Kāpēc es knibinu pirkstus? 03.10.2015

Jānis jautā: Mana dzīve kļūst arvien košāka, pēc pārdzīvotas smagas depresijas, tomēr ir viena lieta, kas man liedz psihiski pilnvērtīgi funkcionēt. Šo stāvokli, ko cenšos aprakstīt neviens īsti nesaprot, nedz psihiatrs, nedz psihoterapeits. Es ļoti cenšos šo aprakstīt,
bet tā arī neviens nepasaka, kas tas īsti ir. Es centīšos to aprakstīt te, varbūt Jūs kaut ko priekšā varēsiet pateikt. Esmu pārdomājis visu ko iespējams, izlasījis visas sadaļas par nervu un psihisko slimību cēloņiem, meklējis internetā gan angliski, gan krieviski. Būtībā, tas dzen mani izmisumā, jo es pat nezinu, kas tā ir pa diagnozi, kur nu vēl kaut kādu cēloņmeklēšanu. Tomēr es cenšos saprast, ļoti. Man nesanāk.

Sekojošais: Pēc vecāku stāstītā, es esot izkritis no vecāku rokām kādu trīs mēnešu vecumā. Pēc tam man parādījas tendence trīt, knibināt (neprotu īsti paskaidrot) pirkstus. Tā laiks gāja, vecāki tam uzmanību īpaši nepievērsa un ārsti ar ne. Tā es augu ar šo tendenci trīt pirkstus. Sākās skolu laiki un arī mācību stundu laikā es varēju “atslēgties” no apkārtnes un trīt pirkstus, vienlaicīgi fantazējot par kaut ko jauku. Mani par to apsmēja un man kā mazam bērnam tas bija visai sāpīgi (pat atceros, ka kādās sākumskolas klasītēs kristīgās mācības skolotāja sacīja: “Ko Jūs pievēršaties viņam, viņš ir savā pasaulītē”), es iemācījos to vairs nedarīt citu klātbūtnē, bet tikai tad, kad esmu viens pats. Tā nu es augu un esmu izaudzis pieaugušā vecumā ar šo visu.

Man vienam pašam esot ir tendence trīt pirkstus, paralēli domājot ļoti detalizēti par nākotni, piemēram, kā es būšu tas vai šitais, es būšu izdevies tādā vai šitādā jomā, man labi tas sanāks un es sniegšu artavu cilvēcei. Īsti par rausti (tic) to nosaukt nevar, jo tai ir raksturīgas tikai motoriskas problēmas atsevišķā veidā, bez “mānijas” epizodes. Īsti arī hiperkinēzes diagnozei tas neatbilst. Es šādās (nosacīti nosauksim mānijas stāvokli) neradu apdraudējumu sev, bieži vien, es vienkārši stāvu virtuves vidū, trinu pirkstus un mānijas veidā domāju par to, ko es izdarīšu, cik labi tas man izdosies, parasti es varu izdomāt visu smalki (piemēram, kāds būs darba līgums, kuru parakstīšu pēc 10 gadiem – vārds vārdā par to prātuļot un interpretēt).

Šīs mānijas epizodē es saprotu, ka tas nav normāls apziņas stāvoklis. Bet es nespēju no tās izvairīties. Man nav problēmu ar darbu darīšanu, mācīšanos un sabiedrībā uzvedos adekvāti, tobiš, man šīs mānijas ietekmē tikai laiku, kuru pavadu viens pats. Es ar visiem spēkiem cenšos savaldīties un padomāt, kas rada šos stāvokļus. Lasīju, ka galva saistīta ar lepnību un tēvu. Tajā varētu būt daļa vai viss atrisinājums, jo patiesi ar tēvu man nav bijušas tās labākās attiecības (tomēr, es neteiktu, ka būtu bijušas baisi sliktas. Teiksim tā, katram cilvēkam savi plusi un mīnusi).

Lepnība, es nezinu, es aizdomājos par to, ka varbūt tie mānijas stāvokļi ir saistīti ar to, ka vēlos būt lepns par kaut ko un izdomāju kaut ko par ko justies lepnam. Zinu, ka kaut kur lepnība manī mīt. Un pieņemu, ka lepnība ir slēptā veidā, jo man ir atklāts kauns to paust, ka vēlos ar kaut ko lepoties. Es nezinu, viss ir tik ļoti sarežģīti, tā ķermeņa filozofija palīdz, esmu atbrīvojies no astmas, alerģijām un depresijas pateicoties tam. Un
tomēr, tieši ši problēma mani aizved tik ļoti daudzos domāšanas ceļos un man nav ne mazākās nojausmas, kurš ir pareizais. Tieši tādēļ, es vēlētos lūgt palīdzību kādam ķermeņa filozofiju zinošākam cilvēkam. Un vēlams klātienē, jo esmu vairākkārt rakstījis par šo tematu un neesmu sapratis Jūsu sniegto ziņu, vienkārši neesmu sapratis. Centos, bet nesapratu. Es nezinu vai Jūs nodarbojaties ar ķermeņa filozofijas konsultēšanu klātienē (varbūt varat ieteikt kādu Jūsu mācekli, ja Jums tāds ir)? Es vienkārši jūtu, ka ja astmas, depresijas, alerģiju gadījumos man bija pa spēkam atrast cēloņus un laika gaitā tos atrisināt (protams, viss nenoritēja gludi un uzreiz, bet ar centību un Dievpalīgu tas izdevās), tad ar šo es vienkārši nespēju tikt galā pats, lasot kaut kādu literatūru u.tml.

Elvita Rudzāte atbild: Bērnībā bērna paradumi attīstās saistībā ar apkārtējā vidē notiekošajiem notikumiem. Tas nozīmē, ka bērns uzņemot stresus no apkārtējās vides, piemēram, vecāku strīdu laikā, neapzināti mēģina sevi pasargāt. Kāds bērns sūkā īkšķi un sapņo par skaisto nākotni, kāds cits bužina matus un sapņo par skaisto nākotni, kāds cits košļā pildspalvas galu un sapņo par skaisto nākotni utt. Jānis to darīja knibinot (trinot) pirkstus. Šī kustība viņam palīdzēja atslēgties no realitātes un ļauties saldiem sapņiem. Viņam tas labi izdevās, tāpēc šis paradums attīstījās tālāk un kļuva par viņa dzīves nepieciešamību.

Sapņot nav nekas slikts, ja tikai šie sapņi nepārvēršas par vēlmi, ka man to noteikti vajag īstenot. Es domāju, ka Jāņa problēma bija tieši tā, ka viņš savus sapņus pārvērta par vēlmēm. Ja vēl viņš palasīja literatūru, ka domas materializējas, tad iespējams viņš ticēja, ka viņa sapņi tiešām īstenosies, bet dzīvē viss notika savādāk, kas savukārt radīja milzīgu vilšanos un varēja izsaukt depresiju.

Ķermeņa filosofijā rokas simbolizē došanu un ņemšanu. Katrs pirksts piedalās šajā procesā. Ar rokām mēs radām, tāpēc tās simbolizē arī radīšanas procesu. Jānis sapņojot radīja skaisto nākotni, tāpēc viņa pirksti aktīvi darbojās.

Es īsti nesapratu kāpēc Jānim šobrīd šis paradums rada problēmas? Vai viņu nomāc viņa nepiepildījušies sapņi vai tas, ka viņš spēj atslēgties no realitātes?

Ja Jānis tiešām vēlas labāk izprast sevi, tad viņam varu piedāvāt veikt dzīves analīzi un izskaidrot ķermeņa filosofiju Domātāju apmācības laikā, kur šo darbu veikšu kopā ar domātājiem, kas dos viņam iespēju dzirdēt ne tikai manas domas, bet arī citu domātāju domas.