Kas notiek ar slimnieka garu, kas zaudējis prāta spējas? 02.08.2018
Inese jautā: Ja pareizi atceros, tad vienā no Jūsu lekcijām (bet varbūt arī kaut kur citur) dzirdēju, ka Alcheimera slimnieka (demences slimnieka) gars atstāj fizisko ķermeni ātrāk nekā iestājas šī ķermeņa fiziskā nāve. Lūdzu pastāstiet par to sīkāk. Kas notiek ar garu pa to laiku, kamēr “neizslēdzas” ķermenis? Kur tas uzturas, pa pusei ķermenī, pa pusei astrālā? Es nezinu, kas notiek slimnieka prātā un sirdī, jo jebkādas lingvistiskās, kognitīvās un sociālās izpausmes slimniekam pakāpeniski un neatgriezeniski zūd. Vai tomēr arī šādā stāvoklī, kad būtībā no cilvēka iepriekšējās personības paliek tikai fiziskais veidols, slimnieks spēj kaut ko saprast, apzināties savu neapgūto mācību, izdarīt izvēles un secinājumus?
Elvita Rudzāte atbild: Slimniekam, kas ir zaudējis savu personību slimības dēļ, stāvoklis, kad viņš ir dzīvs, bet neko neuztver no laicīgās dzīves, ir ļoti grūts pārbaudījums. To uzskata par karmas dzēšanas procesu.
Alcheimera slimība rodas, ja cilvēks skumst savu prāta spēju dēļ, jo izvirza sev pārmērīgas prasības. Šī slimība piemeklē cilvēkus, kas, pilnībā noliedzot emocijas, absolutizē savu smadzeņu potenciālu. Tādiem smadzenes ir vergs, bet racionālā domāšana – vergturis. Alcheimera slimība rodas cilvēkiem, kuros iemājojusi maksimāla vēlēšanās saņemt, kā arī apziņa, ka, lai saņemtu, nepieciešams pilnībā iedarbināt sava saprāta potenciālu.
Cilvēkam, kas par galveno dzīvē ir uzskatījis prāta spējas, nāk pieredze, kad viņam prāta spējas tiek atņemtas. Faktiski šāda cilvēka gars atrodas starp divām pasaulēm (fizisko un smalko), bet ne vienā no pasaulēm viņš nav nostiprinājies. Tās garam ir lielas ciešanas, tāpēc arī to uzskata par karmas atstrādāšanas jeb šķīstīšanās laiku. Līdzībās runājot, varam iztēloties kā jūtas bērns, kura vecāki ir šķirti un bērns dodas pie mātes (fiziskais plāns), lai paliktu viņas mājās, bet māte viņu nepieņem. Tad viņš dodas pie tēva (Smalkais plāns), lai paliktu tēva mājās, bet tēvs viņu nepieņem. Viņš paliek pa vidu, it kā nevienam nevajadzīgs un tas sagādā lielas ciešanas.
Gars nav prāts. Gars turpina savu eksistenci arī slimības laikā. Vienīgi man nav zināms, cik lielā mērā gars mācās smagas slimības laikā, kad jau vairs prāts nedarbojas. Mācībā ir teikts, ka mācība ir jāapgūst atrodoties fiziskā plānā, ka Smalkajā plānā to nevar izdarīt, bet kā ir ar cilvēkiem, kas ir starpstāvoklī, vai viņi kaut ko mācās šajā laikā, es nezinu. Vai ejot cauri šķīstīšanās procesam, gars saprot savas pieļautās kļūdas un aplamo domāšanu? Vai skolnieks, kuram skolotājs parāda kļūdas kontroldarbā, izprot neapgūto vielu? Kaut ko saprot, kaut ko nesaprot, jo jāturpina mācīties, bet varbūt, ka kāds redzot kļūdas, saprot visu pilnībā? Cilvēki ir dažādi, Karmas likums ir ļoti sarežģīts, tāpēc viennozīmīgu atbildi sniegt nav iespējams.
Iesaku tuviniekiem lūgties par šo cilvēku, skaitīt 33 reizes Tēvreizi un 250 reizes Esi Sveicināta Marija, lūdzot pieņemt slimnieka garu Mājās.