Kā rīkoties, ja visi man zināmie veidi kā attīstīties noved pie neveiksmes? 05.10.2017

Raivo jautā: Kā rīkoties, ja visi man zināmie veidi kā attīstīties noved pie neveiksmes? Respektīvi, pieļauju, ka esmu milzīgu baiļu oreolā ierauts. Gribasspēka teju vai nav, bet tas, kas ir – ir vājš un nenoturīgs. Pat tagad rakstot šo ziņu, iezogas apātija, kura nemudina turpināt rakstīt. Trūkst ticības, ka kaut kas spēj mainīties. Un tomēr. Es
pastāvīgi cenšos kaut ko realizēt savā garīgajā jomā, tomēr: Lūgšanās (visbiežāk Tēvreize, reizēm “tā kā uz sirds”) – noved pie šausmīgiem krampjiem un reizēm elpas trūkuma, turklāt pēc tam, kad lūgšanās beigta, ir grūti uzsākt
staigāt un ja sanāk varu nokrist uz grīdas un ilgi gaidīt, kad atkal spēšu piecelties.

Mācības lasīšana – noved pie apātijas, var pat būt nakts murgi.

Meditācija – nespēju atvairīt negatīvas domas, īsti nespēju sajust meditācijas īsto garšu, turklāt mēdz sāpēt un reibt galva pēc tā.

Afirmācijas – palīdzēja pat visai labi sākumā, tomēr man ir grūtības sastādīt pareizas afirmācijas, izšķirot nepieciešamības no vēlmēm, lai nesanāktu, ka kultivēju vēlmju attīstību. Nevaru noturēties.

Jūsu grāmatu lasīšana – noved pie dusmām, nav nekas pret to, kas tur ir sarakstīts. Īstenībā liela daļa šķiet loģiska un patiesa, arī atzīstu sarakstīto vairāk vai mazāk viegli, bet mainīt jeb realizēt apgūto praksē neizdodas. Pārlieku spēcīga vilkme pēc vecajiem uzdevības modeļiem, turklāt ir arī vēlmes darīt “pa savam”. Cenšos visādi no vēlmēm atbrīvoties, tas pasniedzot sev no dažādiem skatu punktiem, cerot, ka izprotot no visiem aspektiem to bezvērtību, es sapratīšu, ka tām nav jābūt dzīvē. Turklāt saasina bailes, ka nespēju vairs palasīt.

Labdarība – izraisa dusmas un bailes.

Emocijas pašas par sevi ir apzinātas, vismaz kāda liela daļa. Pietiekama, lai ar to varētu strādāt, tomēr darbs nevedās. Kopumā darbaspējas ir mazas, enerģijas arī ir maz. Saprotu, ka vairs tā dzīvot nevar, bet dzīvot citādi arī nesanāk.

Ir kāds efektīvs veids, ka briesmīgi pārkarsušā katla vāciņu noraut? Visi veidi ar kuriem mēģināt tam pieskarties – apdedzina. Jūs minējāt, ka nespējot pašam tikt galā ar dzīvi, ir jāmeklē dzīves izpratnes skolotājs, kur to ir iespējams atrast?

Elvita Rudzāte atbild: Vispirms Raivo ir jāizdara izvēle, kam viņš grib kalpot – Gaismai vai tumsai? Visi, kas kalpo tumsai, praktizējot Gaismas Skolotāju piedāvātās garīgās prakses piedzīvo izjūtas, kuras ir aprakstījis Raivo. Kalpošana tumsai var notikt apzināti un neapzināti. Apzināti tas notiek, ja cilvēks ir iesaistījies tumsas spēku vadītās organizācijās, kas veic sātanisma rituālus, sliktus darbus un noziedzīgas rīcības. Neapzināti tas notiek, ja cilvēks seko padomiem, kurus devuši tumsas spēku pārstāvji. Ļoti bieži šādos tīklos iekrīt intelektuāli attīstīti cilvēki, kas netic Dievam, vēlas visu saprast ar prātu un dzīvot materiāli nodrošinātu baudu dzīvi.

Nezinu kā Raivo ir nonācis tumsas spēku ietekmē, bet viņa gadījumā, tā kā situācija ir tik smaga, no tumsas spēku ietekmes var izkļūt tikai dzīvojot klosterī, ašramā vai ārpus civilizācijas vidē (mežā, kalnos, tuksnesī), kur tumsas spēku enerģijas nespēj radīt tādu postu kā laicīgā vidē, jo Dievišķā enerģija, kas ir vairumā ašramos, klosteros un ārpus civilizācijas vidē, transformē tumsas enerģiju pozitīvā enerģijā. Ašramā un klosterī parasti ir vismaz viens vieds skolotājs, kas spēj izskaidrot dzīvi, Dievišķos likumus un mācības. Dzīvošana ārpus civilizācijas (mežā, kalnos, tuksnesī) arī ir ļoti dziedinoša, jo tumsas spēkiem tur ir garlaicīgi un viņi pamet savu upuri. Ja cilvēks lūdz palīdzību Dievam, tad Dievs to atbrīvo no tumsas spēku varas, bet bieži tie, kas ir nonākuši tumsa spēku varā, negrib no tās atbrīvoties, jo tumsas spēku piedāvātie “grabuļi” viņus pārāk valdzina.

Ja Raivo nespēj pieņemt nevienu no piedāvātajām iespējām, tad nekas cits neatliek kā lietot psihiatru izrakstītās zāles, kas diemžēl nerisina problēmas un nepalīdz augt garā, bet tikai cilvēku nozombē, lai viņš neko nejustu. Es neesmu pret zālēm kā tādām, jo dažkārt cilvēkam ir jāpalīdz izkļūt no bedres tieši ar psihiatru izrakstītām zālēm. Tomēr tās palīdz tikai tiem, kas ir izdarījuši izvēli kalpot Gaismai.

Pats galvenais, kas Raivo ir jāsaprot, ka attīstība notiek tad, kad tu ar sirdi esi izpratis kādu mācību. Attīstība nenotiek tad, ja tu lasi gudras grāmatas un nepielieto tās praksē.

Piemēram, man slimnieku atbalsta grupā kāda smaga slimniece pastāstīja savu pieredzi kā viņa divās dienās piedzīvoja elli (ļoti spēcīgas negatīvas izjūtas) un paradīzi (pilnīgs miers un svētlaime). Pēc gūtās pieredzes viņa pati nonāca pie atklāsmes, ka cilvēks pats rada elli vai nonāk paradīzē ar savu domāšanu. Es viņai to jau biju teikusi vairākkārtīgi, bet šo mācību viņa izprata ar sirdi tikai tad, kad pati bija nonākusi pie šīs atklāsmes. Tanī brīdī, kad viņa nonāca pie šīs atklāsmes, viņa pakāpās savā garīgajā attīstībā vienu solīti uz augšu. Arī šī sieviete cieta no tumsas spēku varas, jo bija sekojusi tumsas spēku pārstāvju dotajiem padomiem. Tomēr Dievs deva viņai pēdējo iespēju izkļūt no tumsas spēku varas, pielietojot grūtu pārbaudījumu – smagu slimību. Ne visiem Dievs dod šādu iespēju. Ir cilvēki, kuri staigā kā dzīvi miroņi un pēc šī iemiesojuma dosies uz pārpolarizāciju, jo visas Dieva dotās iespējas ir izsmeltas, t.i., viņi sāks savu evolūciju no sākuma – minerāļi, akmeņi, augi, zivis, putni, dzīvnieki līdz atkal nonāks līdz augstākās apziņas dzīvajai būtnei – cilvēkam. Šī sieviete, ja turpinās Ceļu pie Dieva, pametot savu fizisko ķermeni noteikti turpinās savu evolūciju tālāk nākamajās dzīves, un nav pat svarīgi, vai viņu Dievs paņems pie sevis priekšlaicīgi vai ļaus izveseļoties no smagās slimības. Svarīgs ir fakts, ka sieviete ir tikusi vaļā no tumsas spēku varas un attīstās garā. Tas gan nenozīmē, ka viņa vēl jo projām nenonāk kontaktā ar tumsas spēku enerģijām, bet tagad viņa jau zina kā šādās situācijās ir jārīkojas, jo ir izdarījusi izvēli atgriezties pie Dieva. Dievs nekad nepamet nelaimē tos, kas atgriežas pie Viņa. Tāpēc tik svarīgi ir izdarīt izvēli kam kalpot – Gaismai vai tumsai?