Justīne jautā: Rakstā par izkaisīto sklerozi ir rakstīts: ”Nemitīga dvēseliska un fiziska pārslodze mājās, skolā, darbā, pret ko cilvēks neuzdrošinās protestēt un kas viņam liek klusējot sevī krāt dusmas, tagad cilvēkā radījusi iespēju vairs nepūlēties, jo nu viņš ir slims. Viņa zemapziņā mājo bailes izveseļoties un bailes atbrīvot savas dvēseles
sāpes. Viņš mēģinājis pierādīt, ka ir kā vērts, bet viņa centienus neviens nav novērtējis. Šī iemesla dēļ no slimības var
izveseļoties tikai tad, ja cilvēks sevī atzīst nevēlēšanos izveseļoties, sāk strādāt ar savām neapgūtajām mācībām un maina savu domāšanu.”
Kāpēc cilvēkam bailes izveseļoties? Bailes, ka citādi viņu nemīlēs vai bailes, ka viņam atkal būs jānopūlas gan skolā, darbā un mājās? Kas šādā gadījumā jādara cilvēkam, lai atbrīvotu šīs bailes?
Elvita Rudzāte atbild: Zemapziņā cilvēks vēlas slimot, jo viņš caur slimību pievērš sev vairāk uzmanības. Pavērojiet sevi no malas – kā jūs izturaties pret veselu cilvēku un kā jūs izturaties pret to pašu cilvēku, ja viņš ir slims? Vai redzat atšķirību?
Cilvēks, kam pietrūkst mīlestība, neapzināti to “ubago” caur slimošanu. Tāpat nav izslēgts neapzināts slimošanas iemesls – nevēlēšanās iet uz skolu, darbu vai darīt kādus nepatīkamus darbus mājās. Atliek tikai cilvēkam padomāt – kā man to negribas darīt, kā viņam tiek dota šāda iespēja, lai viņš labāk izprastu dzīvi un novērtētu veselību, spējot pārvarēt dzīves grūtības.
Visi šie cēloņi rodas no dzīves neizpratnes. Tāpēc, lai šādas negatīvas domas nerastos, nepieciešams mācīties izprast sevi un dzīvi, izprotot visus dzīves notikumus kā savus skolotājus. Cilvēks, kas mācās, viņš nebaidās sastapties ar dzīves grūtībām, jo zina to vērtību. Cilvēks, kas mācās, pārstāj ubagot mīlestību, bet pats kļūst par mīlestības devēju. Cilvēks, kas mācās, sāk darīt labus darbus un viņam nav laika slimot, jo viņš mobilizē visus savus resursus uz darbu. Ja tomēr slimība nāk, tad viņš to uztver kā skolotāju un cenšas izprast tās sniegtās mācības.
Cilvēks baidās izveseļoties tikai tad, ja domā, ka problēmas turpināsies un viņš ar tām netiks galā. Vienmēr atcerieties, ka Dievs mums uzliek tikai tādus pārbaudījumus, kurus mūsu apziņas līmenis ir gatavs pārvarēt. Dievs nekad neuzliek mums lielākus pārbaudījumus nekā mēs spējam izturēt. Mācieties ieraudzīt grūtajos dzīves pārbaudījumos kādu dzīves gudrību. Jo vairāk dzīves gudrības graudus salasīsiet, jo vieglāk pārvarēt grūtības un interesantāka kļūst dzīve.