Kā nepazaudēt sevi? 06.03.2015

Līga jautā: Es cīnos ar savu depresiju un mēģinu mācīties no situācijām, kas manī izraisa nogurumu un raudulību. Šobrīd un jau 5 gadu garumā vīrs neienes regulāru ienākumu, ja naudiņa ir, tad tā nav liela priekš 5 cilvēku ģimenes. Es arī strādāju mājās, šuju. Šobrīd visu februāri bērni (trīs) dzīvojās mājās. Man jāapvieno darbs, ēst gatavošana, drēbju mazgāšana, mājas uzkopšana pēc bērnu spēlēm, kuras tiek spēlētas pa visām 3 istabām. Troksnis, bērnu nemitīgā sūdzēšanās mani ir nogurdinājis. Esmu izmēģinājusies runāt ar vīru par to kā es jūtos, ka viņam jāuzņemas vīriešu atbildība un es vēlos atgūt savu sievišķību vairāk darbojoties ar bērniem utt. Es pēdējā laikā viņa darba stilu un veidu nekomentēju ļauju darboties kā viņš vēlas- tas ir mājās pie kompjūtera. Katru dienu jau vairāku gadu garumā viņš man stāsta, ka nu tūlīt aizies bizness, būs projekti un pasūtījumi utt…. es vairs viņu neuztveru nopietni. Ja man ir slikti, tad arī viņš sēž man blakus un jūtas slikti, man nav sajūtas, ka būtu stiprais plecs uz kā paļauties, ka viss būs labi. Visus šos gadus esmu bijusi pacietīga, ja kādreiz pārmetu, tad šobrīd esmu atbrīvojusies no šī netikuma un
neko nepārmetu, bet esmu pieņēmusi.

Vai šāda situācija nav izpatikšana un izdabāšana vīram visu laiku darot pāri sev? Jūtoties vainīgai par to, ka šādu ikdienu dzīvojot nav spēka un
mīlestības ne sev, ne citiem. Es jūtos nelaimīga. Man ir doma, ka mēs abi bijām vajadzīgi, lai radītu savus foršos bērnus. Es pieņemu viņu tādu kāds viņš ir, mani vīrs kā personība nekaitina. Es mierīgi uztveru domu par aiziešanu no viņa, jo vēl vienu spējīgu un gudru cilvēku “vilk” un uzturēt negribu. Es zaudēju sevi…..

Elvita Rudzāte atbild: Es saprotu cik Līga jūtas bezspēcīga risināt savas problēmas, bet es vienalga neatbalstu Līgas nodomu šķirties ar vīru. Tam nav nekāda pamata. Tikai tāpēc, ka viņas vīram kaut kas pietrūkst, lai beidzot attīstītu savu biznesu, ka viņš neprot nodrošināt ģimeni, atņemt bērniem tēvu, likt bērniem redzēt ikdienā tikai māti, ir ļoti nežēlīgi attiecībā pret bērniem. Bērni nekad neizpratīs mātes rīcību un iespējams pat to nosodīs. Pat, ja izpratīs un nostāsies mātes pusē, tad vēlāk savā dzīvē piesaistīs līdzīgu situāciju, jo mācība būs palikusi neapgūta.

Ja cilvēks jūtas bezspēcīgs, nezina kā risināt savu problēmu, nepieciešams palīdzību lūgt Dievam. Ja Dievs nepalīdz, tas nozīmē, ka Viņš gaida, ka cilvēks mainīs savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi. Līgas gadījumā es domāju, ka viņa neprot priecāties par to, ka viņa ir tik spējīga, ka viņa spēj nodrošināt ģimeni, veikt sievas un mātes pienākumus, ka Dievs viņai personīgi ir ļoti daudz devis. Viņas problēma ir tā, ka viņa gaida no vīra atbalstu. Viņa raksta, ka vairs vīram neko nesaka, bet iekšēji jau viņa turpina gaidīt.

Savukārt Dievs gaida, kad beidzot Līga paļausies uz Viņu; kad beidzot ieraudzīs visu to, ko Viņš Līgai ir devis; kad beidzot priecāsies par saviem talantiem un spējām; kad beidzot pārstās salīdzināt kurš ģimenē dara vairāk; kad beidzot iemācīsies mīlēt savu vīru un bērnus bez nosacījumiem; kad beidzot iemācīsies būt laimīga pati savā sirdī un nesaistīs savu laimi ar apkārtējo pasauli (materiālo labklājību, bērniem, vīru) utt.

Līgai ir labs potenciāls, tāpēc Dievs no viņas gaida pietiekami daudz. Es ticu, ka Līgai izdosies izprast neapgūtās mācības un materiālā ziņā arī viss sakārtosies, jo atcerēsimies to, ka darbu un naudu mums dod Dievs.