Kāpēc man nav drauga? 27.09.2016

Maija jautā: Man ir jau 30 gadi un mana māte mani kontrolē visu laiku. Ir arī tā, ka dzīvoju visu laiku pie viņas un
nevaru atļauties savu atsevišķu dzīvesvietu. Mājās nevaru atvest nevienu draugu, nevienu vīrieti. Mēs guļam vienā istabā, kura nav pat ar skapi atdalīta. Māja ir ļoti veca. Tur pat normāli nomazgāties nevar. Nav pusdienu galda. Virtuvē ir veca 35 gadīga gāzes plīts, kuru nemāku iedarbināt un man tā uzdzen bailes ar visu to balonu. No citām
gāzes plītīm tā nav. Ledusskapis ir jauns nomainīts 10 gadus vecs. Kad vecais 30 gadīgais ledusskapis vairs lāgā nestrādāja, to nomainīja. Par dzīves apstākļiem tas ieskatam, jo var būt vēl sliktāk to saprotu.

Es varētu skaitīt vēl un vēl par veco māju cik tur ir nomācoši. Tur ir arī enerģētika apstājusies. Mājai pat jumts nav uzlikts jauns pēdējos 40 gadus. Mana māte jau kopš bērnības visu laiku mani kontrolē. Uz māju nevarēja atnākt neviena draudzene, ne klasesbiedri, ne vīrietis, pilnīgi neviens. Bija aizbildinājums, ka māja ir veca un šaura. Tāpēc man arī nav neviena drauga. Mani bērnībā un skolā par to arī apsmēja, ka sēžu tik mājās.

Mana māte mani visu laiku kontrolē un nelaiž savā dzīvē. Man ir ļoti spēcīga nabassaite ar viņu. Viņa negrib, lai man būtu ģimene. Un par to vispār neko nerunā. Viņa bieži atkārto, ka tas ir labi, ka neviena man nav. Viņa man to skandina katru dienu!!! Viņai pašai kaut kur ir seksa partneris un viņa tos arī maina, bet man neko nerāda. Manai mātei jaunībā bija daudz seksa partneru. Ļoti daudz, kas pārsniedz normālas sievietes seksa partneru skaitu. Viņa mani pusaudzes gados nekur nelaida, ne uz kādām diskotēkām, nekur. Ome arī neko tādu man neļāva.

Mana mamma visu laiku bļauj par katru manu lēmumu. Kad, es runāju pa telefonu un viņa man zvana un tas ir aizņemts, pēc tam ir milzīgs tracis no viņas puses. Ar katru dienu paliek ar vien smagāka mātes kontrolēšana. Viņa bieži rakājās par manām mantās. Tas jau no bērnības bija. Viss tiek izšņakarēts līdz pēdējam. Un, ja kaut ko atrod, tad ir vesels tracis par to nedēļas garumā. Piemēram, viņa nesen bļāva par jaunu nopirktu apakšveļu.

Manai mātei acis nenormāli no dusmām zvīļo, kad pieminu, kad man vajadzētu iepazīties ar kādu puisi. Tā vietā mana māte ir iedomājusies, ka man ar orientāciju viss nav kārtībā. Un, mana māte atsakās no fakta, ja man būtu draugs. Viņa to nevar pieņemt. Manai mātei ir arī karstuma viļņi bieži, bet viņa pie ārsta neiet, bet tā vietā viņa bļauj uz mani un visu laiku žēlojas par dzīvi.

Tad, kad es dzimu, mamma teica, ka viņa, kad apprecējās, tad vairākus gadus nevarēja ieņemt bērnu. Viņa man to bieži pārmet. Manai mātei pēc manis bija vēl puisītis, kuru kā viņa apgalvo viņa gaidīja. Bet, viņš piedzima un
nodzīvoja vien dažas dienas. Vārdu es nezinu, dzimšanas datumu arī nē un kapa vietas arī mums nav. Viņa man neko nestāsta, bet visu laiku bērnībā par to bļāva uz manis, ka domāju, ka es esmu kaut ko tur viņai izdarījusi. Kaut gan
opim bija gadu vecāks brālis, kurš nomira arī maziņš un viņam ir kapa vieta. Cik, ja pareizi saprotu, no Jūsu Domātājs.lv portāla viņš nomira, jo negribēja iespējams pie manas mammas un manā ģimenē. Man šo iedomājieties jau palika vieglāk un es reti par viņu domāju, bet no sākuma un bērnībā tā nebija. Bet, mana
māte to atsakās saprast. Piemēram, Cālis.lv Enģeļu atbalsta grupā, es lasīju, ka ar laiku paliek vieglāk un ja ir vēl kāds bērns, tad tas palīdz, bet ar manu māti ir smagi ir visu laiku. Viņa vēl tagad par to kliedz pieaugušā
vecumā. Viņai bērnībā bieži uznāca dusmu lēkmes.

1.      Man jautājums – vai manai mātei ir kauns no bērniem???

2.      Un, kur ir radusies tik šausmīga emocionāla piesaiste man.
Manu māti ļoti daudz kontrolēja viņas māte, kura beigās nevarēja paiet un viņai pēdējos dzīves gadus ļoti sāpēja kājas. Viņa operēties negāja un ne pie kādiem ārstiem nekad nebija bijusi. Ceļgali bija galīgi beigti. No bērnības atceros kā ome bieži sita manu mammu. Ome arī bieži meta mani un mammu ārā no mājas kā kaut kas bija ne tā. Viņas bieži neko citu nedarīja kā strīdējās. Jo, kā omai nebija pa prātam, tā kašķis vaļā gāja. Tas bija bieži, katru dienu. Omai vēl bija citi mazbērni un ar tiem arī nekādu kontaktu nebija, jo domāju, ka omai bērni nepatika. Oma arī ar savu dēlu tā reiz sastrīdējās, ka pāris gadus nerunāja.

Oma man izmeta ārā Kenu, kad biju maziņa. Bija tā, ka man kaut kas uzdāvināja Bārbijai Kenu. No sākuma spēlējos ar viņu. Un tad vienu rītu piecēlos un Kena vairāk nebija, jo tas bija izmests ārā. Es nesaprotu, kāpēc tas Kens bija
jāizmet, Bārbijām taču ir Keni un tas ir normāli. Un vēl bija tā, ka kaut kas bija uzdāvinājis tādu skaistu kosmētikas paleti mazām meitenēm, kur bija acu ēnas, vaigu pūderis, lūpukrāsas un viss kas cits priekš krāsošanās. Ome to
kasti izmeta ārā. Bet, es nesaprotu, sievietes taču krāsojās. Viņa sastāstīja man un māsīcai, ka mēs tā sakrāsosimies, ka mūsu vecāki mūs neatpazīs nemaz. Un tā es arī pieaugušā vecumā nekrāsojos.

Trešais jautājums. Man bija viena problēma, kura jau ir atrisināta. Bet, iznāca tā, ka konkrētā problēma balstījās uz to, ko es neatceros vispār. Es biju šokā, kad to uzzināju. Man viens dziednieks skatoties uz manu fotogrāfiju apgalvoja, ka esmu bērnībā redzējusi kā mana māte un tēvs nodarbojās ar orālo seksu. Viņa tur esot minetu taisījusi. Un es esot to redzējusi. Bet, es neko tādu neatceros. Ja tā arī ir bijis, bet es to tomēr neatceros, tas kaut kādas sekas atstāj???

Ceturtais jautājums. Un, man vēl tas dziednieks teica, ka man esot kaut kādi 50 bloki, kur normālam cilvēkam esot 10, vai 20. Te ir runa par Regresīvo metodi psihoterapijā. Man jautājums es to lelli Kenu minēju kuru, izmeta ārā minēju kā piemēru. Vai tas varētu sasaukties tagad ar to, ka man nav drauga???

Elvita Rudzāte atbild: Man ļoti žēl Maijas, ka viņa tik vāji izprot dzīvi un ietekmējas no visādiem apšaubāmiem padomiem. Pirmais Dievišķais likums, ko Maija pārkāpj – viņa nosoda savu māti un vecmāmiņu. Lai kādi būtu mūsu vecāki, mums tie ir jāgodā, jo paši vien tos izvēlējāmies, lai caur viņu pieļautām kļūdām mācītos un augtu garā. Viss tas, kas mums nepatīk savos vecākos, ir mūsu neapgūtās mācības.

Es nedomāju, ka viņas mātei būtu kauns no bērniem. Viņas pieķeršanās meitai ir saistīta ar viņas neapgūtajām mācībām un pieļautajām kļūdām no kurām vēlas pasargāt savu bērnu.

Iesaku Maijai sākt mācīties izprast Dievišķos likumus, atbrīvot pagātnes pārdzīvojumus, piedodot mātei un vecmāmiņai. Strādājot ar sevi, viņa izpratīs visas piedzīvotās negatīvās situācijas, un spēs sākt dzīvot jaunu dzīvi. Visu nosaka tikai viņas izvēles un vēlēšanās mācīties. Lai cik smagi klātos, mums vienmēr ir iespēja mainīt savu dzīvi, jo tikai mēs paši esam savas laimes kalēji. Muļķis ir tas, kas savās nelaimēs vaino citus, neredzot iespēju caur slikto mācīties.