Kā tikt galā ar bērnu? 05.04.2017

Anna jautā: Paldies Jums par visu. Katru dienu, kopš mūsu tikšanās strādāju ar sevi, ar savām domām. Tikko galvā ienāk kāda doma uzreiz analizēju, piedodu… Mājās uztaisīju lielu plakātu- ничего не жди, просто люби” ( Jūsu vārdi), lai visu laiku to atcerētos.

1.Kā man jārīkojas, ja sanāk ar vīru kāds strīds? Viņš mēģina mani aizvainot, es turos, neko nesaku pretī (tajā laikā cenšos viņam piedot, bet tas ir ļoti grūti, jo jūtos aizvainota). Viņš runā par to, ka es mājās neko nedaru, tikai
atpūšos un pastaigājos (kopā ar diviem bērniem)…

Kā man pareizi jārīkojas? Viņš tā tiešām domā. Sēdēt un klusēt,  vai kaut kā mēģināt izstāstīt savu viedokli, kurš viņu
neinteresē…?

2. Un vēl viņš saka, ka nepareizi audzinu bērnus, un tā ir mana vaina, ka bērns tik slikti uzvedas (uzvedība tiešām ļoti slikta). Meita no dzimšanas ļoti histēriska ..24st pie mammas pupa un tikko ņēma tētis, tad uzreiz kliedza.

3 Jautājuns par bērna audzināšanu – Jūs teicāt, ka tas ir cilvēks, kurš man nepieder un vinš jau tāds piedzimis – es nevaru viņu samainīt un jāmīl tāds kāds ir. To es saprotu. Meitenei 4 gadi un ļoti histērisks un emocionāls raksturs. Viņa pilnīgi neklausa, sit brālīti, lamā mantas un pat salauza skapi. Ja mēs viņai kaut ko sakām, tad var rādīt mēli, apsaukāties, kliegt, teikt ka mammu nemīl, ka nositīs(!!!),  salauzt kaut ko dārgu un, ja esam ārā, tad var aizbēgt (īpaši grūti, kad staigāju viena ar diviem bērniem, es nevaru viņu dabūt mājās – viņa vienkārši aizbēg un rāda mēli, un es nevaru neko viņai izdarīt).. Viņa nebaidās vispār ne no mums, ne no citiem cilvēkiem. Ja kāds garāmgājējs teiks viņai, ka mammu jāklausa utt., tad viņa pastastīs viņam cik viņš esot slikts un pat var iesist…Pat, ja lieku stāvēt sturī, viņa var iesist man un citiem bērniem. Es saku, ka tā nedrīkst, bet viņa turpina. Viņa pat var iesist svešam
cilvēkam. Kad esam laukumiņā, tad man jāskatās, lai nesit citiem bērniem.

Viņa ir mans skolotājs, bet ko viņš mēdz iemācīt? Pēc 30 min. kliedzieniem es jūku prātā, savaldos…bet tas mani besī…viņa apsaukā mani – tēti, omi, nepazīstamus cilvēkus…it kā iekšā ir kaut kāds niknums…. Kā man jārīkojas? Daudzi saka, ka vajag būt ļoti stingrai, iesist par katru nieku, atstāt dārziņā uz visu dienu, pazemot, izsmiet…
Esmu mīksts cilvēks un nemāku būt ļoti stingra, gribētos visu atrisināt bez sišanas…negribas salauzt bērnu, jo pati
esmu salauzta. Mamma bija tik stingra, ka es pat nedrīkstēju runāt mājās, un atceros, ka man bija nepatīkami, ka mani pazemoja citu bērnu klātbūtnē, un nekad mammai neko nestāstīju, un joprojām ar mammu nav tuvas attiecības.

4. Gadījumā, ja es tomēr mēdzu uzkliegt vai ielikt stūrī – 50% pienāk tētis un izpalīdz meitai – un pat var sākt strīdēties ar mani un kaut ko sliktu teikt, ka es nepareizi audzinu – un, protams, viņa uzreiz ir tēta meita un mammu vispār neklausa – un mēdz aizvainot. Ka man jārīkojas?

Tētis zin, ka tā nedrīkst darīt, bet tā kā 3.6g bērns vispār tēti nemīlēja, tad viņš tajos brīžos ir ļoti lepns par sevi, un ka meita viņu mīl, tad visu dienu staigā kā tēta astiņš. Mani kaitina, ka tādās situācijās vēl mammu pazemo (es tevi nemīlu, es tevi izmetīšu āra, tu dzīvosi ārā u.t.t. – tādu neviens viņai nesaka).

Ka man jāuzvedas? Baidos, ja es to cietīšu, tad viņa sapratīs, ka viņa ir galvenā, darīs ko gribēs īpaši kad paaugsies-…. un galvenais – viņa ir mammas meita, bet tikko mamma kaut ko aizliedz, tad var pārmiesties pie tēta-un tad viņš uztaisīs visu ko vien meita vēlas – par spīti tam, ko mamma runā. Pēc tam izaugs un sitīs mums.

Atvainojos, ka tik daudz uzrakstīju, sāku mainīt savu dzīvi, bet pagaidām nevaru pati izdomāt kā man jārīkojas. Būšu ļoti pateicīga, ja varēsiet nokomentēt.

Elvita Rudzāte atbild: Lasot Annas vēstuli, rodas priekšstats, ka viņas meita ir mazs mežonēns. Es esmu redzējusi šo bērnu, un pat nemanīju hiperaktivitātes pazīmes. Normāls bērns, kas izzina pasauli, pat nemanīju nekādas agresijas pazīmes. Jā, es redzēju, ka meitene ir kustīga un zinātkāra, bet tas taču ir brīnišķīgi! Var jau būt, ka manā klātbūtnē viņa jutās kaut kā citādi, bet mazās blēņas, kuras viņa izdarīja, piemēram, palīda zem galda, bija tik dabiskas, ka es neredzēju iemeslu, lai teiktu, ka bērns ir hiperaktīvs.

Ja tiešām bērna uzvedība ir tāda kā mamma apraksta, tas liecina, ka bērnā ir milzīgs protests pret mammu. Tas var būt saistīts, ka viņa vairs nejūt mātes mīlestību, viņa dzird tikai mātes aizrādījumus. Viņa ir ļoti vīlusies savā mammā, jo mamma tagad visu mīlestību atdod brālītim, bet viņai tiek tikai aizrādījumi.

Anna saka, ka meita esot viņas nevis vīra, kas norāda, ka Anna tomēr nav sapratusi, ka meita nepieder ne viņai, ne vīram. Kā var justies bērns, kas pirms brāļa piedzimšanas saņēma 100% uzmanības no mammas, un tagad to vairs nesaņem vispār, jo visi 100% aiziet brālim? Protams, viņa meklē atbalstu pie tēta, tas ir tikai normāli un pat labi, ka viņa to saņem no tēta.

Vēstules sākumā Anna raksta, ka viņai vīrs daudz aizrāda un aizvaino viņu. To pašu Anna dara attiecībā pret savu meitu – ķēde turpinās. Taču ķēdes sākums ir Annas mamma, kas viņu ir audzinājusi ļoti stingri, bez mīlestības. Annā kopš bērnības ir uzkrāta vainas izjūta, ka viņa nav pietiekami laba, lai viņu mīlētu mamma. Šī vainas izjūta ir saglabājusies un dara nākamos posta darbus, t.i., ja cilvēkā ir vainas izjūta, tad viņš sev pievilks aizvainotājus. Annas vīrs aizrāda sievai neapzināti, jo viņā ir vēlēšanās to darīt. Viņš neapzinās, ka patiesībā viņam vēlēšanos aizrādīt provocē Annā esošā vainas izjūtas enerģija. To pašu neapzināti dara Annas meita, aizvainojot mammu ar vārdiem, jo bērns vēl mazāk prot sevi kontrolēt. Viņš iekšēji jūt nepieciešamību aizvainot mammu, jo jūt mammas vainas izjūtas radīto negatīvo enerģiju. Savukārt vainas izjūta rodas no bailēm “mani nemīl”.

Iesaku Annai neklausīties padomdevējos, kas iesaka pazemot un sist savu bērnu. Vai Anna pati neatceras kā jutās, kad viņas māte pret viņu tā izturējās? Vai tiešām viņa vēlas atkārtot savas mātes kļūdas?

Diemžēl pašlaik Anna atkārto mātes kļūdas tikai citā izpausmes veidā. Anna raksta, ka bērns ir agresīvs, bet bērns tikai parāda uz āru to enerģiju, kuru uzņem no vecākiem. Ja pieaugušie prot sevi apvaldīt, neizrādot savas patiesās izjūtas, tad bērns nesaprot kāpēc tā ir jādara, jo viņš ir dabisks.

Mīļā Anna, tas ko tu redzi savā bērnā ārējās izpausmēs, tas tevī ir slēptā formā. Tas nenozīmē, ka tu esi slikts cilvēks, tas nozīmē, ka tev ir jāatbrīvo uzkrātā negatīvā enerģija, strādājot ar sevi un piedodot visiem pāridarītājiem.

Kas Annai ir jādara?

1. Jāsāk darbs ar savu mammu, piedodot mammai visus sāpīgos brīžus, un izprotot, ka pati māti izvēlējās, lai izprastu, ka nedrīkst lauzt bērna brīvo gribu, ka bērns ir jāmīl bez nosacījumiem.
2. Jāatbrīvo no sevis bailes “mani nemīl”. To var darīt ar domu spēku vai lūgšanām.
3. Jāatbrīvo vainas izjūta. To var darīt ar domu spēku vai lūgšanām.
4. Jāpiedod vīram viņa pārmetumi, ka viņa nav gana laba sieva un māte.
5. JĀLŪDZ PIEDOŠANA SAVAI MEITAI, KA NEPROT VIŅU MĪLĒT BEZ NOSACĪJUMIEM, KA MĒĢINA VIŅU IEROBEŽOT!!!
6. JĀPIEDOD PAŠAI SEV SAVAS PIEĻAUTĀS KĻŪDAS.
7. Jāatveras mīlestībai pret vīru un meitu, jo šobrīd Anna mīl tikai dēlu.

Pats svarīgākais Annas uzdevums ir attīstīt MĪLESTĪBU ĢIMENĒ. Ģimenē, kur mīlestības enerģija ir pārņēmusi telpu, bērni ir veseli un dzīvespriecīgi. Tas nenozīmē, ka šie bērni paklausīgi sēž un skatās, ko dara pieaugušie. Viņi ir aktīvi un radoši, bet mīlošie vecāki cenšas bērnam palīdzēt izzināt pasauli, nevis ierobežot.