Kāpēc bērns mani neklausa? 18.09.2018

Sanita jautā: Man ir radies jautājums, kas it kā skar bērnu audzināšanu, bet tā kā manī tas izraisa ļoti negatīvas emocijas, tad vēlos saprast, kas man no tā jāmācās vai ko šīs situācijas man spoguļo. Esmu ievērojusi, ka mani pārņem ļoti depresīvas sajūtas, fizisks nespēks un pazūd jebkāda motivācija ko darīt, kad šīs situācijas notiek. Tas saistīts ar manas meitas (1,5) uzvedību – gulēšanu un ēšanu. Lasīju portālā par nepieciešamību bērnam uzturēt režīmu, lai nerastos haoss, bet man reizēm ir sajūta, ka mana cenšanās ieviest kaut kādu režīmu tiek grauta un tad mani pārņem depresīvs noskaņojums. Jau kopš meitas dzimšanas man ir sajūta, ka viņa man cenšas iemācīt būt gatavai negaidītām situācijām, jo viņa piedzima mazliet ātrāk, kad vēl negaidījām un nebijām gatavi.

Visu sākuma posmu bija sajūta, ka neko nevaru ieplānot un paredzēt, jo nekad nezinu, kad meita aizmigs vai neaizmigs, cik ilgi gulēs un līdz ar to arī ēšana mainījās visu laiku. Šobrīd likās, ka viss ir nostabilizējies un varam sākt ieviest konkrētāku dienas kārtību, lai radinātu bērnu pie režīma. No rīta pieceļamies, paēdam brokastis, dodamies uz bērnu nodarbībām vai paspēlējamies mājās, tad diendusa, pusdienas un vakara cēliens. Problēma ir ar
ēšanu – lielākoties meita no rīta ēd ļoti maz vai neko. Nespiežu ēst tikai vienu ēdienu, piedāvāju ko citu, jo manuprāt var tajā brīdī negribēties kādu konkrētu ēdienu. Pati ēdu, sajūtot ko man tajā brīdī gribas, tādēļ arī meitai cenšos piedāvāt izvēles iespējas. Bet lielākoties arī tas nepalīdz.

Tā kā jau iepriekš esmu jautājusi par ēšanu, tad cenšos pieņemt, ka viņa var ēst maz, bet paiet laiks un viņa grib ēst! Principā, kamēr paēdu pati un nokopju galdu, ir pagājis laiks un redzu, ka viņa grib ēst. Mēdzu piedāvāt to pašu vēlreiz, bet parasti viņa vienalga neēd. Tad nu rodas apburtais loks – mums it kā būtu jāgatavojas iet ārā no mājas, bet bērns ir kašķīgs un ir grūti mierīgi sarunāt mazgāšanos, ģērbšanos utml. Šajos brīžos mani pārņem šīs sajūtas, jo nezinu kā rīkoties – bērnu piespiest ēst nevar, gatavošanās iziešanai nepadodas, laiks iet uz priekšu un jau sāk tuvoties pusdienas laiks.

Līdzīgi ir ar gulēšanu. Meita vēl joprojām neprot pati aizmigt savā gultiņā, vakaros mierīgi pēc vakara rituāla iemieg mūsu gultā kopā ar mums. Īsu brīdi bija izdevies ieviest sistēmu, ka aizbraucam uz nodarbībām un atpakaļceļā mašīnā meita ātri aizmieg un es aiznesu viņu uz gultu, kur viņa izguļas. Bet pēdējā laikā arī šis sāk jukt, jo dažreiz
viņa samiegojas braucot uz nodarbībām, bet dažreiz paguļ ļoti īsu brīdi, līdz ar to nevar sagaidīt vakara gulēšanu un kļūst niķīga. Kādreiz diendusu liku gulēt pati guļot blakus, bet šobrīd tas vairs neizdodas – viņa vienkārši neaizmieg.

Ir gadījies, kad ir vēla pēcpusdiena, redzu, ka bērns ir pārguris, bet gulēt neiet. Esmu centusies piespiedu kārtā likt gultā, gulējusi pati blakus un neļāvusi kāpt ārā no gultas, bet tas beidzas tikai ar histēriju un rezultāta nav. Šobrīd jau esmu pieņēmusi, ka dienas laikā bērnu aizmidzināt varu tikai mašīnā, bet tas šķiet muļķīgs risinājums. Tad nu atkal šajos brīžos mani pārņem tās sajūtas, kad es nezinu kā rīkoties – ļaujot negulēt vai ļaujot neēst, tiek jaukts režīms un bērns paliek niķīgs, bet ar varu piespiest negribu un arī nesanāk.

Līdzīgi ir ar dzeršanu, īpaši slimošanas laikā – zinu, ka bērnam nepieciešams daudz dzert, bet nereti viņa nedzer, lai arī piedāvāju dažādos veidos un visu laiku. Pati neesmu stingra režīma cilvēks, vairāk vados pēc sajūtām katrā brīdī. Tā visa rezultātā jūtu, ka mana enerģija pazūd šajā “aptekalēšanā”, jo es cenšos izdomāt un darīt, kā būtu labāk un atbilstošāk situācijai, bet nekas nesanāk un atkal un atkal nākas domāt jaunu plānu – ko tagad darīt, kā rīkoties. Esmu centusies ļauties plūsmai – ja negribi ēst, tad neēd, ja negribi gulēt, tad neguli, bet tas arī noved pie tā, ka bērns
paliek niķīgs, jo ir pārguris un grib ēst, turklāt fiziski tomēr bērnam spēkus ir jāatjauno. Kur ir mana problēma? Ko es daru nepareizi un kā rīkoties šajās situācijās, kad mani pārņem šādas sajūtas?

Elvita Rudzāte atbild: Pārmēru labais rada slikto. Pārmēru sliktais rada labo. Bērni, kas saņem visu labo, no tā atsakās, bet bērni, kuri to nesaņem, priecājas par katru sīkumu, ko viņiem dāvā.

Sanitas bērns neapzināti mammai norāda, kas notiek, kad labais tiek pārspīlēts. Bērnā ir protests, un bērns dara visu it kā ačgārni, lai tikai mācītu mammu. Ko Sanita nesaprot? To, ka viņa vienalga ir brīnišķīga mamma pat, ja neprot panākt, lai meita ēd un guļ noteiktos laikos. Viņa sevi šausta par katru neveiksmi, un bērns viņai sagādā neveiksmes ik dienas, lai Sanita iemācītos pieņemt situācijas, bet pats svarīgākais, lai Sanita nevainotu sevi par savām neveiksmēm bērna audzināšanā.

Sanita raksta: “…mani pārņem ļoti depresīvas sajūtas, fizisks nespēks un pazūd jebkāda motivācija ko darīt, kad šīs situācijas notiek…”. Depresīvas sajūtas norāda uz neapmierinātību un dusmām, ka bērns neklausa. Patiesībā tās ir dusmas, ka bērns neizpilda mammas vēlmi – lai viss būtu tā kā viņa ir ieplānojusi. Fizisks nespēks norāda uz vainas izjūtu, ka neizdodas problēmu atrisināt. Pazūd motivācija kaut ko darīt norāda, ka Sanitai, lai viņa kaut ko darītu, ir nepieciešama motivācija, kas pašos pamatos ir nepareizi, jo slikts ir darbinieks, kuru nepārtraukti ir jāmotivē strādāt.

Kā Sanitai rīkoties? Tā kā saka viņas sirds, jo tā izprot situāciju vislabāk. Saprotu, ka Sanitas sirds klusē, bet sirds nerunā tik ilgi, kamēr jūt neapmierinātību. Tāpēc Sanitai ir jāmācās pieņemt šo ačgārno situāciju, nevainojot sevi, nedusmojoties uz bērnu, bet vienkārši pieņemt, ka mums viss notiek citādāk nekā citiem. Ja pasaulē visi bērni būtu vienādi pareizi, tad pasaule būtu ļoti garlaicīga. Tāpēc svarīgi mīlēt savu bērnu tādu kāds viņš ir, nevis gaidīt no bērna, lai viņš apmierina vecāku gaidas. Iespējams pieaugot šis bērns būs drosmīgs ieviest pasaulē lielas pārmaiņas, un viņš jau tagad trenējas kā tikt galā ar cilvēkiem, kas uzspiež savu gribu.

Sanita rakstīja, ka bērns piedzimis priekšlaikus, pārsteidzot vecākus. Iespējams tieši tas ir viņas uzdevums, mācīt mammai būt elastīgai, pieņemt visu, kas nāk dzīves ceļā, neieliekot savu enerģiju sevis un citu nosodīšanā. Sanitai ir jābūt ļoti elastīgai, lai pabarotu bērnu, piemēram, paņemot līdzi maizītes, lai varētu bērnu pabarot brīdī, kad viņš saka, ka beidzot grib ēst. Bērns nepieņem no mammas ēdienu brīdī, kad grib ēst, ja vēlas mammu sodīt par mammas dusmām pret bērnu. Tā ir protesta izpausmes forma – grib, bet atsakās. Tāpēc pats svarīgākais izturēt bērna pārbaudījumus un apliecināt bērnam beznosacījumu mīlestību. Tieši to viņš cenšas pārbaudīt, vai viņu mīlēs arī tad, ja viņš nebūs tāds, kādu vecāki vēlas viņu redzēt? Katra dusmu izpausme, ko saņem bērns no mammas, bērnam norāda, ka diemžēl nemīlēs, ja nebūsi tāds kādu vēlas tevi redzēt mamma. Tieši šī sajūta bērnā rada protesta izjūtu, kas ir dusmu atgriešana atpakaļ mammai – ko sēsi, to pļausi.