Kā palīdzēt bērnam atbrīvot bailes “mani nemīl”? 30.06.2018

Sieviete jautā: Ievēroju bērnam 4 gadi bailes mani nemīl. Izmisīga uzmanības pieskatīšana no visiem. Izmisums, kad nedabū uzmanību. Lūgšanas pēc uzmanības un draudzēšanās. Pārdzīvojumi, ja kāds neiedod roku no bērniem
pulciņā. Es esmu ar bērnu visu dienu un cenšos cik varu. Bet redzu, ka tas ir par maz. Zinu, cik cilvēks jūtas briesmīgi šādi jūtoties. Pati arī esmu gājusi cauri tam. Piekritu uz jebkādiem noteikumiem un izmantošanu, lai tikai nebūtu viena. Piesolīju ēdienu, lai tikai atnāk draugi pie manis. Atceros, ka mamma vēl sāpīgi iedzēla sirdī ar vārdiem, ka pie manis jau neviens nenākot, ja nepiesolot paēst. Tā bija patiesība un ļoti sāpēja, ka viņa to pateica tik riebīgā tonī, ka jutos kā niecība.

Mans bērns arī ir uzņēmis šo stresu. Grūtniecības laika mana mamma kaunējās, ka esmu palikusi stāvoklī, jo tolaik ar tagadējo vīru nebijām precējušies. Ko lai daru? Kā palīdzēt bērnam? Ja vien zinātu ko darīt, darītu visu, kas nepieciešams, lai viņai nav jācieš.

Elvita Rudzāte atbild: Bērni ir skolotāji vecākiem un vecāki ir skolotāji saviem bērniem. Ja vecākos ir lielas bailes “mani nemīl”, tad viņi piesaistīs garu, kuram arī jau no iepriekšējām dzīvēm ir lielas bailes “mani nemīl”, jo gara uzdevums ir šajā dzīvē izprast bailes “mani nemīl” un no tām atbrīvoties. Bērns izvēlas vecākus, lai mācītos no vecāku kļūdām.

Bērns bailes “mani nemīl” ir uzņēmis no mammas jau grūtniecības laikā. Bailes “mani nemīl” pieauga, kad vecmāmiņa kaunējās par savas meitas grūtniecību. Bērns jūt visu tuvinieku domas un dzird teiktos vārdus, tāpēc viņā attīstījās bailes “mani nemīl”.

Lai palīdzētu bērnam, māmiņai ir ļoti jāstrādā ar sevi, piedodot saviem vecākiem un vecvecākiem visus dzīves notikumus, kas varēja attīstīt sievietē bailes “mani nemīl”. Jāpiedod ir katrs notikums atsevišķi un to visvieglāk ir izdarīt, rakstot vēstules.

Iesaku rakstīt vēstuli mammai, tētim, vecmāmiņai, vectētiņam utt. Vēstules nav nevienam jārāda, arī pašiem adresātiem nav par vēstulēm nekas jāzina. Pats svarīgākais ir vēstulē uzrakstīt visas savas emocijas un piedot pāridarījumus.

Cilvēks piedošanai atveras tikai tad, ja ir izpratis savas neapgūtās mācības.

Bailes “mani nemīl” māca mīlēt, negaidot neko pretim. Ja cilvēks mīl, negaidot, ka tiks novērtēta viņa mīlestība, tad viņš jūtas brīvs. Ja cilvēks dzīvo gaidās, ka viņa doto kāds pamanīs un novērtēs, tad nākas piedzīvot vilšanās situācijas un katra mazākā kļūme šajā cilvēkā izsauc stresu bailes “mani nemīl”.

Bailes “mani nemīl” uzdevums ir atgādināt cilvēkam, ka viņu mīl Augstākie Spēki, Dievs un cita dzīvā radībiņa, piemēram, kāds mājdzīvnieks vai istabas augi vai bērzs pie mājas. Nelaime ir tā, ka cilvēki šo mīlestību nepamana, jo ar mīlestību saprot tikai tuvinieku doto mīlestību.

Jo augstāk attīstīts gars, jo mazāk viņā ir gaidas un viņš kļūst par devēju. Tāpēc tik svarīgi ir paplašināt apziņas līmeni. Laimīgs cilvēks ir devējs, t.i., tāds cilvēks, kas spēj nesavtīgi dot, neko negaidot pretim. Šāds cilvēks neapvainosies uz tuviniekiem, kas viņa doto nepamana vai skaļi nenovērtē (nepaslavē). Šāds cilvēks izjutīs prieku par iespēju kādam palīdzēt. Cilvēks, kas ir izpratis Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu un ikdienā to praktizē, nejūt bailes “mani nemīl”, jo viņš ir piepildīts ar to mīlestību, kuru viņš dod citiem.

Tātad galvenā mācība, ko stress bailes “mani nemīl” māca ir nesavtīga mīlestības došana, kas piepilda pašu cilvēku ar mīlestību un tāpēc viņš neizjūt mīlestības trūkumu. Pat, ja tuvinieki pret šo cilvēku izturas noraidoši, viņš vienalga jūtas laimīgs, jo viņš ir mīlestības devējs.

Bailes ir tumsas enerģija, kas liecina, ka cilvēks ir tālu no Dieva. Tāpēc bez atgriešanās ticībā pie Dieva nav iespējams atbrīvoties no visa veida bailēm. Tās var nospiest vai paslēpt,  bet tad tās izpaužas somatiskā veidā caur slimību, visbiežāk caur veģetatīvo distoniju vai depresiju.

Bieži cilvēki neizprot, ko nozīmē atgriezties ticībā pie Dieva. Tas nozīmē, ka tu apgūsti Gaismas Skolotāju doto Mācību un ikdienā sāc to pielietot kā savu dzīves filozofiju. Mācība ir pieejama dažādos līmeņos un bez maksas. Esmu centusies Mācībā teikto izskaidrot caur dzīves situācijām e-semināru ciklā “Piedošanas mācība“, novadot 33 nodarbības. Vislabākais ir Mācību apgūt no pirmavota, kas ir nodota cilvēcei caur Gaismas Brālības sūtņiem “Gudrības Vārds” vai nedaudz sarežģītākā valodā, kam jau ir augstāks apziņas līmenis “Dzīvā Ētika“. Var lasīt Bībeli, dažādu reliģiju Svētos rakstus, bet Svēto rakstu izpratne prasa jau noteiktu apziņas līmeni, un ne katram tajos teiktais ir saprotams. Daudzi teikto interpretē nepareizi. Tāpēc visos laikos, kad cilvēce ir pārāk degradējusies, palīgā nāk Augstākie spēki, atgādinot Senās Mācības būtību caur sūtņiem, kas ir nokārtojuši noteiktus iesvētījumus, lai varētu veikt šo darbu. 100 gadus atpakaļ caur Rērihiem tika dota Dzīvā Ētika, bet tā kā cilvēces vairums šo Mācību nepieņēma un turpināja degradēties, tad mūsdienās caur Tatjanu Mikušinu deva Gudrības Vārdu.

Arī bērnam ir jāstāsta par Dievu, jo tad bērns zinās, ka viņš nekad nebūs viens, ka vienmēr būs kāds, kas viņu mīlēs bez nosacījumiem. Ticība Dievam cilvēkā attīsta mīlestību pret apkārtējo pasauli un drošības izjūtu. Atteikšanās no ticības cilvēkā rada nedrošības izjūtu un bailes. Katram cilvēkam ir izvēle – ticēt vai neticēt, mācīties vai ciest.

Ja māmiņa atbrīvos savas bailes “mani nemīl”, tad arī bērns kļūs mierīgāks. Māmiņai vienmēr ir iespēja kopā ar bērna garu atbrīvot bailes “mani nemīl”, kā arī četrgadīgam bērnam var palīdzēt atbrīvot bailes ar domu spēku (vizualizāciju), jo bērniem ir ļoti labi attīstīta iztēle. Ja bērns redzēs, ka māmiņa ir mierīga un harmoniska, tad arī viņš jutīsies drošībā. Ja māmiņa iemācīs bērnam dot mīlestību citiem, neko negaidot pretim, tad bērns jutīsies laimīgs, bet māmiņa to savam bērnam var iemācīt tikai tad, kad pati šo mācību ir apguvusi. Tāpēc vispirms ar problēmu ir jātiek galā māmiņai un tikai tad var cerēt uz pozitīvu rezultātu attiecībā uz bērnu.