Kā savienot atbildību ar brīvību? 27.08.2018

Sanita jautā: Vēlos lūgt palīdzību, lai saprastu savas kļūdas. Šobrīd otrajā grūtniecībā esmu pamanījusi, ka jūtos kā iesprostota savā ķermenī.  Tā kā starplaiks bija īss starp pirmās meitiņas piedzimšanu un barošanas beigām, tad jūtu, ka kaut kas manī ir citādi, un šīs emocijas nav pozitīvas. Ir sajūta, ka trūkst brīvības sajūtas, nejūtos lokana, nevaru daudz ko izdarīt, jo vēders jau ir paliels. Es zinu, ka visu diskomfortu izraisa kaut kādas manas nepareizas domas un emocijas, bet nevaru saprast kas tieši. Barojot meitu ar krūti, arī reizēm bija tāda sajūta, jo jāpiedomā, ko ēst, visu laiku jābūt “pieejamai” gan apģērbā, gan klāt. Šķiet, tas mani nogurdināja un šobrīd jūtu, ka man ir nepareiza attieksme pret gaidāmo bērniņu un gatavību barot viņu ar krūti.

Ko darīt? Vai tā ir došanas-ņemšanas likuma neizpratne? Grūtniecība ir skaists laiks, taču šoreiz es to gandrīz nemaz neizbaudu, jo fiziskais diskomforts ņem virsroku. Es negribu nodarīt pāri bērniņam, visu laiku lūdzu piedošanu viņam, ka tik daudz ko nesaprotu un viņš nevar būt harmonijā savas dzīves sākumā.

Elvita Rudzāte atbild: Sanita ļoti labi ir aprakstījusi savas izjūtas, kas norāda, ka viņas neapgūtā mācība ir BRĪVĪBAS UN ATBILDĪBAS SAVIENOŠANA. Sanita nesaprot, kā cilvēks var justies brīvi, ja viņam ir tik daudz pienākumu un tik liela atbildība.

Būt atbildīgam un vienlaicīgi brīvam, šāda spēja patiešām ir jāattīsta un tieši to vēlas Sanitas gars. Kā to attīstīt? Mācoties katru vissīkāko darbu darīt Dievam, uzticoties Viņa lēmumiem. Piemēram, Sanita šobrīd nevar daudz ko izdarīt, jo nav pietiekami lokana, tad padomāt, kādus darbus Dievs vēlas, lai viņa izdara? Dievam nav tik daudz kritēriju attiecībā uz darbu, kādi tie ir cilvēkiem. Dievam ir tikai viens kritērijs – dari ar mīlestību tik labi cik vari.

Padalīšos pieredzē, kā es savienoju atbildības un brīvības izjūtas. Tā ir sanācis, ka man šajā vasarā bija vairāk pienākumi nekā citas vasaras un es nevarēju visus pienākumus izpildīt. Tad, kad redzēju, ka ar kaut ko netieku galā, vienkārši padomāju, kurš pienākums šajā brīdī ir pats svarīgākais un tam arī veltīju savu laiku. Es sevi nenosodīju par nepadarītajiem darbiem, jo zināju, ka darīju visu, kas ir manos spēkos, nežēlojot sevi. Es neesmu perfekta, bet Dievs no manis negaida perfektumu. Viņš gaida, lai es kalpoju Viņam un izdaru to, ko es šajā brīdī spēju izdarīt tik labi, cik es to spēju izdarīt. Ir bijuši vakari, kad gultā iekrītu bezspēkā, bet no rīta pamostos pilnībā atjaunojusies, kas norāda, ka Dievs man palīdz, jo redz, ka es daru visu, kas ir manos spēkos. Tanī pašā laikā cilvēciskais prāts varētu mani kritizēt par  daudziem sīkiem darbiem, kuri palika neizdarīti. Es nesaku, ka šos darbus nevajag darīt, tos noteikti vajag izdarīt un es tos lēnā garā izdarīšu tiklīdz tikšu galā ar tiem uzdevumiem, kuri nevar gaidīt.

Atbildība izpaužas tajā, ka es spēju novērtēt, kurus uzdevumus obligāti jāizpilda, un kuri uzdevumi var pagaidīt citu laiku. Man atmiņā atnāca gadījums, kad mans jaunākais dēls kā zīdainis gulēja slimnīcā pie sistēmām. Es zināju, ka zīdainis ir regulāri jāvanno, bet slimnīcā to nevarēju izdarīt vairāk kā mēnesi. Es nobažījusies ārstei teicu, bērns tik ilgi nav mazgāts… uz ko ārste mierīgi atbildēja: “No netīrības neviens nav nomiris.” Šie vārdi skaidri man pateica, ka ir brīži, kad ir jāizvērtē, kas ir pats svarīgākais tieši šajā brīdī, atceroties, ka arī nepadarītie darbi ir svarīgi un tie ir jāizdara, tikai atliekot tos uz laiku, kad to izpilde ir iespējama. Atbildīgs un brīvs cilvēks neaizmirst par nepadarītajiem darbiem, viņš tos izdara tiklīdz rodas iespēja, bet viņš sevi nevaino par nepadarīto. Nebrīvs cilvēks sāk sevi sodīt par nepadarītajiem darbiem.

Tā arī ir galvenā Sanitas problēma, ka viņa sevi soda, ja ar kaut ko netiek galā tā kā viņasprāt vajadzētu būt. Viņa nejūtas brīva, jo nepadarītie darbi un atbildības izjūta viņu nospiež. Viņa zina, cik lielas rūpes prasa mazs bērns un, gaidot otro bērniņu jau ir šausmās kā ar visu tiks galā. Viņa neprot ļauties dzīves plūsmai un nepaļaujas uz Dievu, ka Viņš visu sakārtos tā kā būs labāk Viņa uzticamajiem sekotājiem.

Tieši paļaušanās uz Dievu ir galvenā atbilde, kas palīdz cilvēkam vienlaicīgi būt atbildīgam un brīvam. Arī mani plāni neīstenojas tā kā es tos biju ar savu prātu izplānojusi, bet es ar interesi it kā no malas vēroju kādā veidā tie īstenojas. Tie īstenojas savādāk, bet pēc laika es redzu, ka rezultāts ir labāks nekā es biju gaidījusi, jo Dievam viss ir labāk redzams un zināms. Tāpēc tik svarīgi ir atgriezties ticībā pie Dieva, jo miera izjūta, ko sniedz ticība Dievam, nespēj aizstāt neviena dzīves bauda un materiālie labumi.