Kāpēc mūsu ģimeni piemeklēja nelaime? 28.07.2014

Inese jautā: Mana mamma ir brīnišķīgākā mamma un omīte saviem mazbērniem, kādu es esmu redzējusi, viņas mīlestība ir dāsna visās tās izpausmēs. Viņa ir arī Dievticīgs un ļoti labestīgs cilvēks. Pirms 2 gadiem un 5 mēnešiem traģiskā autoavārijā gāja bojā mans vecākais brālis – arī fantastisks, labs , brīnišķīgs cilvēks. Manuprāt, brāli nāve jau vajāja kopš pamatskolas beigām – viņš līdz saviem 37 gadiem kopš tā laika bija vairakkārt nokļuvis ārkārtīgās situācijās, kas varēja beigties letāli. Mammai brālis bija kā dvēseles radinieks – par tādu dēlu katra māte var sapņot. Mamma visvairāk arī par brāli uztraucās, jo 18 gados kāds nenormāls narkomāns brāli vienkārši sadūra uz ielas un slimnīcā operācijas laikā, šķiet, viņam tika piešūts kāds nervs un kopš tā laika brālim sākās veģetatīvā nervu distonija. Neskatoties uz to, brālis bija ļoti gudrs arī intelektuālajā ziņā un ieņēma labu amatu.

Trīs gadus pirms savas nāves viņš apprecējās ar savu mīlestību un ilggadējo draudzeni, kuru mēs visi jau sen bijām iemīļojuši kā ģimenes locekli, un pēc laika viņiem piedzima ilgi gaidītā meitiņa. Visi bija ārkārtīgi laimīgi, omīte (mūsu mamma) lēja prieka asaras, taču ne ilgi. Brāļa sieva pēc bērna piedzimšanas jutās tāda kā iztukšota un vēlējās apmeklēt kādus kursus un seminārus. Brālis arī laida sieviņu, lai tik viņai būtu labāk. Pēc laika brāļasieva kursu ietekmē pārstāja ēst gaļu, lai uzlabotu savu veselību. Cik zinu, vēl viņa apmeklēja dziednieci Vecāķos, kuru ļoti slavēja un vēlējās, lai arī brālis ar savu kaiti pie viņas dodas. Brālis gan neuzticējās tādām lietām, bet sievas iespaidā tomēr apmeklēja minēto dziednieci, taču pēc apmeklējuma brālim kļuva tikai sliktāk, savukārt brāļasieva pārstāja normāli barot arī mazo meitiņu, kā arī atteicās no visām potēm bērnam. Mazā zīdainīte sāka novārgt un nepieņemties svarā, par ko bērnu ārsts uztraucās un lūdza vecākiem bērnu barot normāli. Parādījās pirmie konflikti brāļa un viņa sievas starpā, jo sieva atteicās bērnam dot kaut ko vairāk, lai gan ļoti nopietni šie konflikti nešķita. Pati sieva palika aizvien tievāka un kaulaināka, jo ēda vairs tikai augļus un dārzeņus. Savukārt, brālim saasinājās veģetatīvā nervu distonija, taču viņš cīnījās un mēs visi viņu atbalstījām kā varējām. Brāļa meitiņai bija gads un mēnesis, kad viņas tēvs, mans brālis gāja bojā. Man likās, ka māte neizturēs, bet viņa izturēja, jo ir ļoti stipra sieviete. Mazliet pārsteidzoša bija brāļasievas reakcija – viņa bija miera pilna un teica, ka dziedniece viņai esot palīdzējusi, viss esot, kā ar roku noņemts. Bērēs viņa neraudāja, taču viņai bija bail pieiet pie zārka. Tā arī viņa, šķiet, lāgā neatvadījās no mirušā vīra, kuru, man likās, ir tik ļoti mīlējusi.

Vienīgais mierinājums mammai bija mazā mazmeitiņa. Lūdzu brāļasievu, kuru vēl tobrīd uzskatīju kā māsu un domāju, ka viņa ir otra lielākā cietēja aiz mātes, padzīvot pie mums (mēs ar mammu dzīvojam blakus- dvīņumājās). Viņa arī atbrauca, taču uzvedība bija dīvaina, „saraustīta”. Pusdienlaikā viņai iezvanījās telefons un viņa skriešus metās no galda prom uz tukšo blakusistabu, lai atbildētu. Omīte knapi noķēra mazo mazmeitiņu, kura gandrīz novēlās no krēsla. Agrāk brāļasieva pat neatbildēja uz zvaniem, kad baroja bērnu, tagad pat nepadomāja, kas var notikt… Tāpat arī agrāk viņa nerunāja pa telefonu ilgāk par 5 minūtēm, jo viņai nebija tādi īpašie draugi, bet nu blakusistabā klusiņām runāja un nepievērsa uzmanību bērna raudām, kuru pēc pusstundas palika grūtāk mierināt. Mamma lēnām ar mazmeitiņu devās uz blakusistabu un pēdējie vārdi, kurus viņa dzirdēja, bija: „es taču tev teicu, ka jāpagaida, lai paiet 40 dienas”. Nākamajā rītā brāļasieva aizbrauca, jo palikt nevēlējās. Uz 40 dienām tā kā atbrauca, bet bez ziediem (brāli apglabājām novadā, kur dzīvojam mēs ar mammu, brāļasieva bija ļoti mierā ar šādu ideju)., jo, viņasprāt, nav jāposta zaļā daba. Zvanīju brāļasievai bieži, lai izteiktu savu atbalstu mūsu kopējās sāpēs, bet aizvien biežāk viņa necēla klausuli. Citreiz atzvanīja, teica, ka atpūšoties ar draugiem pie dabas krūts. Tas bija jocīgi, jo nebija viņai tādi draugi agrāk…

Ak, laikam man vēl jo projām tas viss izraisa šoku un sāpes – gribās visu aprakstīt, kā bija – vēl dažādas dīvainības bija, bet tas viss beidzās ar to, ka vienu dienu, kad knapi viņai biju izlūgusies, lai atbrauc apciemot savu krustdēlu (manu dēlu) vārda dienā, viņa lietus laikā ar pliku bērnu uz rokām iesoļoja mūsu sētā, sakot, ka atveda draugi (savādie draugi, kuri liek iet veselu kvartālu ar kājām jaunajai māmiņai šādā laikā) un draugi vēlāk viņu arī aizvedīs mājās. Pēc nepilnas stundas viņa piecēlās un teica, ka draugi ir pakaļ; gribēja paņem visas mantas, ko kādreiz bija atstājusi pie mums – manis dāvātos leļļu ratus, bērnu krēsliņu, taču nevarēja visu divās rokās sagrābt un tā kā „draugi” gaidīja ielas galā, nevis piebrauca pie mājas, mamma teica, ka mazmeitiņu pavadīs un palīdzēs visu aiznest. Viņa kategoriski uzstāja, ka nevajagot, bet mamma gāja tāpat. Pēc brīža mamma raudot atgriezās, jo bijusī vedekla, tuvojoties ielas galam, palikusi aiz vien nervozāka un beigās izrāvusi viņai mantas, ko mamma palīdzēja nest, un sejā nobļāvusies, ka viņai ir cits vīrietis un lai liek viņu mierā. Ielas galā mamma redzēja otru brāļa mašīnu un svešu vīrieti pie stūres. Tas notika divus ar pus mēnešus pēc brāļa nāves. Lieki piebilst, ka uz kapiem brāļasieva nebrauca un pa šiem gadiem nav bijusi ne reizi.

Vakarā centos viņu sazvanīt, biju šokēta un dusmīga. Manai mammai asinsspiediens bija sacēlies tā, ka gribēju saukt ātro palīdzību. Mammas domas par brāļasievu bija bijušas tādas, ka viņa tik ļoti mīl viņas dēlu, kā arī viņai ir tādas lēnīgs raksturs, ka viņa diez vai vispār kādreiz varēs saņemties jaunām attiecībām. Mēs viņai patiesi vēlējām laimi, bet, saliekot mozaīku pa gabaliņiem, gribot negribot nācās izdarīt secinājumus, kuri nešķita ne cēli, ne godīgi. Sākumā viņa necēla klausuli, bet, kad pacēla, bija atturīga un vēsa. Pirms laika viņa man bija zvanījusi un teikusi, ka nezinot, ko darīt ar brāļa drēbēm. Teicu, ka paņemšu tās, lai nemet tās ārā uzreiz pēc brāļa nāves. Viņa gribēja taisīt remontu nesen izremontētā dzīvoklī. Tad nu arī pa telefonu prasīju, kad varu paņemt brāļa mantas. Sarunājām dienu, kad atbraukšu pakaļ, bet pēcāk viņa pārdomāja un man nācās piesaukt visus svētos, lai vēlreiz (pēdējo reizi) pabūtu brāļa dzīvoklī. Šai necienīgajai mantiniecei palika visi brāļa īpašumi, kurus mūsu vecāki bija palīdzējuši iegādāties – 2 dzīvokļi Rīgā, kā arī naudas uzkrājumi un citas vērtīgas lietas.

Mamma saprotami vēlējās turpināt kontaktus, redzēt, kā uzaug mīļā mazmeitiņa – vienīgais, kas palicis pēc mīļotā dēla nāves, taču bijusī vedekla, izdomājot, ka mēs maisāmies viņas privātajā dzīvē un sava jaunā drauga ietekmē nolēma, ka nevēlas vairs nekādus kontaktus ar mums. Mamma savā izmisumā iesūdzēja vedeklu tiesā par saskarsmes tiesībām ar mazmeitiņu. Sākās nenormāls murgs, kuru grūti normālam cilvēkam aptvert – brāļasievas jaunais draugs, kurš izrādījās krišnaīts un cilvēks ar ļoti nepievilcīgu un degradējošu pagātni, aizliedza vispār vairs bijušajai brāļasievai ar mums kontaktēties un viņa ar prieku viņam nodeva šīs pilnvaras, pilnībā sadarbojoties ar savu mīļāko. Viņa aizgāja no labi apmaksāta darba ministrijā, pārtrauca kontaktus ar visiem bijušajiem draugiem (visus nobloķēja sociālajos tīklos, lai viņu netraucē), pārcēlās dzīvot uz Ķeipeni ļoti savrupā mājā. Viņš pārstāvēja visur viņu, uzvedās rupji, ciniski un ārkārtīgi pretīgi. Bāriņtiesā, kā arī saskarsmes tiesā visu laiku meloja, kā arī iesūdzēja mammu tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu mazmeitai, uzrādot izdevumus 400 latu mēnesī, kurus pusi, pēc viņa domām, jāsedz omītei – pensionārei. Tiesā pat tiesnesis smējās par šādu bezkaunību – ne tikai neadekvātie izdevumi, bet īstais, mirušais bērna tēvs atstāja savai meitiņai labu mantojumu, kā arī valsts piešķirtie līdzekļi bija pieklājīgi. Neskatoties uz to, viņš tiesu pārsūdzēja visās instancēs, nepārtraukti ņirgādamies par manu tik ļoti cietušo mammu un visu mūsu ģimeni. Viņš pārsūdzēja visās instancēs arī saskarsmes tiesas spriedumu, kurš bija labvēlīgs manai mammai. Ar katru nākošo tiesu mammai diemžēl piešķīra aizvien mazāku laiku tikties ar savu mazmeitiņu, jo, redz, ilgu laiku viņa nav bērnu redzējusi un bērnu nevarot traumēt. Murgs kaut kāds!

Kad visas tiesas beidzās, brāļasievas draugs izdeklarēja visu ģimeni no Ķeipenes un teica, ka pārceļas dzīvot uz Itāliju. Jā, aizmirsu piebilst, ka pēc brāļa nāves bija pagājuši 5 mēneši, kad bijusī brāļasieva apprecējās ar šo krišnaītu, atņēma bērnam īstā tēva uzvārdu, mums paziņojot, ka bērna tēvs tagad esot viņas tagadējais vīrs, kurš viņu arī uzaudzināšot un viņai nekas neesot jāzina vairs par īsto tēvu. Jā, un šī sieviete jau bija gaidībās ar kārtējo jaunā vīra bērnu, kuri viņam no iepriekšējām attiecībām ir vairāki, taču ne par vienu viņš nekad nav rūpējies, taču sievietes, ar kurām viņš ir saistījies, visas ir cietušas gan emocionāli, gan materiāli, gan garīgi un arī fiziski. Šī krišnaīta bijusī advokāte, kura kādreiz viņu bija pārstāvējusi, lai iepriekšējai sievai atņemtu bērnu, jo viņš bija uzbūris tādu ainu, ka šāds risinājums likās loģisks, taču, kad advokāte sapratusi, cik slims ir šis cilvēks, no lietas atteikusies, mums pastāstīja, ka viņš plānojis, kā sabojāt mašīnu bijušajai sievai, lai sieva nosistos un viņam nebūtu jāmaksā alimenti. Negribu domās grēkot, taču mans brālis tieši šādā briesmīgā autoavārijā gāja bojā.

Latvijas bāriņtiesas vairs neinteresē bērns, kurš nav Latvijā deklarēts. Nākamais solis mums būtu algot tiesu izpildītāju, kas nav reāli un kurš šādā situācijā arī patiesībā neko labu nevar dot. Šā gada Lieldienās aizvedu mammu uz Ķeipeni un pārliecinājāmies par to, ko jau visu laiku zinājām – visa ģimene bija sētā un dzīvoja tur pat Ķeipenē. Sieva ar bērniem momentā pazuda mājās, bet vīrs draudēja izsaukt policiju, ja mēs kaut milimetru pāriesim viņa zemes robežu.

Brāļasieva – cilvēks, par kuru bijām vislabākajās domās, kuru no sirds mīlējām, dzīves tumšākajās dienās „iedūra dunci mugurā” un vēl paurbināja, lai vairāk sāp. Šķiet, traģiskajā autoavārijā bojā aizgāja gan brālis, gan viņa īstā sieva. Šo sievieti es nepazīstu.

Vienīgais, kas palīdz, ir lūgšanas par mazo brāļameitiņu un cerība, kad Dievs tās sadzirdēs.

Mīļā Elvita, piedod, ka man sanāca tik gari. Man likās, ka cenšos, cik īsi vien var, bet sanāca tāpat- gari… Kāpēc mūsu ģimenei šādi smagi pārdzīvojumi? Kāpēc Dievs pie sevis paņem tik brīnišķīgus cilvēkus, kā mans brālis, atstājot tādus, kas saindē citiem dvēseli? Kāpēc manai mammai, kurai dzīves jēga ir bērni un mazbērni, ir tā jācieš?

Elvita Rudzāte atbild: Kāpēc ģimeni piemeklēja šādi smagi pārbaudījumi, to zina tikai Dievs. Dievs mums uzliek tikai tādus pārbaudījumus, kādus esam gatavi izturēt, lai kļūtu dzīves gudrāki.

Es varu izteikt tikai hipotēzi par notikušo, bet neuztveriet to kā patiesību. Patiesību zina tikai Dievs.

Inese minēja, ka brāli jau ilgus gadus vajāja dažādas nelaimes. Tie bija brīdinājumi gan viņa mātei, gan vēlāk viņam pašam. Tie palika neizprasti, kaut arī Ineses brālim bija augsts intelekts, bet iespējams tieši tas traucēja uz šiem notikumiem paskatīties no malas, izprotot neapgūtās mācību stundas.

Ineses mātei ir smaga karma no iepriekšējām dzīvēm. Iespējams viņa iepriekšējās dzīvēs un varbūt arī šajā dzīvē (stāstā nekur neparādās informācija par tēvu) ir ar kādu manipulējusi, jo viņa sastapās ar profesionālu manipulatoru un izmantotāju. Tā arī ir manuprāt galvenā neapgūtā ģimenes mācību stunda. Šāda pati mācību stunda piemeklē cilvēkus, kuri ļoti ir nosodījuši manipulatorus un cilvēku izmantotājus.

Es nezinu vai autoavārija bija mākslīgi radīta, bet Ineses brāļa veselība teica, ka viņš kaut ko sirds dziļumos ir pārdzīvojis. Es domāju, ka pārdzīvojums nāk no bērnības, bet par to man nav nekas zināms. Protams, pārdzīvojumu varēja radīt arī pagātnē notikušie notikumi, kuri gandrīz beidzās letāli. Attiecības ar sievu pielika visam punktu. Iespējams viņš vairs negribēja dzīvot un domāja par pašnāvību. Domāju, ka viņš zināja, ka sievai ir izveidojušās citas attiecības, bet par to savai ģimenei klusēja, jo cieta klusībā. Tas arī saasināja veģetatīvo distoniju. Ja cilvēks domās vairs negrib dzīvot, tad Dievs izpilda šo lūgumu, un cilvēks cieš nelaimes gadījumā. Nedomājiet, ka visi nelaimes gadījumi rodas no nevēlēšanās dzīvot, bet daudzos gadījumos cēlonis ir tieši nevēlēšanās dzīvot.

Lai palīdzētu mazmeitiņai, jāturpina visai ģimenei par viņu lūgties. Jālūdz piedošana visiem Gariem, kuriem iepriekšējo dzīvju laikā ir nodarīts pāri. Jālūdz piedošana visiem tiem cilvēkiem, kuru muļķība ir izmantota, lai tiktu pie materiāliem labumiem. Es nezinu vai tā ir bijis, bet vecāku dāsnais mantojums dēlam manī radīja aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā šajā jautājumā, bet, lūdzu, piedodiet, ja es kļūdos.

Svarīgi ir nevienu par viņa kļūdaino rīcību nenosodīt, jo tikai Dievs zina kāpēc viņš pieļauj šādas situācijas. Varbūt brāļasievas tagadējais vīrs ir izraudzīts no Dieva puses kā instruments, lai iemācītu ģimenei ļoti svarīgas mācību stundas:

1) “Nedrīkst manipulēt ar citiem cilvēkiem, izmantojot to nezināšanu, lai gūtu sev kādu labumu.”

2) “Nedrīkst nevienu nosodīt par viņa kļūdaino rīcību, jo tu nezini kādā veidā pats esi šim cilvēkam nodarījis pāri iepriekšējo dzīvju laikā.”

3)”Viss, kas notiek, ir absolūti taisnīgi. Izproti neapgūto mācību, kāpēc negatīvais piemeklēja tieši tevi.”