Sieviete jautā: Esmu šķīrusies. Juridiski – kādus 6 gadus, bet praktiski vīrs no ģimenes bija aizgājis jau gadus 17 atpakaļ. Pa šiem 17 gadiem viņš dzīvoja kopā ar dažām sievietēm, ik pa dažiem gadiem sievietes nomainot.
Gadus 5 bijušais vīrs dzīvo kopā ar sievieti, ar kuru ir kopējs bērniņš. Šogad bijušais vīrs naktī, būdams viens, nokrita pa trepēm un ļoti sasita galvu, vairākas dienas gulēja reanimācijā. Kad pamodās, nevienu nepazina, neprata runāt, neko neatcerējās. Nelaimīgais kritiens piespieda vīra jaunajai sievai mainīt attieksmi – jaunā sieva bija spiesta sākt kontaktēties ar radiem, arī ar maniem bērniem, jo bija nepieciešams atbalsts. Bērni (man ir 3 pieauguši bērni) un citi radi palīdzēja gan finansiāli, gan praktiski (ar klātbūtni, saimniecisko jautājumu risināšanu u.c.) Lēnām, bet veselība uzlabojās. Pa šo laiku mani bērni atjaunoja kontaktus ar sava tēva brāli, ciešākas attiecības kļuva ar tēva jauno sievu. Situācija lēnām normalizējās, bet… pirms dažām dienām bija smaga epilepsijas lēkme. Atkal reanimācija, atkal atmiņas un runas zudums… 2 dienas pagājušas, bet ievērojamu uzlabojumu nav. Bērni ļoti uztraukušies. Es redzu, ka tēva slimība vēl vairāk satuvina bērnus (viņi gan vienmēr ir pratuši apvienoties un saskaņoties), satuvina bērnus ar tēva radiem (par to viņiem pašiem ir prieks), iespējams – satuvina jauno sievu ar viņas vīra un bērna radiem. Bet tomēr… kaut kas tiek darīts nepareizi, jo citādi taču nebūtu smagā epilepsijas lēkme?!
Vēl ir tā, ka jaunā sieva šos gadus bija ļoti paļāvusies uz dzīvesbiedru saimnieciskajos jautājumos un tagad, kad viņš slims, ir pilnīgi bezspēcīga.
Jautājums – kā man vajadzētu rīkoties, lai atbalstītu bērnus? Šobrīd viņi man stāsta par situāciju ar tēti un pēc tam saka paldies, ka esmu uzklausījusi. Citu palīdzību viņi neprasa. Tomēr man ir sajūta, ka man vajadzētu būt zinošākai, gudrākai, prast pateikt pareizos vārdus… ???
Varbūt vēl kā (aktīvi) rīkoties? Šobrīd mana vienīgā aktīvā rīcība ir Apskaidrības lūgšanas lasīšana vakaros. Kas man ir jāmācās no šīs situācijas?
Elvita Rudzāte atbild: Lai atbalstītu bērnus, nepieciešams bērniem izskaidrot kāpēc notika nelaime ar tēti. Nezinu cik bērni ir ticīgi, bet acīmredzot viņu Gars ir gatavs uzzināt informāciju kādā veidā ar mums sarunājas mūsu Ķermenis. Kritiens un galvas trauma brīdināja, ka bērnu tēvam ir milzīgas dusmas, domājot par to kā varētu būt nākotnē. Varbūt viņu pārņēma vainas izjūta par pagātnē pieļautajām kļūdām, kā tās varētu ietekmēt nākotni. Vai viņam bija bažas par darbu vai personisko dzīvi, to es nezinu, bet viņam gribējās no visām rūpēm aizbēgt, tāpēc traumas rezultātā viņš zaudēja atmiņu, lai par to nebūtu jādomā. Kad viņš atguva veselību, bažas atgriezās un tagad talkā nāca epilepsija.
Visa ģimene var palīdzēt ar lūgšanām, vislabāk, ja visi vienojas par vienas lūgšanas lasīšanu vienā un tajā paša laikā, atstājot Dieva ziņā lēmumu par turpmāko dzīvi. Jo vairāk māte saviem bērniem izskaidros Dzīves likumus un notikumu sniegto mācību, jo vairāk bērni aizdomāsies katrs par savu dzīvi un atbildību. Tā arī būs galvenā palīdzība bērniem. Ja bērni šādu palīdzību nepieņem, tad uzbāzties nevajag. Vienkārši jāturpina atbalstīt bērnus ar beznosacījuma mīlestību un uzklausīšanu.
Sieviete jautāja, kas viņai ir jāmācās no šīs situācijas? Es domāju, ka galvenais ir tas, ka mēs visi uzņemamies par savām domām, vārdiem un rīcību atbildību. Ja esam pieļāvuši kļūdas, tad ar pazemību nepieciešams tās izpirkt. Nav bezcerīgu situāciju, Dievs nekad mūs neiedzen stūrī, vienmēr ir kāda iespēja, tikai ir jāprot to ieraudzīt. Kritiskos brīžos palīdzību sniedz Dievs, ja Viņš redz, ka cilvēks patiesi nožēlo savu kļūdu ir gatavs sākt dzīvot jaunu dzīvi.