Kāpēc viegli nopelnītu naudu ātri zaudē? 19.02.2016

Rolands jautā: Esmu pusmūžā un atskatoties uz savu un savu tuvinieku, līdzcilvēku dzīves pieredzi nonācu pie secinājuma, ka cilvēks cenšoties daudz un ātri nopelnīt naudu, iegūt mantu ,to arī ātri zaudē. Es atceros, ka 90. gados atvērās robeža ar Poliju un bija iespēja braukt tur pelnīt, šeit  Latvijā lēti pirktās lietas/mantas  tur Polijā par daudz lielāku cenu pārdot un gūt ievērojamu peļņu. Būtībā nekāds krimināllikuma pārkāpums tas nebija, jo bija tas ar likumu atļauts. Vienkārši  izveicīgi cilvēki atklāja cenu starpības starp valstīm un to izmantoja, lai viegli, ātri un daudz nopelnītu naudu un apmierinātu savas vajadzības/vēlmes. Jāsaka, ka tas daudziem izdevās un jutās laimīgi, bet drīz vien viens aiz otra
šie cilvēki visu ko nopelnīja Polijā  un ko par šo naudu iegādājās pazaudēja.

Līdzīga aina/situācija izveidojās, kad atvērās ES robežas darba tirgū. Daudzi to izmantoja, lai, piemēram, UK nopelnīto naudu tērētu šeit LV.  Arī mani bērni gāja šo ceļu un vēlējās gūt/nopelnīt  ātri un daudz lielu  naudu, lai šeit Latvijā to izlietotu, tērētu un dzīvotu komfortabli. Un lai arī viņiem tas likās godīgs/likumīgs solis un uz manu pieredzi šajā lietā neklausījās, pēc kāda laika visu to, ko ārzemēs nopelnīja zaudēja.

Es it kā cenšos saviem pieaugušiem bērniem skaidrot, ka lai arī nebija pārkāpts likums, tomēr īpaši godīgi pret savu valsti laikam tas tomēr nebija. Jo izglītību, medaprūpi u.tt viņām deva šī valsts, bet nodokļus viņas maksāja citai valstij un nu atgriežoties Latvijā saņem atkal šajā valstī valsts dotācijas medicīnā, izglītībā, bērnu pabalstos u.tt. Un laikam Dievs to neakceptēja un atņēma visu ko UK nopelnīja. Bet vai mans skaidrojums ir pareizs, es par 100% neesmu drošs un tādēļ lūdzu Jūsu skaidrojumu/viedokli no garīgās puses  par šo tēmu.

Elvita Rudzāte atbild: Mēs visi atceramies sarežģīto laiku, kad daļai tautiešu došanās uz ārzemēm bija vienīgā iespēja, lai nokārtotu parādus Latvijā. Nav arī noslēpums, ka Latvijas ekonomika katru gadu iegūst miljonus tikai no Latvijas iedzīvotājiem, kas dzīvo un strādā ārzemēs. Es nevaru salīdzināt, cik tautiešos ir ieguldīts viņus izglītojot un ārstējot Latvijā, bet tas šajā gadījumā nav pats svarīgākais kāpēc šie cilvēki zaudē nopelnīto naudu.

Dievs vēro katru no mums. Ja cilvēkam ir jāiemācās pareizi tērēt naudu, tad Dievs šādam cilvēkam dos iespēju daudz nopelnīt un skatīsies, ko šis cilvēks darīs ar nopelnīto naudu. Ja cilvēks iekrīt alkatībā vai izšķērdībā, tad pārbaudījumu viņš nav izturējis, un cilvēks rada pats sev sliktu karmu. Ja cilvēks iemācās nopelnīto naudu tērēt saprātīgi, radot kādam kādu labumu, tad cilvēks rada pats sev labu karmu.

Ja mēs uz šo situāciju paskatāmies vēl dziļāk, tad Dievs nevienam neko neatņem. Patiesībā cilvēks atņem pats sev, jo ar savu kļūdaino rīcību pats ir radījis slikto karmu, kas pie viņa atgriežas. Dievs nevienam nevēl sliktu, Viņš visus mīl. Tikai cilvēki neapzinās, ka paši rada negatīvo enerģiju, kura kā bumerangs pēc laika atgriežas atpakaļ pie viņiem.

Ja cilvēks dzīvojot ārzemēs kļūst materiāli nodrošināts, tad viņam ir jāpadomā kā viņš var palīdzēt dzimtenei, pakāpeniski atgriežot atpakaļ to daļu naudas, ko kādreiz ir saņēmis no dzimtenes. Ja cilvēks tā rīkojas, tad viņš uz sevis par to, ka izmantojis labumu un pēc tam to pametis (devies dzīvot uz ārvalstīm) neuzņemas karmu, jo viņš materiāli ar dzimteni norēķinās.

Pārsvarā gadījumos cilvēki, kas ātri un viegli ir tikuši pie naudas, nenovērtē naudas vērtību, tāpēc vieglprātīgi to iegulda un tad arī nākas to zaudēt. Cilvēki, kas naudu nopelnījuši ar smagu darbu, tik vieglprātīgi pret tās ieguldīšanu neizturas. Bet kā jau teicu, ja cilvēks ir iekritis alkatības tīklos, kad vēlas saņemt vēl un vēl, tad gan kaut kādā brīdī Dievs šo cilvēku aptur, dodot cilvēkam iespēju atstrādāt uzkrāto slikto karmu un pamosties no nesaprātīgās rīcības. Ja cilvēks saprot savu kļūdu, Dievs vienmēr piedāvā jaunas iespējas. Ja cilvēks sāk citus vainot savās neveiksmēs, tad Dievs ļauj cilvēkam ciest tik ilgi, līdz cilvēks pats pēc brīvas gribas pamostas un sāk domāt kā dzīvot pareizi.

Tie cilvēki, kuri nepamostas, dodas atpakaļ uz Smalko plānu (fiziskais ķermenis mirst) un vēlreiz iet tajā pašā klasē (otrgadnieki), lai apgūtu teoriju, kuru pirms iemiesošanās it kā bija sapratuši, bet diemžēl prakse pierādīja pretējo, jo laicīgajā dzīvē uz Zemes, cilvēki neprata pareizi apieties ar nopelnīto naudu. Dievs dos šiem cilvēkiem jaunu iespēju iemiesoties uz Zemes un vēlreiz apgūt praksē iemācītās teorētiskās gudrības, t.i., cilvēki pēc laika vēlreiz nāks iemiesojumā un izies cauri materiāla rakstura pārbaudījumiem, tikai tie būs grūtāki, jo kārtojot eksāmenu atkārtoti, eksāmena biļetes paliek grūtākas.