Liene jautā: Pa manu mazpilsētu dzīvo ļoti daudzi radi. Es jau saprotu, ka nevar izregulēt katram cilvēkam dzīvesvietu. Tas ir nogurdinoši jau sāk palikt. Normāli, būtu tā, ka citiem cilvēkiem ir prieks radus satikt kaut reizi gadā kaut kur pie viesību galda. Bet manā gadījumā tā nav. Notiek nepārtraukta vienam otra dīdīšana. Visi viens ar otru visu laiku ietusē. Piemēram, pavisam nesen manai mātei vajadzēja palīdzību. Viņa paņēma radinieku. Un ir tā, cik es saprotu citiem cilvēkiem radi palīdz par brīvu. Bet šitais paprasīja samaksu par darbu. Nu, tad kāda jēga ņemt radinieku, ja par to pašu naudu var meistaru paņemt??? Nē, redzi vajadzēja paņemt radinieku. Mēs piemēram, vienmēr kādam, cik varam izpalīdzam par brīvu. Bet no mums paprasa samaksu!!!
Šito vairāk baigi gari nerakstīšu. Mums ir arī citi radi no citām pusēm. Ārējie radi, no tiem, kuri ir ieprecējušies. Un tie ir normālā skaitā. Bija arī normāli cilvēki. Ja, tā parēķina tie visi ir atgrūsti kaut kādu iemeslu dēļ. Viņiem tur it kā kaut kādi izteicieni ne tādi esot bijuši, ka nav paticis. Tad nav patikuši Rīdzinieki, tad nav krievi patikuši, latgalieši vispār esot slikti cilvēki. Rīdzinieki it kā ar saviem izteicieniem esot izcēlušies. Un tāpēc nav nekā kopīga. Kaut gan mani radi labāk paši varēja kritiskāk uz sevi paskatīties. Es tā dzīvot negribētu. Starp citu mani te apsūdzēja
nesen par „ atdalīšanās ” mēģinājumu no vietējiem radiem. Kas vispār ir pateicis, ka man tik traki ar viņiem ir jāietusē???
Kāpēc mums radi neizpalīdz par brīvu, bet paprasa samaksu ( kaut gan mēs paši vienmēr esam palīdzējuši par brīvu visiem vienalga radiem, vai kādam citam ) ??? Kāpēc radi dzīvo un ietusē viens ar otru visu laiku savā sulā un citus nepieņem??? Kāpēc jūtos tik ļoti nogurusi no vietējā kontingenta radiem??? Un man pat lāgā intereses ar viņiem nesakrīt!!! Vai es daru pareizi, ja es gribu ” atdalīties ” ???
Elvita Rudzāte atbild: Dievs visiem cilvēkiem ir devis brīvo gribu. Nevienam nevar uzspiest draudzēties ar to, ar ko viņš nevēlas draudzēties. Arī radi savā starpā draudzējas tie, kuriem kopā būšana ir patīkama un dzīves vietai ar to nav nekāda sakara.
Lienes neapgūtā mācība ir došana un ņemšana. Viņa neizprot Dievišķo došanas-ņemšanas likumu – es dodu, lai dotu, nevis lai saņemtu. Viņa salīdzina, cik viņas ģimene ir devusi radiem un gaida, lai tie dotu to pašu atpakaļ. Ja cilvēks dod nesavtīgi, tad viņš ir laimīgs tikai no iespējas kādam palīdzēt. Ja viņš gaida atpakaļ, lai viņa labo novērtētu, tad viņš rada sev priekšā neredzamu sienu, kas aiztur pateicības izpausmes jeb citiem vārdiem sakot, savtīgas palīdzības saņēmējs aizmirst par saņemto palīdzību. Ja Lienes sniegtā palīdzība būtu nesavtīga, tad viņa aizmirstu, ka kādam ir sniegusi palīdzību.
Iesaku Lienei sākt apgūt Piedošanas mācību, lai viņa labāk izprastu dzīvi un pārstātu nosodīt citus cilvēkus, jo citu cilvēku nosodīšana ir ļoti bīstama, tā liek pamatu situācijai, ka arī tevi kāds tiesās.
sending...
