Kāpēc savaldība ir kaitīga? 11.05.2018

Mūsu izglītības sistēma māca bērniem un pieaugušajiem būt savaldīgiem. Pati doma ir pareiza, jo nav pareizi, ka cilvēks nekontrolē savus vārdus un rīcību, nodarot kādam sāpes. Tomēr maz ir cilvēku, kas izprot, kādu ietekmi savaldība atstāj uz veselību.

Savaldība savā būtībā nozīmē to, ka cilvēks neļauj izpausties savām negatīvajām emocijām. Tautas valodā runājot – “cilvēks iekšēji vārās”, ārēji atstājot mierīga cilvēka iespaidu. Cilvēks ir uzņēmis uz sevis negatīvas emocijas, kas ir stresi, kas sāk savu kaitniecīgo darbu. Stresi uzreiz neliek par sevi manīt. Ilgu laiku cilvēks var justies vesels, bet tiklīdz stresi pārsniedz kritisko robežu, tā cilvēks saslimst un bieži tās ir ļoti nopietnas slimības.

Mazi bērni, kas baidās no pedagogiem, savas emocijas apvalda un tāpēc slimo biežāk nekā gados vecāki bērni, kas jau ir pieraduši pie vides. Ja bērns netiek galā ar saviem stresiem, tad viņš slimo ar nopietnām slimībām, lai nebūtu jāiet uz izglītības iestādi. Tas nenotiek apzinātā līmenī, jo bērns nesaprot, kas ar viņu notiek. Tas notiek neapzinātā līmenī, kad zemapziņā uzkrājas visi pārdzīvojumi, līdz kritiskā robeža ir pārsniegta un bērns saslimst ar nopietnu slimību.

Kā risināt šo duālo situāciju? No vienas puses nedrīkst uz citiem “izgāzt” savas emocijas un no otras puses – nedrīkst sevī uzglabāt emocijas. Kur likt emocijas?

Cilvēkam ir jāmācās negatīvas emocijas neuzņemt sevī, t.i., jāmācās līdzsvaroti paskatīties uz ikvienu negatīvu situāciju.

Ar ko atšķiras līdzsvarotība no savaldības?

Līdzsvarotība no savaldības atšķiras tieši ar to, ka līdzsvarots cilvēks spēj mierīgi uztvert dažādas dzīves situācijas, neradot stresus, t.i., cilvēks ir mierīgs gan iekšēji, gan ārēji. Savukārt savaldīgs cilvēks nespēj mierīgi uztvert negatīvas situācijas, bet spēj ārēji neizrādīt, ka viņš iekšēji ir dusmīgs. Citiem vārdiem sakot, savaldīgs cilvēks iekšēji uzņem negatīvas emocijas, kuras neizrāda ārēji, tādējādi kaitējot savai veselībai.

Kā iemācīties līdzsvarotību?

Cilvēks kļūst līdzsvarots tikai tad, kad viņš sāk izprast dzīvi. Tāpēc dzīvi nepieciešams izprast jau sākot no bērnības un tas būtu tikumiskās audzināšanas uzdevums – skaidrot bērniem dzīvi.

Piemēram, katrā izglītības iestādē notiek dažādi notikumi, un ne vienmēr tie ir tikai pozitīvi. Nevajag baidīties piedzīvot negatīvus notikumus. Svarīgi ir par šiem notikumiem runāt ar bērniem, tos izskaidrojot, mācot nenosodīt tos, kas pieļauj kļūdas, mācot piedošanu un līdzcietību.

Mēs nedrīkstam bērnus audzināt kā stādus siltumnīcā. Viņiem ir jāsaskaras ar patieso dzīvi, jo citādi, tad kad viņi aiziet patstāvīgajā dzīvē, viņi tai ir pilnībā nesagatavoti un bieži līdzsvara zaudēšana jau kā pieaugušam cilvēkam ir ar daudz smagākām sekām.

Lai attīstītu līdzsvarotības izjūtu, nepieciešams attīstīt ticību Dievam jeb atgriezties pie Dieva. Diemžēl bez ticības Dievam nav iespējams panākt iekšēju līdzsvarotību. Daudziem nepatīk vārds “Dievs”. To var nelietot, bet svarīgi ir apzināties, ka eksistē daudz Augstāki likumi par Valsts noteiktiem likumiem, ka eksistē Augstāks Saprāts par cilvēka saprātu. Jo ilgāk cilvēki mēģinās atteikties no Dieva, izvairīsies par to runāt ar bērniem un jauniešiem, mēģinot visas problēmās risināt prāta līmenī, jo mazākas iespējas atveseļot sabiedrību un panākt, lai tā kļūtu labāka. Diemžēl degradācija turpināsies, neskatoties uz to, ka tiks ieguldīti milzīgi resursi izglītības satura attīstībā un psiholoģijas metožu apgūšanā. Tā būs “cīņa ar vējdzirnavām”, kura nevienam nedos nekādu labumu.

Psihologi turpinās izdomāt dažnedažādas metodes kā uzlabot vidi izglītības iestādēs, ģimenēs, darba vietās un sabiedrībā, bet šīs metodes nestrādās jeb strādās ar zemu efektivitāti. Daudzi psihologi sen ir sapratuši, ka ar psiholoģiju vien ir par maz un gudri ir tie psihologi, kas iet apzinātu garīgās attīstības ceļu, atgriežoties ticībā pie Dieva un palīdzot cilvēkiem izprast dzīvi jau pavisam no cita skata punkta. Žēl tikai, ka augstskolas vēl to nav sapratušas un nemāca dzīves gudrības augstskolā. Kamēr psiholoģijas apgūšanā netiks ieviesti garīguma attīstības mācību priekšmeti, piemēram, “Sarunas par Dievu”, “Dzīves likumi un mācības” un citi garīguma attīstības priekšmeti, tikmēr psiholoģijas sniegtā palīdzība nesasniegs gaidītos rezultātus. Pašlaik garīguma attīstība ir paša psihologa ziņā, ja viņš patiešām vēlas palīdzēt saviem klientiem, apmeklējot neformālo izglītību, piemēram, izglītības programmu “DOMĀTĀJS”.

Labi būtu, ja Valsts ierēdņi labāk izprastu vajadzību visos līmeņos attīstīt garīgumu jeb paplašināt apziņas līmeni. Diemžēl pagaidām šādas izpratnes nav, tāpēc nav jābrīnās, ka Sokrata tautskolas izdotā pirmā grāmata “Bērnu un jauniešu tikumiskā audzināšana” no Valsts ierēdņu puses tika kritizēta un aizliegta izmantot pedagoģiskajā darbā. Tās ir tikai sekas sabiedrības zemajam apziņas līmenim, jo ne velti Jēzus ir teicis: “Nemetiet pērles cūkām pie kājām”. Tomēr tie cilvēki, kas saprot, cik svarīgi ir attīstīt sabiedrības garīgumu, nedrīkst padoties. Īpaši pedagogiem ir jāsaprot, cik viņu misija ir svarīga, kā viņu darbs ietekmēs nākotni, jo mūsu nākotne ir šā brīža bērni un jaunieši. Tieši viņi būs tie, kas nākotnē pieņems lēmumus. Ja šie lēmumi vedīs sabiedrību iznīcības virzienā, tad nevis viņi pie tā būs vainīgi, bet gan mēs, ka pašlaik ir tik bailīgi, ka nespēj nostāties pretim tumsonībai.

Tāpēc vispirms mācīsimies kļūt labāki un drosmīgāki paši, un tad jau nākamās paaudzes, kas nāks aiz mums, mācīsies no mūsu piemēra.

Autore: Elvita Rudzāte