar viņas vīru, kas ir viņas skolotājs, ko vīrs viņai neapzināti māca un padomātu arī par citām dzīves situācijām, tad viņa paskatītos gan uz savu darbu, gan uz savu vīru pavisam citām acīm, un viņā nebūtu tukšuma sajūtas, viņa nejustos kā būrī, bet justos brīva, laimīga un piepildīta.
To visu es saku no savas pieredzes, jo daudzus gadus atpakaļ jutos līdzīgi Anetei, bet tas viss mainījās tiklīdz es sāku iet apzinātu garīgās attīstības ceļu un sāku izprast dzīvi. Es pat nepamanīju brīdi, kad mana attieksme pret dzīvi pilnībā mainījās. Protams, es turpinu iet garīgās attīstības ceļu un piedzīvoju jaunus brīnumus un atklāsmes. Tas viss ir tik interesanti, ka man ir žēl vairums cilvēku, kas paši sev liedz iespēju būt laimīgiem. Tanī pašā laikā man nākas saskarties arī ar svarīgiem dzīves eksāmeniem, bet tiklīdz es tos nokārtoju, tā pārņem tāda laimes izjūta un pateicība Dievam par doto eksāmenu, jo tu ļoti labi saproti, ka citādi to nebūtu sapratis kā tikai caur pārbaudījumu, lai iegūtu pieredzi.
Pats svarīgākais ir ikdienā dzīvot pēc Sirdsapziņas! Tas nav viegli, bet tas ir ļoti svarīgi, ja cilvēks vēlas būt laimīgs. Tas ir ļoti svarīgi valstij, kurā cilvēks dzīvo. Jo vairāk cilvēku vismaz mēģinās dzīvot pēc Sirdsapziņas, jo kopējā valsts enerģija transformēsies pozitīvajā enerģijā, kas nodrošina valsts iedzīvotājiem mieru un materiālo labklājību, kā arī laimi personiskajā dzīvē. Tāpēc Sokrata tautskola organizē pirmo brīvdabas konferenci š.g. 14.augustā “Kā ikdienā dzīvot pēc Sirdsapziņas?”, lai palīdzētu cilvēkiem saprast kā ikdienas visdažādākajās situācijās dzīvot pēc Sirdsapziņas, ievērojot Dievišķos likumus. Vēl nav par vēlu pieteikties un apmeklēt šo konferenci, kas nav komercpasākums, bet ir pieejama ikvienam, kas vēlas saprast kā dzīvot laimīgi.
sending...
