Kāpēc tik grūti pieņemt to, ka katrā cilvēkā ir Dievs? 30.11.2017

Justīne jautā: Bibliotēkā paņēmu Svami Vivekānandas grāmatu “Džnāna Joga. Praktiskā vēdānta”. Paņemu un
atveru un manas acis piesaistīja šie teikumi: kāpēc cilvēks cenšas atrast Dievu? Kāpēc visās tautās, visos sabiedrības stāvokļos cilvēks kaut kur – cilvēkā, Dievā vai kur citur – meklē pilnīgu ideālu? Tāpēc, ka šī ideja ir mūsos pašos. Tie ir jūsu pašu sirdspuksti, tikai jūs to nezināt un pieņemat par kaut ko tādu, kas nāk no ārienes. Dievs, kas ir jūsos, mudina jūs meklēt Viņu, tieši un nepastiprināti iepazīt Viņu. Pēc ilgiem meklējumiem šeit un tur, tempļos un baznīcās, uz zemes, debesīs un visos virzienos mēs galu galā atgriežamies atpakaļ, noslēdzot apli punktā, no kura izgājām, atrodam izgājām, atpakaļ pie savas paša dvēseles un atrodam, ka Tas, Kuru esam meklējuši pa visu pasauli, pie Kura esam griezušies ar lūgsnām un asarām tempļos un baznīcās, uz Kuru esam lūkojušies kā uz visu noslēpumu, kas slēpjas aiz mākoņiem, ka Viņš ir bijis mums vistuvāk, ka tas ir mūsu pašu Es, mūsu pašu dzīves būtība, mūsu ķermenis un mūsu dvēsele.

Interesanti ir tas, ka mani šis jautājums par Dievu ir miljons reizes prātā ienācis. Es domāju, ka Dievs gribēja, lai paņemu no bibliotēkas tieši šo grāmatu. Un tomēr, cik grūti pieņemt to, ka katrā cilvēkā ir Dievs…

Elvita Rudzāte atbild: Daudzus miljonus gadus atpakaļ, kad cilvēkam Dievs deva brīvo gribu un saprātu, kas kontrolētu brīvo gribu, tad cilvēks sāka eksperimentēt ar dzīvi. Pamazām eksperimentējot, cilvēks pieļāva daudz kļūdu, bet arī tie bija eksperimenti – redzēt, kas notiks, ja es rīkošos pretēji Dievišķajiem likumiem un Dieva gribai. Jo vairāk cilvēks pieļāva kļūdas, jo pasaule ap viņu kļuva blīvāka, pamazām izveidojoties sienai starp Smalko Pasauli un fizisko pasauli. Katrs cilvēks ar savām izvēlēm attīstīja blīvo sienu sev apkārt līdz esam nonākuši tur, kur esam šobrīd.

Tie cilvēki, kas ļoti aizrāvās ar eksperimentiem, pamazām sāka aizmirst par Dieva eksistenci un savu saistību ar Dievu un visu radīto. Viņi sāka sevi atdalīt no Dieva un tā attīstījās individualitāte, kas uzskata, ka viss ir atkarīgs tikai no cilvēka paša, aizmirstot par Smalkās Pasaules ietekmi uz katru indivīdu. Dievs atļauj mums eksperimentēt, tikai Dievišķie likumi nav atcelti, tie turpina darboties tieši tāpat kā tie darbojās daudzus miljonus gadus atpakaļ. Tieši tāpēc mēs nevaram visu noteikt un izdarīt paši. Mums atļauj kādu brīdi dzīvot ilūzijā, ka visu nosakām paši, bet tad katram pienāk brīdis, kad viņš nespēj panākt to, ko vēlas. Tas ir brīdis, kad Dievs cilvēkam dod iespēju sākt atgriešanās Ceļu pie Dieva. Bet tā kā cilvēkam ir brīvā griba, tad viņš izdara izvēli, atgriezties vai turpināt eksperimentēt. Tie, kas turpina eksperimentus, nekad nespēs noticēt, ka Dievs ir katrā cilvēkā. Tie, kas sāk atgriešanās Ceļu pie Dieva, tie pamazām sāk tam ticēt. Ne velti atgriešanās Ceļš pie Dieva nav ātrs un viegls. Tas patiešām ir ērkšķiem (pārbaudījumiem) kaisīts, tomēr šajā Ceļā ir kaut kas, kas velk iet uz priekšu, neskatoties uz to, ka cilvēks zina, kādi pārbaudījumi viņu sagaida. Tas ir magnēts, kas cilvēku velk doties uz priekšu, bet šāds magnēts piemīt tikai Dievam.

Sātans ar saviem pakalpiņiem mēģina visādos veidos cilvēku atturēt no došanās uz priekšu, piedāvājot tik daudz brīnišķīgu kārdinājumu, un tieši tāpēc ir maz cilvēki, kas ļaujas magnēta vilkmei. Daudz ir aicināto, bet maz izredzēto, jo jābūt ļoti stipram garam, lai pretotos tumsas spēku radītajiem kārdinājumiem. Piemēram, viens no tumsas spēku izgudrojumiem ir spogulis. Pateicoties šim izgudrojumam attīstījās skaistumkopšanas bizness, kas nav nekas slikts līdz brīdim, kad cilvēks visu savu dzīvi ir pakārtojis tikai sava skaistuma saglabāšanai vai vēl sliktākā gadījumā, atsakās no sava dabīgā skaistuma, ļaujoties mākslīgā skaistuma valdzinājumam, nodarot savam ķermenim fiziskas sāpes.

Tieši tāpēc ik pa laikam Dievs sūta iemiesojumā cilvēkus, kuru uzdevums ir atgādināt par Dieva eksistenci un Dievišķajiem likumiem. Tomēr neskatoties uz to, ka kāds mums atgādina par Dieva eksistenci, ļoti maz ir to, kas notic, jo viņi sen vairs nejūt nekādu saiti ar Dievu. Viņiem stāstītais šķiet kā pasaka. Tā tas bija arī man līdz Dievs mani apturēja ar smagu dzīves pārbaudījumu un deva iespēju atgriezties pie Viņa. Par laimi es pieņēmu šo iespēju un sāku atgriešanās Ceļu pie Viņa, bet cik daudzi šo iespēju noraida? Lielākais vairums sabiedrības šo iespēju noraida un turpina dzīvot ilūzijā, ka viss ir atkarīgs tikai no cilvēka.

Arī Justīnei ir grūti noticēt, ka Dievs mājo viņas sirdī, bet viņa jūt magnētu. Citādi viņai nerastos jautājumi par Dievu. Citādi viņa nemeklētu grāmatas un cilvēkus, kas viņai spēj izskaidrot to, ko viņa nesaprot. Arī man ir uzticēta kaut kāda loma Justīnes Ceļā pie Dieva, jo citādi viņa man neuzdotu jautājumus un vispār nelasītu portālu domatajs.lv.

Arī Tu, kas lasi šo rakstu, esi aicinātais pie Dieva, bet vai Tu šo aicinājumu pieņem? Kāda būs Tava izvēle?