Kāpēc nedrīkst bēgt no neveiksmīgām attiecībām? 10.12.2013

Viena no nopietnākajām kļūdām ir bēgšana no iepriekšējām neveiksmīgajām attiecībām, uzsākot ar citu partneri nopietnas attiecības. Kāds ir šādu attiecību scenārijs? Pirmajā stadijā, kad ir iemīlēšanās, starp partneriem īsta iemīlēšanās nenotiek, jo viena vai abas puses domās ir pie drauga no iepriekšējām attiecībām. Nenoliedzami, ka starp partneriem ir simpātijas, bet tās nepāraug mīlestības stadijā, ja partneris nepārtrauc domāt par iepriekšējām attiecībām. Ja partneri apprecas, tad starp viņiem ir tāda kā siena – viņi nespēj līdz galam viens otram tuvoties, un sākas atsvešināšanās. Ja partneri ir pienākuma cilvēki, viņi turpina kopā dzīvot, bet nav laimīgi. Agri vai vēlu kāds no partneriem kļūst neuzticīgs, un tālākā dzīve jau ir atkarīga no partneru dzīves uzskatiem. Šādā nelaimīgā ģimenē nelaimīgi ir arī bērni, kuriem tādēļ nākas daudz slimot. Ļoti bieži tās ir psihiskas novirzes. Bērni nespēj pārdzīvot, ka vecāki nemīl viens otru, viņu psihe neiztur spriedzi, un rodas depresija, šizofrēnija vai citas slimības.

Dzīve ir dzīve, un mēs nevaram sevi pasargāt no neveiksmīgu attiecību pieredzes, ja mūsu Gars vēlas apgūt patiesas mīlestības mācību stundu. Tāpēc mums ir jāiemācās neveiksmīgas attiecības pārveidot par laimīgu laulību. Vai tas ir iespējams? Jā, tas ir iespējams, ja mēs to vēlamies un esam gatavi ar sevi strādāt. Lai neveiksmīgu laulību pārveidotu par laimīgu laulību, nepieciešams atbrīvoties no iepriekšējām attiecībām. Lai atbrīvotos no iepriekšējām attiecībām, vispirms ir jāpiedod situācijai vai cilvēkiem, kas izjauca iepriekšējās attiecības. Tikai pēc tam, kad esat sajutuši brīvības izjūtu, jūs varat sākt veidot citas attiecības vai mainīt esošās attiecības. Svarīgi ir atvērt savu sirdi mīlestībai.

Lai jūs labāk izprastu, ko nozīmē attiecību uzsākšana bez mīlestības, pastāstīšu pasaku par Ilzīti un runcīšiem.

 Pasaka par Ilzīti un runcīšiem

Reiz dzīvoja maza meitene vārdā Ilzīte. Ilzītei bija 5 gadi, un viņas labākais draugs bija runcītis vārdā Miks. Ilzīte augu dienu pavadīja kopā ar Miku, jo vecāki bija ļoti aizņemti darbā. Ilzīte izstāstīja Mikam visus savus noslēpumus, un Miks uzticīgi raudzījās savas saimnieces acīs, nevienam neizpaužot viņas noslēpumus. Miks bija maigas dabas, viņš ļoti mīlēja savu saimnieci, viņš viņai laizīja rokas, galvu un matus. Viņš klausīja saimnieci uz vārda un murrājot gulēja viņai pie kājām. Miks pavadīja savu saimnieci visās viņas rotaļās.

Reiz Miks apēda saindētu peli un smagi saslima. Ilzīte sēdēja pie sava drauga dienu un nakti, bet Miks tomēr nomira. Ilzītei bija izjūta, ka viņa ir zaudējusi pašu dārgāko uz pasaules, un viņa gauži raudāja vairākas dienas pēc kārtas. Vecāki redzēja Ilzītes pārdzīvojumus un uzdāvināja viņai citu runcīti vārdā Susurs. Susurs nebija tik mīlīgs kaķēns kā Miks. Viņš neklausījās Ilzītes komandās. Ilzīte juta, ka viņa nekad pret Susuru nejutīs to pašu, ko pret Miku, tomēr viņa veltīja Susuram tikpat lielu uzmanību kā Mikam. Susuram patika brīži, kad Ilzīte viņu glaudīja, bet tas viņam drīz apnika, un viņš izslīdēja no Ilzītes rokām, aizbēgot uz citu istabu. Susurs redzēja, ka par šādu uzvedību Ilzīte ļoti apvainojas, bet viņam nepatika Ilzītes pārmēru lielā uzmanība. Tajā pašā laikā viņš nejuta, ka Ilzīte viņu patiesi mīlētu. Viņu kaitināja brīži, kad Ilzīte raudzījās Mika fotogrāfijās. Viņš redzēja, ar kādām mīlestības pilnām acīm viņa raudzījās uz Mika bildi. Šis acu skatiens viņā radīja šaubas par Ilzītes patiesajām jūtām pret viņu.

Kādu dienu, kad Susurs izgāja ārā, viņš pagalmā sastapa mazu meiteni, kura rotaļājās smilšukastē. Susurs piegāja pie meitenes, pieglaudās viņai pie kājām un sajuta patīkamu siltumu. Meitene pavisam maigi noglāstīja Susuru un sāka stāstīt par sevi. Meitene bija bārene, viņu audzināja tēva māsa, kurai pašai savu bērnu nebija. Susuram kļuva meitenes žēl, un viņš pavadīja kopā ar viņu visu dienu. Nākamajā dienā Susurs atkal izlavījās ārā un devās uz smilšukasti, kur spēlējās vakardienas draudzene. Meitene bija ļoti priecīga un samīļoja savu draugu. Tā tas turpinājās vairākas nedēļas, līdz Ilzīte pa logu ieraudzīja, ka Susurs dodas uz smilšukasti pie kaimiņu meitenes. Ilzīte kļuva greizsirdīga uz kaimiņu meiteni un nolēma Susuru vairs ārā nelaist. Susurs ņaudēja, lūdzās, bet Ilzīte bija stingra savā lēmumā. Susurs sēdēja uz loga un raudzījās, kā viņa draudzene spēlējas smilšukastē un laiku pa laikam atskatās, vai Susurs neparādīsies, bet Susurs nevarēja aiziet pie savas draudzenes. Susurs aiz dusmām sāka Ilzītei kost, skrāpēt, čurāt istabas stūros. Ilzīte bija ļoti dusmīga, viņa pēra Susuru, bet Susurs kļuva vēl negantāks. Pēc kārtējā strīda ar Susuru Ilzīte paņēma viņu aiz čupra un izmeta ārā. Susurs laimīgs aizsteidzās uz smilšukasti, kur tikpat laimīga viņu sagaidīja viņa draudzene. Vakarā, kad draudzene devās mājās, arī Susurs devās viņai līdzi. Viņa nevarēja draugu ielaist mājās, tādēļ Susurs apgūlās pie durvīm uz kājslauķa. Meitene iznesa leļļu sedziņas, lai viņas draugam būtu siltāk, atnesa siltu pieniņu un maizīti. Susuram nekad nebija nācies iztikt ar tik nabadzīgu maltīti, bet viņš bija laimīgs un stingri nolēmis pie Ilzītes vairs neatgriezties. Gāja laiks, un meitenes audžumāte piekrita pieņemt Susuru savās mājās. Susurs bija ļoti pateicīgs un laimīgs. Beidzot viņš pilnībā baudīja patiesu mīlestību.

Tajā pašā laikā Ilzīte raudāja gaužas asaras, tikai neviens nesaprata, vai par to, ka Susurs aizgājis no mājām dzīvot pie kaimiņienes vai par to, ka Miks ir miris. Ilzīte raudāja, jo viņai šķita, ka neviens viņu nemīl, ka nevienam viņa nav vajadzīga.

Šī pasaka mums māca, ka nedrīkst uzsākt jaunas attiecības, lai aizvietotu vecās attiecības, jo jaunais partneris maņu līmenī nesajūt īstu mīlestību, un tas rada viņam vēlmi meklēt kādu, kas viņu mīl. Tā sākas strīdi un nesaskaņas, kas beidzas ar šķiršanos.

Autore: Elvita Rudzāte