Kāpēc cilvēki apvainojas? – pirmais turpinājums 27.10.2018

Kāpēc cilvēki apvainojas? – raksta sākums

Vineta jautā: Paldies, es ar interesi izlasīju atbildi. Man radās papildus jautājums. Respektīvi, varbūt tomēr visa pamatā ir nespēja vai nevēlēšanās dzīvot tā, lai arī līdzcilvēkiem būtu labi? Paskaidrošu, kāpēc pēc šādas domas nonācu, paanalizējot notikušo un Jūsu domas.

Ja skatāmies uz šo situāciju no cilvēku pārmainīšanas puses, tad jā, es piekrītu, ka tā ir emocionālā vardarbība. Bet tad jau sanāk, ka meitenes ir bijušas emocionāli vardarbīgas pret mani arī iepriekš. Pirms vairākiem mēnešiem bija situācija, kad Anita uzrakstīja ziņu kopējā čatā par neaizvērtajām durvīm. Es toreiz atcerējos, ka es to patiešām nebiju izdarījusi, bet es to nebiju izdarījusi, jo pie vecākiem mājās mēs patiešām tajā jautājumā darījām citādāk
un joprojām darām savādāk. Tad jau sanāk, ka šajā situācijā Anita arī bija emocionāli vardarbīga, jo centās mani pārveidot pēc saviem ieskatiem. Tā taču iznāk, vai ne?

Atšķirībā no mana lūguma izmazgāt katliņu pēc izmantošanas, ko saasināti uztvēra meitenes, es Anitas lūgumu par durvīm saasināti neuztvēru. Kāpēc? Tāpēc, ka es šo Anitas lūgumu neuztvēru kā viņas vēlmi mani pārmainīt. Man tas šķita dabiski, ka kopdzīvošanas laikā var rasties pretenzijas, kuras tad bez citu vainošanas un pārmetumiem arī atrisina, jo ievākšanās mirklī visu arī uzreiz nav iespējams atrunāt. Daudz kas diemžēl parādās tikai ar laiku. Es toreiz nevienu nevainoju, bet gan pateicu paldies par norādīto un ņēmu vērā. Kāpēc es ņēmu vērā? Tāpēc, ka man ir svarīgi, ka tie cilvēki, kuri dzīvo kopā ar mani, jūtas labi. Kopējās gaisotnes uzlabošanai es esmu gatava strādāt ar saviem trūkumiem, šādi nodrošinot gan savu izaugsmi, gan arī līdzcilvēku labsajūtu. Nu un, ka man ir atšķirīgi ieradumi? Kopējā vispārības labā es arī varu pamainīt savus ieradumus. Tiem nav jābūt visu mūžu stīvi iegravētiem akmenī. Es Anitas lūgumā nesaskatīju vēlmi mani pārmainīt, bet gan centienu pilnveidot apkārtējo pasauli, kas, manuprāt, ir forši. To visu ņemot vērā, mani Anitas lūgums nesadusmoja. Es neapvainojos un nesasaucu sapulci. Tas būtu bijis muļķīgi tāda sīkuma dēļ sasaukt sapulci.

Ja godīgi, man nav svarīgi, vai meitenes pārņems vai nepārņems manu kultūru. Sarunas laikā es viņām vairākkārtīgi teicu, ka par viņu traukiem es neiebilstu. Ja grib, lai krājas kaudzē. Es tikai palūdzu, lai parūpējas par manu katliņu, ja jau reiz to lieto, un neko citu. Iespējams, ka pirmajā ierakstā to nebiju uzsvērusi, tad tagad es precizēju iepriekš teikto.

Tāpat arī situācija šodien darbā. Vienā kabinetā esam 4 kolēģi. Pēcpusdienā es dzēru tēju pie datora. Tanī brīdī no pusdienām ienāca iekšā kolēģis un teica, ka kabinetā smaržojot un vēlējās zināt, kas tas ir. Es teicu, ka smarža visticamāk ir no manas tējas un uzreiz piebildu, ka, ja traucējot, tad lai droši saka, jo tad iešu uz tualeti un liešu ārā, bet uz priekšdienām šo tēju vairs kabinetā nedzeršu. Kolēģis teica, ka tēja labi smaržojot. Ja arī viņš būtu teicis, ka
slikti smaržo, es neapvainotos, bet gan ņemtu vērā, jo uzskatu, ka ir jādomā ne tikai par savu labsajūtu, bet arī par apkārtējo cilvēku labsajūtu. Jā, man nāktos mainīt savus ieradumus, kultūru, bet es redzu, ka tas ir kopējā labuma vārdā, labākas un mīlošākas pasaules labā.

Man sāk šķist, ka problēmas pamatā ir domāšana tikai par sevi, ignorējot līdzcilvēkus. Un mana problēma acīmredzot ir tā, ka man ir jāiemācās pieņemt, ka meitenēm ir svarīgi turpināt vest savu diezgan sušķīgo dzīvesveidu. Man jāpieņem tas, ka viņas domā tikai par savu labsajūtu. Kaut kādā mērā es viņas varu saprast, jo savu paradumu, kultūras maiņa prasa pūliņus no savas puses. Mainīties nav viegli. Vieglāk ir palikt vecajā līmenī.

Sakiet, lūdzu, vai, piemēram, tas, ka skolotājs pusaudzim skolā palūdz pacelt nomesto papīru, tā arī ir skolēna pārmainīšana un emocionālā vardarbība?

Ja mēs nekad nevienam neko nepalūgsim kaut ko izdarīt vai tieši pretēji neizdarīt, pieņemot, ka tā ir citu cilvēku pārmainīšana un emocionālā vardarbība, tad pasaulē valdīs haoss, patvaļa. Kā tad lai dzīvo?

Elvita Rudzāte atbild: Visu nosaka apziņas līmenis. Jo augstāks apziņas līmenis, jo mazāk satrauc citu cilvēku vēlme tevi pāraudzināt.

Minēšu piemēru. Rudens laikā no kokiem sabirst lapas, kuras parasti cilvēki mēģina savākt. Ne visi kaimiņi to dara, un tad nesavāktās lapas sāk lidot uz kaimiņu teritoriju, kas lapas vāc. Biju lieciniece situācijai, kad sētniece izteica savas pretenzijas kaimiņiem, kas lapas nesavāc. Kaut arī piekrītu sētniecei, ka lapas visiem kopā vajadzētu vākt, tomēr aizrādījums no sētnieces bija nepatīkams, kaut arī tas tika izteikts pieklājīgā lūguma formā formā. Problēma bija tā, ka sētniece domās izjuta nepatiku pret kaimiņiem, kas nesavāc lapas un šī enerģija plūda no sētnieces pie kaimiņiem. Kaimiņi izpildīja sētnieces lūgumu, bet neizjuta pret sētnieci siltumu.

Skolā bērni ir jāaudzina, bet tas ir jādara ar mīlestību un gudri – tā, lai bērni nejustu piespiešanas enerģiju. Bērni labprāt izpilda lūgumus, jo labāk kā pieaugušie jūt nepieciešamību būt noderīgiem un labprāt palīdz. Tiklīdz tu sāc kaut ko pieprasīt, tā bērnā var veidoties protests. Protests veidojas arī gadījumos, ja ir izteikts lūgums, bet iekšēji cilvēkā ir prasība. Piemēram, skolotājs grib panākt savu ar viltību – nevis pieprasot, bet lūdzot, jo zina, ka bērniem lūgumam pretoties ir grūtāk. Tomēr bērni jūt, kad lūgums ir no sirds, un kad tas izteikts ar nolūku panākt savu, un atbilstoši saņemtajai enerģijai ir pretreakcija.

Pasaulē nebūs patvaļa, ja būs saprotami noteikumi. Protams, noteikumi veicina birokrātijas attīstību, bet kamēr sabiedrībā būs zems apziņas līmenis, tikmēr kārtību nodrošina noteikumi. Jo sabiedrībā kopumā būs augstāks apziņas līmenis, jo mazāk būs nepieciešami noteikumi un visas likumdošanas vietā pietiks ar 10 baušļiem, kurus ievērojot cilvēce kļūs labāka.

Piekrītu, ka sabiedrībā dominē egoisms – nerēķināšanās ar citiem, bet egoistu nevar pāraudzināt, viņš nepakļaujas nekādai audzināšanai, jo dominē tikai viņa personiskās vēlmes. Egoistu apturēs dzīve. Piemēram, ja Vinetas kaimiņienes nespēs izveidot laimīgu ģimeni tikai tāpēc, ka nespēs rēķināties ar sava partnera vajadzībām, pēc kāda laika viņas sāks aizdomāties, kāpēc viņām neizdodas izveidot ģimeni? Tanī brīdī sāks paplašināties apziņas līmenis. Ja viņas patiešām sāks mācīties, tad viņas ieraudzīs sava egoisma kaitīgo dabu un pašas labprātīgi mēģinās atbrīvoties no egoisma un iemācīsies rēķināties ar citu vajadzībām.