Kāpēc fiziskais ķermenis turpina eksistēt pat tad, kad apziņa un saprāta vairs nav? 04.12.2017
Kristīne jautā: Vēlos pajautāt Jums Jūsu domas. Man ir viena radiniece, 87 gadus veca, kurai slimības rezultātā ir palikuši tikai zemākie instinkti. Viņai ir pazudusi apziņa, saprāts, saikne ar realitāti. Viņa nezina, kur atrodas, nesaprot, kas notiek apkārt, neatpazīst savus tuviniekus. Vienīgās vēlmes ir ēst, dzert. Dzīvo savā pasaulē. Arī ķermenis viņai nekustas. Kā viņu noliek, tā viņa guļ. Kāpēc tā notiek? Es saprotu, Dievs dod ciešanas, slimības, lai cilvēks sāktu kaut ko saprast, lai viņš atgrieztos ticībā pie Dieva, lai izprastu Dievišķos likumus. Kaut vai pirms nāves nožēlotu grēkus, lūgtu piedošanu. Bet šis cilvēks neko nesaprot. Viņš nespēj izanalizēt savas kļūdas, nožēlot tās, palūgt piedošanu. Viņam atņemts viss, atstātas tikai tās funkcijas, kas nodrošina miesas eksistenci. Ar kādu domu tas viss?
Es saprotu, ka mums nav pilnībā ļauts saprast Dieva plānu, tomēr, kāda jēga tādai eksistencei, kurā neko pat izlabot, saprast, izmainīt nevar. Piebildīšu, ka šai sievietei ir meita, kura mammu ļoti mīl un pieņem tādu, kāda viņa ir. Viņa pakļāvīgi pieņem mammas slimību. Tomēr kāpēc tā notiek, ka fiziskais ķermenis turpina eksistēt pat tad, kad apziņa
un saprāta vairs nav? Kas ar to visu būtu jāsaprot apkārtējiem? Nu kaut vai man, ja jau es Jums uzdodu šādu jautājumu.
Elvita Rudzāte atbild: Šādas situācijas ir karmiskas, t.i., Dievs veco cilvēku neņem pie sevis, jo dod iespēju atstrādāt karmu gan pašam slimniekam, kuram tajā laikā ir liegta evolūcija, gan arī dod iespēju atstrādāt karmu tuviniekiem, kam par slimnieku ir jārūpējas. Piemēram, ja māte nav rūpējusies par savu bērnu, tad kādā no dzīvēm cilvēks var nonākt situācijā, ka ir jārūpējas par to garu, par kuru nav iepriekšējās dzīvēs rūpējies. Karmas atstrādāšana parasti ir neizbēgama, t.i., tu nekādi nevari izvairīties no rūpēm. Piemēram, tu nevari atdot slimo cilvēku aprūpes namam, jo tev nav pietiekami finanšu resursi, lai segtu aprūpes nama izmaksas un tev pašam nākas uzņemties aprūpi.
Savukārt Kristīnei ir jāpadomā, kas tieši viņu satrauc šajā situācijā? Ja viņu satrauc bailes no vecumdienām, kad cilvēks kļūst nevarīgs, tad viņai ir jāatceras, ka pareizi dzīvojot dzīvi – evolucionējot, šādas vecumdienas iespējamas tikai tādā gadījumā, ja cilvēks to ir izvēlējies, lai atstrādātu savu karmu un nākamajā dzīvē evolūciju turpinātu daudz augstākā līmenī. Ja cilvēks dzīves laikā pakāpeniski ir atstrādājis savu karmu, tad vecumdienas var nodzīvot ar skaidru saprātu līdz Dievs ņem pie sevis. Pie tam veco cilvēku uzdevums ir dalīties savā dzīves gudrībā ar jauno paaudzi.
Ja cilvēks nestrādā ar sevi – garīgi neattīstās, tad varbūtība piedzīvot grūtas vecumdienas ir diezgan liela. Dievs dod laiku domāt pašam slimniekam un arī viņa tuviniekiem. Faktiski šo slimo cilvēku uzdevums ir atgādināt veselajiem, ka veselību var arī zaudēt, un diemžēl pat veselīgs dzīves veids nevar pasargāt no saslimšanas, jo veselības pamatā ir domāšana un attieksme pret dzīvi.
Tieši tas pats attiecas uz intelektuāli gudriem vecākiem, t.i. viņus par vecākiem var izvēlēties bērns ar garīgu atpalicību, lai liktu vecākiem aizdomāties, ka ar intelekta attīstību ir stipri par maz, ka nepieciešams attīstīt garīgumu, un ka cilvēks ar īpašām vajadzībām arī ir cilvēks un nebūt nav sliktāks par veseliem cilvēkiem.