Kā var secināt, ka kādā konkrētā gadījumā cilvēks rīkojas neprātīgi? 15.09.2014
Gunta jautā: No latviešu dainām un senajām vēdām izejot, zinām, ka 6 cilvēka ienaidnieki ir: egoisms(iekāre), dusmas, skopums, skaudība,
neprāts un tieksme iekļūt maldos. Kas vienam balts, otram melns, kas vienam labs, otram slikts. Visas lietas uz Zemes ir ar divējādu raksturu. Kā var secināt vai konstatēt, ka kādā konkrētā gadījumā cilvēks rīkojas neprātīgi? Vai cilvēka prātā izdomātas un nepatiesas versijas par vienu vai otru tēmu var saukt par vēlmi iekļūt maldos? Vai tas izpaužas gadījumos, kad gribas sevi attaisnot? Kur beidzas fantāzija un kur sākas slimība? Vai tāds cilvēks citos arī saskata maldinātājus, meļus, patiesības slēpējus un noklusētājus? Vai tiešām mirstošam cilvēkam, ja viņš pats nejautā,
vēl pirms nāves jāsteidz pateikt, ka diagnoze ir vēzis. Kā rīkotos Jūs tīri cilvēcīgi?
Elvita Rudzāte atbild: Es nezinu kā es rīkotos, jo katrs gadījums ir unikāls, katrs cilvēks ir unikāls.
Cilvēks nokļūst maldos un rīkojas neprātīgi, ja viņš pārkāpj kādu no Dievišķajiem likumiem. Viņš Dievišķo likumu var nezināt, bet tas neatbrīvo viņu no atbildības. Bieži cilvēki nokļūst maldos, iedomājoties to, kā patiesībā nav. Piemēram, cilvēks domā, ka kaimiņš viņu apzog, jo regulāri no dārza pazūd kāposti. Patiesībā kaimiņš nav pie vainas, jo naktī garausis zaķis ir paviesojies un pamielojies. Ne velti valstī ir radīta tiesu sistēma, lai nenosodītu cilvēku pirms vaina nav pierādīta. Tas, ka dzīvē tiesu sistēmas darbība nav ideāla ir cits jautājums. Tātad, ja cilvēks vaino citu cilvēku (nav svarīgi vai tas cits cilvēks ir vai nav vainīgs), vainotājs pārkāpj Dievišķo nenosodīšanas likumu: tu nedrīksti nevienu nosodīt; atstāj to Dieva ziņā.
Ja cilvēks garīgi neattīstās, viņš ļoti ātri nonāk maldos. Tas notiek neapzināti. Tas ir tikai dabiski, ja cilvēks sāk sevi aizstāvēt. Ja viņš to nevar izdarīt ar atļautām metodēm, tad lieto neatļautas. Mūsu Gars ir iemiesojies mūsu ķermenī, lai mēs garīgi attīstītos, izprastu dzīves likumus un sāktu tos pielietot praksē. Ja cilvēks to nedara, tad gars atstāj ķermeni un cilvēks saslimst ar garīgu slimību. Ja Gars vēl cer, ka cilvēks varētu nākt pie prāta, tad cilvēks saslimst ar fizisku slimību. Ja cilvēks ietiepjas un negrib saprast savu neapgūto mācību, tad viņš mirst.
Savas neapgūtās mācības mēs redzam citos cilvēkos. Piemēram, ja cilvēks domā, ka citi zog un tas viņu kaitina, tad tas nozīmē, ka arī viņš pats kaut ko zog, bet tā var nebūt materiāla lieta. Varbūt viņš sev zog laiku. Guntai ir taisnība, ja cilvēks domā, ka citi melo un tas viņu kaitina, tas nozīmē, ka pats arī melo, tikai viņš savu melošanu attaisno.