Jana jautā: Vispirms vēlos izteikt lielu paldies par šo saitu. Jau vairāk kā gadu www.domātājs.lv ir kļuvis par daļu no manas ikdienas. Iet garīgās attīstības ceļu uzsāku apmēram pirms pusotra gada un, Jūs, Elvita, uzskatu par vienu no saviem neklātienes garīgajiem skolotājiem! Ļoti ceru, ka kādreiz man būs iespēja satikt jūs arī klātienē. Šī pusotra gada laikā, kopš uzsāku savu garīgās attīstības ceļu, manā dzīvē ir notikušas lielas pārmaiņas! Ir bijuši šaubu un neticības brīži, kad gribas visam atmest ar roku, taču arvien vairāk ir tādu brīžu, kad jūtu pats Dievs un Eņģeļi ir kopā ar mani, arvien biežāk ir tāda vārdos neaprakstāma miera un laimes sajūta, ko agrāk nepazinu, jo biju mūžīgā skrējienā īsti nezinot pēc kā. Ja agrāk man likās, ka daudz naudas un visādas materiālās vērtības ir dzīves
mērķis un piepildījums, tad tagad arvien skaidrāk apzinos, ka tā nav. Es varētu uzrakstīt garu, jo garu vēstījumu par savām atklāsmēm un izjūtām, bet tas lai, iespējams, paliek citai reizei.
Faktiski rakstīt mani pamudināja rakstiņš ”Ko māca epilepsijas lēkmes” Man ir nu jau četrus gadus vecs dēls, kurš faktiski bija tas, kurš pamudināja mani meklēt atbildes sevī, uzsākt savu garīgās attīstības ceļu, jo tieši pirms pusotra gada bija viņa pirmā epilepsijas lēkme. Protams, bija visādi izmeklējumi saistībā ar šo pirmo lēkmi, konsultējos ar vairākiem neirologiem, kuriem visiem slēdziens bija vienāds un stingrs nosacījums, ka bez medikamentu lietošanas nekādi neiztikt. Palasot izrakstīto zāļu blaknes un iedarbību sapratu, ka nekad savam bērnam nedošu šīs zāles, taču līdz ar to nāca arī tāda kā saprašana, ka problēmas risinājums tomēr jāmeklē sevī pašā. Sāku
meklēt informāciju, mēģināju ”rakāties” sevī un pamazām nāca apskaidrība par to, ka dzīvot var pavisam savādāk, ka var dzīvot tā, lai dzīve neliktos kā smaga nasta, protams, man vēl ļoti daudz jāmācās, jāstrādā pašai ar sevi, jo kā es to saprotu, tad darbs ar sevi, ir
darbs visa mūža garumā. Bet atgriezīšos pie dēla epilepsijas lēkmēm. Šīs lēkmes nav bieži, reizi 2-3 mēnešos pa vienai lēkmei, visas lēkmes sākas miegā, no rīta ap sešiem – septiņiem vai bērnudārzā, guļot pusdienas laiku, ap vieniem diviem. Lēkmēs ar izteiktiem krampjiem ir bijušas tikai divas reizes, pārējās reizēs ir bijis samaņas trūkums, smaga elpošana un dažreiz zilgani pleķi pa visu ķermeni, taču pilnīgi visām lēkmēm ir raksturīga vemšana, kura turpinās apmēram 2-3 stundas. Kāds, Elvita, ir jūsu viedoklis no garīgā skatījuma?
Elvita Rudzāte atbild: Ja epilepsijas lēkmes ir bērnam, tas nozīmē, ka problēma ir vecākos. Es nezinu vai bērns aug pilnā ģimenē, jo tēvs simbolizē materiālo drošību, bet, ja tēva ģimenē nav un māte jūtas materiāli nedroša, tad bērns ar epilepsijas lēkmēm var par to signalizēt mātei, ka viņā ir nospiestas bailes par ģimenes ekonomisko pusi.
Ja ģimenē starp vecākiem viss ir kārtībā, tad kādam no vecākiem dzīve šķiet bezjēdzīga un nedroša, kas ir radījis riebumu pret sevi, ka nespēj problēmu atrisināt. Par to liecina bērna vemšana.
Vemšana ir vēlme atbrīvoties no netaisnības un pāridarījumiem.Tās ir bailes no sekām, rītdienas jeb nākotnes. Vemšana rāda dusmas, ko izraisījis riebums, dusmas uz citu piedauzīgo rīcību, bet bieži arī pret savu nepiedienīgo uzvedību. Vemšana ir riebums pret dzīvi. Ja cilvēks jūt, ka viņam no strupceļa neizkļūt, ka radusies situācija nav uzveicama, jo nav ne iespēju, ne spēka, tad sākas vemšana. Viņš atbrīvojas no šīs pasaules netīrības, kas izraisa nelabumu vai tas būtu ēdiens vai garīgi nepieņemama situācija. Veco labo laiku apraudāšana un vēlēšanās, lai tie atgrieztos, protests pret kaut ko, nevēlēšanās iet uz priekšu – tas viss slēpj bailes no nākotnes, kas izraisa kuņģa spazmas, un sūta atpakaļ tā saturu.
Ja bērna vecākiem nav riebums pret dzīvi un nepiemīt augstāk aprakstītās problēmas, tad šīs problēmas ir bērnam. Bet, ja bērnam ir šādas problēmas, tas nozīmē, ka tās ir saistītas ar bērna vidi. Ja mājās viss ir kārtībā, tad jāskatās kā bērns jūtas bērnudārzā? Iespējams, ka bērns ir izmisumā, ka viņam ir jāiet uz bērnudārzu, kur viņam ļoti nepatīk.