Kas notiek ar bērniem, kad vecāki maina sevi? 13.09.2018

Jana jautā: Ja bērns izvēlas vecākus, lai mācītos no to trūkumiem, tad kas notiek brīdī, kad vecāki maina sevi? Vai bērns arī līdz ar to maina savu uzvedību un paredzētās mācību stundas nākotnē?

Vakar ar vīru aizdomājāmies, ka patiesi ir redzams, ka mūsu ģimenēs mācību stundas tiek nodotas no vienas paaudzes nākamai. Mūsu bērni izvēlējās mūs, lai iemācītos “kā nerīkoties”, bet ja mēs apzināti ejam garīgās attīstības ceļu un atbrīvojamies no šīm konkrētajām īpašībām? Tad bērns caur mums automātiski apgūst mācību stundu, vai arī viņam nākotnē tik un tā nāksies izdzīvot ko līdzīgu. Vai tas būs vieglākā formā?

Elvita Rudzāte atbild: Bērni mācās gan no vecāku kļūdām, gan no vecāku piemēra. Taču mēdz būt gadījumi, kad bērni atkārto vecāku kļūdas, jo neko nav no tām mācījušies, un ignorē vecāku labo piemēru, jo vēlas iziet caur dzīves grūtībām, lai paši nonāktu pie atziņām – kā ir pareizi.

Piemēram, ja vecāki nav pratuši mīlēt bez nosacījumiem, bet dzīves laikā tomēr to ir iemācījušies, tad bērns redzot vecāku piemēru arī iemācās mīlēt bez nosacījumiem. Bet ja bērnam šī mācība paliek neapgūta, tas nozīmē, ka viņš nav mācījies no vecāku piemēra.

Protams, ir labi rādīt labu piemēru, bet tā nav garantija, ka bērni no tā mācīsies, jo katrs cilvēks nāk iemiesojumā ar saviem uzdevumiem. Pie tam jāņem vērā karma, ko katrs cilvēks ir uzkrājis iepriekšējo dzīvju un šīs dzīves laikā. Ja vecāki izprot mācības, kuras neizprata viņu vecāki, vecvecāki vairākās paaudzēs, tad viņi dzēš ģimenes karmu, un bērniem vairs nav jācieš ģimenes karmas dēļ, tomēr arī viņiem nāksies piedzīvot dažādas dzīves grūtības, jo citādi gars neattīstās. Grūtības var uzskatīt par dzīves testiem vai eksāmeniem, ņemot vērā grūtību pakāpi. Mācība ir apgūta, kad tests ir nokārtots 7 reizes.

Ja vecāki testus ir nokārtojuši, tas nenozīmē, ka bērni tiks pasargāti no dzīves testiem. Iespējams viņiem nebūs tādi dzīves testi kā vecākiem, bet kaut kādas grūtības viņiem būs jāpiedzīvo, lai augtu garā.

Padalīšos pieredzē. Es biju sanāksmē un nevarēju atbildēt uz zvanu brīdī, kad man zvanīja bērns, kurš bija saskāries ar problēmu un bija izmisumā –  ļoti lielā stresā. Tā kā es neatbildēju, bērnam nekas cits neatlika kā pašam pieņemt lēmumu kā risināt problēmu. Kad es atzvanīju, viņš bija problēmu atrisinājis. Tomēr viņš pārmeta man, ka esot bijis milzīgā stresā, risinot problēmu. Tad es viņam mācīju, ka dzīves situācijas nevajag uztvert ar stresu, jo viss, kas notiek, notiek tikai uz labu. Viņš manis teikto nespēja pieņemt, viņš teica, ka tā nemēdzot būt. Nākamā dienā viņa problēma atrisinājās pati no sevis ārēju apstākļu dēļ. Es viņam norādīju, nu redzi, viss nokārtojās, viss beidzās labi! Viņš teica, ka tā esot bijusi veiksme, jo nespēja noticēt maniem vārdiem, tomēr vēlāk viņš šo jautājumu pārrunāja ar tēti, ka mamma visu uztverot mierīgi, ka viņš gan tā neprotot. Viņš vēl no mana piemēra neiemācījās uztvert visu mierīgi, bet viņš par to aizdomājās un tas jau ir daudz.