Kāpēc nesanāk dzīvē tikt pie stabilas mājvietas? 23.11.2017

Baiba jautā: Ko varētu nozīmēt tas, ka kopš es sāku dzīvot patstāvīgi (apmēram 12 gadu laikā) es šobrīd dzīvoju jau 12.dzīvesvietā? Dzīvē visu laiku kaut kas ir iegrozījies tā, ka ir nācies mainīt dzīvesvietas (visas vienā pilsētā, izņemot patreizējo) un es zinu, ka arī šī dzīvesvieta nav uz ilgu laiku, jo vīrs minēja, ka pieteiksies firmā citā pilsētā.
Kāpēc nesanāk dzīvē tikt pie stabilas mājvietas? Vai tā ir karma? Jau tik ilgu laiku nav bijusi tāda sajūta, ka kaut kur būtu mājas.

Elvita Rudzāte atbild: Viena no cilvēces neapgūtām mācībām ir pieķeršanās un uzskats, ka man kaut kas pieder. Tā patiešām nav viegla mācība, īpaši jau latviešu tautības cilvēkiem, jo pieķeršanās savam bērzam, savai mājai, savām lietām, savai ģimenei, savam darbam utt. bieži cilvēkus aptur virzīties uz priekšu.

Tomēr Baibas vārdos izskan vēl cita doma – viņa nekur nejūtas kā mājās. Filozofiski skatoties, mūsu īstās mājas ir pie Dieva. Bet laicīgi skatoties, mūsu mājas ir tur, kur mēs esam un kur tajā brīdī dzīvojam, jo Dievs ir visur un visā.

Es atceros jaunību, kad daudz laika pavadīju dzīvojot dažādās vietās – viesnīcās, sporta bāzēs, jo biju sportiste. Reiz es ievēroju, ka sportisti par mājām sauc vietu, kur bija nakšņošana. Arī es sarunā teicu: “…ejam uz mājām…” domājot vietu, kur nakšņojām. Atceros, ka es sāku apdomāt, cik dīvaini, ka par mājām uzskatām jebkuru vietu, kur nakšņojam, bet jauna būdama, īpaši daudz par to nedomāju, tikai piefiksēju, ka tā notiek.

Mūsdienās jaunajai paaudzei ir daudz vieglāk, jo viņi nav pieķērušies tik ļoti dzīves vietai, viņi saprot, ka tur, kur auguši, tās mājas visbiežāk pieder vecākiem, un viņiem ir jāveido pašiem sava “ģimenes ligzda”. Atceros, kad es apprecējos, mums ar vīru piederēja tikai tas, kas mugurā un kāzu dāvanas varēja ielikt mašīnas bagāžniekā. Bija tik vienkārši pārvietoties. Dzīve patiešām ir vienkāršāka, ja ir mazāk mantas.

Avatārs Šri Satja Sai Baba saviem skolniekiem teica, lai tie braucot pie Viņa, ņem līdzi tikai tās mantas, kuras ir pašas nepieciešamākās. Viņš teica, ka pilnīgi pietiekot ar mazu pauniņu, ka pārējo varēšot dabūt pie Viņa Ašramā. Es nenoticēju Viņa vārdiem, un kā īsta eiropiete piekrāmēju pilnu koferi ar drēbēm, kuras man likās, ka noteikti būs vajadzīgas. Tā arī bija kā Viņš teica, apmēram 50% no mantām es vienkārši aizvedu uz Indiju un atpakaļ ne reizes tās neuzvilkusi. Biju izbrīnīta, ka tik daudz mantas izrādījās liekas.

Sai Baba daudz mācīja par pieķeršanos, un pateicoties Viņa dotajai Mācībai es vispār sāku izprast jēdzienu pieķeršanās. Tomēr pilnībā man acis atvēra kāds gadījums: man palīdzību lūdza sieviete, kura bija tuvu nervu sabrukumam, jo viņas meita ar viltu atņēma viņai visu mantu. Viņas pārdzīvojums bija saistīts ar mantas (dzimtas muižas) zaudēšanu. Brīdī, kad domāju kā labāk sievietei palīdzēt, caur manu muti izskanēja vārdi: “Tev nekas nepieder.” Interesanta bija sievietes reakcija, viņa nomierinājās, jo sāka apdomāt manus vārdus. Un tad es pati, ieklausoties savos vārdos sapratu, ka viss dzīvē, kas mums pieder, patiesībā ir dots tikai uz laiku. Mēs visi to zinām, ka atstājot fizisko plānu, mēs neko no laicīgām materiālām lietām nevaram paņemt līdzi, bet tajā pašā laikā pieķeršanās šīm lietām un uzskats, ka tās mums pieder, piemīt gandrīz visiem cilvēkiem. Daži domā, ka viņi atstās mantu bērniem, bet cik bieži bērni visu mantu pazaudē, dzīvojot vieglprātīgu dzīvi, un tad rodas jautājums, kāpēc vecākiem bija tik smagi jāstrādā, lai tas tik viegli pazustu? Tāpēc mums visiem ir ļoti jādomā, kam mēs ikdienā veltām savu enerģiju. Ja mēs enerģiju veltām tikai mantas vairošanai vai saglabāšanai, tad mēs dzīvi dzīvojam nelietderīgi.

Kādreiz Mācībā bija teikti vārdi: “Atdod visu Man”, kas nozīmēja, ka īsti ticīgie visus savus īpašumus atdeva baznīcai un kalpoja Dievam. Bet tagad Mācībā ir teikti vārdi: “Tu vari paturēt to, kas tev ir, bet neuzskati to par savu.” Šie vārdi arī pasaka, ka mums nekas nepieder un nekad nav piederējis, bet neviens mums neliedz dzīvot materiālā labklājībā, ja tikai mēs kalpojam Dievam.

Patiesībā Dievs mums uz laiku dod visas materiālās lietas, kuras uzskatām par savām. Mums patiešām ir jārūpējas par to, kas mums ir dots, tā ir cieņa pret Dievu. Bet vēl svarīgāka ir apziņa, ka neviens nevar zināt kā būs nākotnē.

Mūsu senči piedzīvoju laikus, kad viņiem atņēma piederošo mantu un īpašumus, lai viņi iegūtu pieredzi, ka viņiem nekas nepiederēja, viss piederēja Dievam, un tajā laikā Dievs atļāva boļševikiem nacionalizēt īpašumus, lai vestu tā laika cilvēci pie prāta. Mēs piedzīvojām laikus, kad mums atgrieza mūsu senčiem atņemtos īpašumus. Arī es biju starp laimīgajām, kurai uzdāvināja senčiem atņemtos īpašumus. Bija jāpaiet daudz gadiem līdz es sapratu, ka man Dievs uzdāvināja īpašumus ne tāpat vien, bet ar skaidru nolūku, lai pateicoties šiem īpašumiem es varētu darīt labus darbus sabiedrības labā.

Mūsdienās daudzi cilvēki krīzes laikā zaudēja īpašumus. Kāpēc? Lai izprastu, ka viss ir laicīgs, ka tā nav mūžīga vērtība, lai sāktu aizdomāties, kas ir mūžīgās vērtības un kam ir vairāk jāvelta savs laiks, vai laicīgo vērtību vairošanai un saglabāšanai, vai mūžīgo vērtību vairošanai?

Baibai ir jāiemācās izprast, ka viņai nekas nepieder, bet vēl vairāk viņai ir jāsaprot, ka tur kur viņa dzīvo, tās arī ir viņas mājas. Ja viņa ilgojas pēc stabilitātes, tas nozīmē, ka viņa baidās no pārmaiņām, bet attīstība notiek caur pārmaiņām. Tāpēc Baibai Dievs liek bieži mainīt dzīves vietas, lai piespiestu Baibu domāt citādi, pieņemot visas Dieva dāvanas ar prieku un nevienu dāvanu neuzskatot par savu.