Kā kļūt stingrākai, ne tik emocionālai? 31.08.2018

Laura jautā: Domāju un aizdomājos par savu emocionalitāti. Esmu ļoti, ļoti emocionāls cilvēks, kas jutīgi uztver apkārtējo pasauli, ļoti līdzpārdzīvoju citiem cilvēkiem, protams, ne kuram katram, vājais punkts ir tuvinieki un bērni, par kuriem tiešām varu pārdzīvot līdz asarām, ja tiem neveicas vai kaut kas atgadās. Es varu sēdēt, iedomāties kaut ko un uzreiz sākt raudāt, kunkuls kaklā ir bieži un tiešām reizēm ir tā, ka viss sakrājas un varu izraudāties par neko!! Skatos filmas- raudu, lasu kādu sirsnīgāki rakstu- raudu, skatos bērnu koncertus – raudu. Redzu, ka citi raud, arī raudu. Par ko tas liecina par mani kā cilvēku? Kas man jāapgūst, lai tas mazinātos un kļūtu “stingrāka” ?

Elvita Rudzāte atbild: Emocionalitāte mazinās proporcionāli tam, cik cilvēks tālāk tiek savā garīgajā attīstības ceļā. Ikvienam cilvēkam vajadzētu sasniegt Budas stāvokli, kas nozīmē, ka cilvēks neieliek ārējā pasaulē notiekošajos notikumos savu enerģiju, noraugoties uz visu, kas notiek it kā no malas. Tomēr tas ir ļoti augsts apziņas līmenis, maz cilvēku, kas spēj šādu līmeni sasniegt.

Lai labāk izprastu šo stāvokli, paskaidrošu piemēru. Upes krastā sēž Buda un sieviete, mierīgi vērojot skaisto dabu. Upes straume nes baļķi. Buda nodomā: “Pa upi peld baļķis.” Sieviete nodomā: “Kurš nelietis upē ir iemetis baļķi? Varbūt tas ir nokritis no autofurgona brīdī, kad tas šķērsoja upi pa tiltu?! Ir nu gan cilvēki pavirši, nenostiprina baļķu kravu tā, lai tā nevarētu izkrist. Un, ja baļķis būtu uzkritis kādam cilvēkam uz galvas? Tāda nelaime varēja notikt, kurš par to atbildētu? Ja baļķis uzkristu bērnu bariņam, kas upes krastā bieži spēlējas ar smiltiņām, kurš atbildētu par bērnu dzīvībām? Bet varbūt tas arī ir uzkritis kādam cilvēkam, jāpaskatās internetā ziņas, vai nav kāds paziņojums par šādu notikumu…”

Šis piemērs atspoguļo, cik vienkārši iztēlē cilvēks var radīt problēmu un pārdzīvojumus. Iztēles attīstība ir ļoti svarīga, bet tā ir kaitīga, ja cilvēks iztēli izmanto nepareizos nolūkos. Iztēle ir nepieciešama, lai radītu kaut ko skaistu un sabiedrībai vērtīgu, bet cilvēks pārsvarā iztēli izmanto domājot sliktas domas.

Kādam var likties, ka Budas apziņas līmenī cilvēks kļūst vienaldzīgs. Nē, tā nav. Cilvēks, kas sasniedzis Budas apziņas līmeni nekavējoši sniegs palīdzību tam, kam tā būs nepieciešama tādā veidā kādā spēs. Viņš nenoskatīsies vienaldzīgi uz sliktu notikumu, bet viņš meklēs risinājumu, neieliekot savu enerģiju sliktā notikuma nosodīšanā.

Piemēram, cilvēks meklē palīdzību pie ārsta. Diemžēl ārsts nav pietiekami kompetents, lai palīdzētu, un cilvēks nenosodot ārstu, meklēs palīdzību pie cita ārsta. Ja cilvēks nosodīs ārsta neprasmi, tad viņš ieliek notikumā savu enerģiju, kas ir kļūda. Lai palīdzētu neprasmīgajam ārstam, cilvēks padomās par priekšlikumiem Veselības ministrijai kā varētu attīstīt ārstu kompetenci.

Lai sasniegtu Budas apziņas līmeni, ļoti daudz ir jāmācās un iemācītais jāpraktizē ikdienas situācijās. Jāmācās izprast dzīvē notiekošie notikumi, cilvēku izturēšanās, dzīves sniegtās mācības, jāiepazīst pašam sevi. Tas ir pamatīgs darbs mūža garumā, bet tas ir ļoti interesants darbs, jo ik brīdi tev ir iespēja uzzināt ko jaunu un caur personisko pieredzi augt garā. Sokrata tautskola piedāvā mācīties izglītības programmā “DOMĀTĀJS”, kas palīdz cilvēkiem labāk izprast sevi un dzīvi. Pastāv arī citas mācīšanās iespējas citās vietās, katram pašam ir jāizdara izvēle, kādā veidā turpināt savu garīgās attīstības ceļu, vai pašmācībā, lasot grāmatas, vai apmeklējot nodarbības vai klausoties seminārus internetā. Iespēju ir daudz, vajag tikai sākt un tas ir jādara regulāri, to nevar darīt laiku pa laikam, jo tad tam nebūs nekādu rezultātu.

Lauras gadījumā, viņai ir jāstrādā ar savām skumjām, jāizprot to sniegtās mācības, jo skumjas tiek izvadītas caur asarām. Tieši tāpēc Laura ļoti ātri reaģē visos notikumos ar asarām, jo viņā ir pārmēru daudz sakrājušās skumjas. Bet, lai izprastu skumju dotās mācības, Laurai ir daudz jāmācās, jāveic savas dzīves analīze un jāsaprot, kāpēc notika tā kā notika, ko tas Laurai māca. Tāpēc es aicinu Lauru iet apzinātu garīgās attīstības ceļu, kas viņai palīdzēs ieraudzīt un izprast to, ko viņa pašlaik neredz un neizprot. Tas ir skaists ceļš un tanī pašā laikā grūts ceļš, tas ir rozēm kaisīts ceļš, bet neaizmirsīsim to, ka rozēm ir ērkšķi, kas ieduroties nodara sāpes…