Kā paaugstināt pašapziņu, dzīves pārliecību un būt jautram? 14.05.2018

Juris jautā: Man ir tāda lieta kā drūmums jau no pašas bērnības un nopietnība, kas ir galīgi nevietā. Es kā vienmēr iesmējos tā mamma aizrādīja. Viņai griežot caur ausīm mana balss un viņai nepatīk, ka es runāju. Tas bija katru dienu pārsvarā. Viņai nepatika arī skraidīšana. Tas posms ir izpalicis manā bērnībā. Bet man liekas es arī nebiju nekāds skrejošais bērns bērnībā. Es biju mierīgs vienā vietā sēdētājs un arī kūtrs un nekustīgs. Ir tā, ka mani tas sāk kaitināt, ka man ir šis te drūmums. Man ir cilvēki aizrādījuši par drūmumu. Bet šeit nav loģikas. Kas tad visu laiku 24 stundas diennaktī ir jābūt jautram??? Tas nav iespējams.

Mana dzimta vispār ir ļoti drūma. Vecmāmiņa arī bija vienmēr neapmierināta un uzrūgusi. Visu laiku bija jāiespringst, lai viņai viss būtu pa prātam. Mēdza teikt, ka smiekli viņai iet caur kauliem un tracina tā skaņa un
jautrība. Mamma tādi pati. Es tā parēķināju, ka mums ir vēl drūmie radi. Viena no māsām bija tikai atšķirīga, vienmēr jautra. Un Rīgas radi bija savādāki, tādi dzīvespriecīgāki. Tēvs un tēva radi ar kuriem man nav nekāda sakara arī vienmēr bijuši ļoti uzrūguši, uzpūtušies, dusmīgi un neapmierināti, vismaz tā apgalvoja māte. Es arī nekad neesmu sapratis no kā ir sācies tas viss.

Mums ir tā kā tais „ Kaķīša dzirnaviņās ” ar to karali un sāpju pili, kur kaķītis ienesa dzīvesprieku. Bet mūsu gadījumā pat dzīvnieks ir drūms, dusmīgs un mūždien uzpūties bez dzīvesprieka. Tā vien liekas, ka savilcies šo te drūmuma negatīvismu.

Es neturu nekādu ļaunu prātu un neesmu dusmīgs, bet man apnīk tas drūmums. Gribu cīnīties ar to. Ar ko sākt??? Kā dabūt augstu pašapziņu, dzīves pārliecību un būt jautram???

Elvita Rudzāte atbild: Lai paaugstinātu pašapziņu un dzīves pārliecību, vispirms ir jāsaprot, kas ir dzīves jēga. Vai tu esi sev kādreiz uzdevis jautājumu – kāpēc es esmu piedzimis tieši šajā laikā, tieši šajā valstī un tieši šiem vecākiem? Kad es lekcijās uzdodu šo jautājumu, tad atbildes ir dažādas, piemēram, lai baudītu dzīvi, tāpēc, ka jādzīvo…Manuprāt, šis ir pats būtiskākais jautājums, kas cilvēkam jāizprot.

Cilvēka dzīve ir tikai mācību stunda, kuras apgūšanai mēs pēc pašu brīvas gribas ierodamies šajā pasaulē. Mēs iemiesojamies fiziskajā ķermenī, un katrs nākamais mūžs ir kā nākamā klase skolā, kur jāapgūst noteikta programma, un tikai tad var doties pelnītās brīvdienās. Dažādi autori dažādi apraksta aizkapa dzīvi jeb dzīvi Smalkajā plānā, bet visi vienprātīgi apgalvo, ka cilvēka Gars jau iepriekš zina, kādas mācību stundas apgūs nākamajā dzīvē, un tāpēc Gars izvēlas laiku, kad piedzimt, valsti, kurā piedzimt, un vecākus, kuriem piemīt tās sliktās īpašības, kas Garam kā mācību stunda ir jāapgūst šīs dzīves laikā. Tātad, cilvēks piedzimst, lai mācītos, nevis baudītu skaistu dzīvi, un mācās viņš no sliktā. Mācīties var divējādi – caur mācību vai caur ciešanām.

Aplūkosim, kā noris cilvēka pilnveidošanās caur ciešanām. Piemēram, Juris bērnībā ļoti cieta no savas mātes aizliegumiem, kas spēcīgi ietekmēja viņa personību un attieksmi pret dzīvi. Viņš neprot priecāties. Tā ir viņa ģimenes karma – neprasme priecāties un tieši tas ir jāiemācās šajā dzīvē. Ja Juris neko nedarītu, nemeklētu atbildes, tad viņa ciešanas turpinātos iespējams visu dzīvi, jo nepārtraukti viņš sastaptos ar šo drūmuma problēmu. Bet tā kā Juris ir gatavs kaut ko darīt, kaut vai uzrakstot šo vēstuli, viņš pasaka, ka viņš vēlas situāciju mainīt, tad viņš ar to pasaka, ka viņš ir gatavs mācīties. Cilvēks, kas mācās, atsakās no ciešanu ceļa un sāk iet mācību ceļu.

Gars attīstās, apgūstot aizvien jaunas mācību stundas. Mūžs pēc mūža, mācību stunda pēc mācību stundas – tā tiek krāta dzīves gudrība. Katras dzīves nobeigumā mēs pametam savu nonēsāto ķermeni un dodamies uz Garu pasauli, kur dzīves laikā notikušo apkopojam, izdarām secinājumus un izstrādājam savas attīstības plānus nākamajai dzīvei. No visām savām dzīvēm atdzimšanu jeb reikarnāciju ķēdē mēs līdzi paņemam dzīves gudrību – saprātīgumu un apdomību.

Tiem cilvēkiem, kuri netic reinkarnācijai un tam, ka Gars jau iepriekš zina, kādas mācību stundas viņu sagaidīs šajā dzīvē, es parasti uzdodu jautājumu –  vai jums nekad nav bijusi ļoti īslaicīga, pat mirklīga sajūta, ka šo situāciju es jau esmu redzējis? Parasti cilvēks atzīst, ka šāda sajūta dažreiz ir bijusi, bet tā patiešām ir ļoti īslaicīga. Šie īslaicīgie mirkļi ir tie, kurus mēs atceramies no Garu pasaules. Garu pasaulē, pirms Gars iemiesojas ķermenī, viņš kā filmu noskatās savu nākamo mūžu uz Zemes. Kad cilvēks piedzimst, viņš neatceras, kādus uzdevumus viņam ir jāveic, jo tie no atmiņas ir izdzēsti, kā arī viņš neatceras savas iepriekšējās dzīves. To, ka ar hipnozes palīdzību ir iespējams atcerēties iepriekšējās dzīves, atzīst pat zinātnieki un psihologi, kuri ārstē ar hipnozes palīdzību. Kāpēc daba cilvēka atmiņā izdzēš faktus par iepriekšējo dzīvi un garu pasaulē redzēto nākamo dzīvi? Tāpēc, ka cilvēkam ar šīm zināšanām būtu pārāk smagi dzīvot, jo viņš visu laiku domātu par saviem sliktajiem darbiem un sev nodarītajām pārestībām pagātnē, kā arī satrauktos par gaidāmajām problēmām.

Tagadējās dzīves saprāts neatceras iepriekšējās dzīves, bet, kas tic to pastāvēšanai, bieži sevī pamana nez no kurienes radušos saprātīgumu un apdomību, un izprot, kā tas radies. Vai neesat pamanījuši, ka dažkārt kādam dodat padomu kādā dzīves situācijā, taču jūs pats nezināt, no kurienes esat šo informāciju ieguvis? Tā ir dzīves gudrība, ko jūs esat apguvis iepriekšējo dzīvju laikā. Saprātīgumu nevar iemācīt ne ģimenē, ne augstskolās. Tas vienkārši cilvēkam nāk līdzi no iepriekšējām dzīvēm.

Lai apgūtu dažādas mācību stundas, mēs piedzimstam gan kā ubagi, gan bagātie, gan kā vīrieši, gan sievietes, utt. Tas mums ir nepieciešams, lai izzinātu pasaules daudzveidību. Piedzimstot mēs nākam apgūt kaut ko jaunu, izzināt konkrētam laikmetam piemītošo gudrību. Visas apgūtās zināšanas uzkrājas Gara apziņā. Diemžēl dzīves gudrības mēs apgūstam tikai tad, kad esam tās pieņēmuši ar sirdi un  pielietojam savā dzīvē. Piemēram, Jura gars šajā dzīvē vēlas iemācīties priecāties par to, kas viņam ir dots, priecāties par dabas dāvanām (putnu dziesmām, meža un pļavu dabisko skaistumu utt.) un Dieva dotām iespējām. Pagaidām viņš to neprot, bet viņam ir iespēja to iemācīties.

Tie, kas apmeklē Sokrata tautskolas aktivitātes, mācās dzīves gudrības paši pēc savas iniciatīvas. Tā ir viņu brīva izvēle, tāpēc arī ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kad cilvēki ir sapratuši savu mācību stundu un pēc tam jūtas laimīgi, jo ir ieguvuši sirdsmieru.

Sākumā mūsu mācību stunda ir neliels pārbaudījums. Ja mēs šo mācību stundu nesaprotam vai ignorējam, tad tā pie mums atnāk atkal, bet nu jau ar lielākām problēmām. Ja mēs atkal to neizprotam, tad tā pie mums atnāk vēl lielāka, iespējams, jau slimības veidā. Problēma pie mums veļas kā sniega bumba no kalna.  Ja mēs to neapgūstam, tad šī bumba kļūst arvien lielāka. Ja cilvēku piemeklē slimība, tas nozīmē, ka pirms tam ir bijuši mazāki brīdinājumi, kurus cilvēks ir ignorējis. Slimība jau ir nopietns brīdinājums, kas piespiež sākt domāt, bieži vien noguldot cilvēku slimības gultā. Ja cilvēks arī šādā situācijā nevēlas izprast slimības cēloņus – to, ko viņš dara nepareizi savā dzīve, tad viņu piemeklē komplikācijas, un cilvēks slimos ilgāk.

Tad, kad cilvēks beidzot ir sapratis mācību stundu, tad viņš pakāpjas savā garīgajā attīstībā vienu pakāpienu augstāk, un atkal process sākas no jauna – cilvēku piemeklē problēmas, kuras viņam ir jāsaprot un jāatbrīvo, tikai tās jau ir lielākas problēmas, jo cilvēks ir kļuvis gudrāks. Tā mēs, dzīvē, pārvarot problēmas savā garīgajā attīstībā, kāpjam solīti pa solītim augšup. Tie cilvēki, kas ietiepīgi negrib apgūt mācību stundas, garīgi neattīstās, pat regresē. Šiem cilvēkiem draud dažāda rakstura problēmas darbā vai personiskajā dzīvē, mentāla rakstura slimības un ārstēšana.

Viss labais, kas ar mums pašlaik dzīvē notiek, ir iepriekšējās dzīvēs apgūts sliktais. Viss, kas tagadējā dzīvē šķitis slikts, bet pēc kāda laika kļuvis saprotams, ir šajā dzīvē apgūta mācību stunda. Visu, ko mēs uzskatām par sliktu un negribam saprast, būs jāapgūst nākamajās dzīvēs.

Jāatceras dzīves patiesība – jo vairāk cilvēkam tiek dots, jo vairāk no viņa tiek prasīts. Tas nozīmē – ja cilvēks ir sapratis mācību stundu, bet negrib to ievērot, tad viņu smagi soda. Pat par nelielu pārkāpumu seko smags sods. Citiem cilvēkiem, kuri nav sapratuši savu mācību stundu, sods seko, bet tas nav liels. Ne velti ir teiciens: „Dievs muļķus nesoda.” Nevar teikt, ka nesoda nemaz, bet sods nav tik bargs. Tāpēc izturieties ar lielu atbildību pret apgūtajām zināšanām.

Tātad visiem cilvēkiem dzīves jēga ir viena – paplašināt savu apziņas līmeni jeb augt garā.

Kad cilvēks ir izpratis, kas ir dzīves jēga, tālāk viņam ir jādomā par neapgūtām mācībām, kuras parādās ikdienas situācijās. Viss tas, kas tevi kaitina citos cilvēkos un dzīves situācijās, ir tavas neapgūtās mācības. Lai izprastu neapgūtās mācības, ir jāiet apzināts garīgās attīstības ceļš. To var sākt klausoties pēc kārtas manis vadītos Piedošanas mācības e-seminārus un citus e-seminārus, kā arī piedaloties Sokrata tautskolas aktivitātēs un lasot Gudrības Vārda Mācību tādā secībā kā diktāti ir doti.

Jo labāk izpratīsiet dzīvi, jo laimīgāki kļūsiet, neskatoties uz ikdienas problēmām un prieks pavadīs katru ikdienas soli. Jo laimīgāki kļūsiet, jo jautājums par pašapziņu jums būs mazāk aktuāls, jo jūs sapratīsiet, kas ir galvenās dzīves vērtības. Protams, ar pašapziņu viss būs kārtībā, bet jūs nedomāsiet tādās kategorijās. Piemēram, es pat nezinu kāda man ir pašapziņa, droši vien augsta, bet es par to vispār nedomāju, es domāju tikai par to, kā pēc iespējas vērtīgāk nodzīvot to dzīves daļu, kuru Dievs man vēl ļaus šī iemiesojuma laikā. Tāpēc ļoti svarīgs ir ticības jautājums jeb ticība Dievam. Jo spēcīgāka būs ticība Dievam, jo lielāka būs dzīves pārliecība un prieks pavadīs katru ikdienas soli. Visvērtīgākais prieks ir iekšējais prieks, kas ārēji citu acīm var būt nemanāms. Ārēji cilvēks ir harmonisks, bet tas nenozīmē, kas viņš visu laiku smejas. Nav lielākas laimes, kā būt pastāvīgi iekšēji priecīgam par iespēju dzīvot un mācīties uz planētas Zemes. Mēs visi esam izredzētie, ka mums šāda iespēja ir dota. Cik daudz garu netiek iemiesojumā uz Zemes un apskauž mūsu iespēju, bet cik maz ir to, kam šī iespēja ir dota un kas apzinās tās vērtību…