Ko Dievs no manis grib? 22.10.2018

Kristīne jautā: Pie manis ciemos uz dažām dienām viesojās māte. Piebildīšu, ka viņai ir hroniska depresija, tādēļ bērnībā man bija grūti ar viņu komunicēt, viņai bija nesaskaņas ar manu tēvu – savu pirmo vīru. Viņa apprecējās otrreiz, tagad dzīvo citā pilsētā un viņai ir cita ģimene. Tiekamies pāris reižu gadā. Tikšanās ar viņu man vienmēr ir pārbaudījums, jo, kā jau depresīvs cilvēks, viņa redz visu saasināti, pamatā uzvedas kā upuris, brīžiem kļūst kā agresors (ģimenē emocionāli „zāģē” savas neapmierinātības (depresijas) dēļ savu otro vīru (kuram ir tādi paši stresi kā man – atkārtota mācību stunda viņai).

Tā kā man ir ilgstošs bezmiegs un trauksme (jo neizdodas atrast pastāvīgu darbu), šoreiz satiekoties, necentos visu darīt perfekti (aiz bailēm iztapt) kā citkārt (jo tā arī ir viņai piemītoša īpašība), bet ar mīlestību; noklausījos visu viņas gaušanos (viņai tagad ir lielas problēmas ar zobiem), centos samīļot. To vakaru pavadījām mierīgi. Šorīt es pamodos apdullusi (jo dabūju atkal dzert miegazāles, lai varētu aizmigt), viss vēl bija labi, izgājām pastaigāties, bet, kad atgriezos mājās, sajutu nogurumu (bezmiega sekas) un garastāvokļa maiņu (jo ārsts man teica, ka tādi man varot būt: no pozitīvā uz negatīvo) un viņai ierodoties, tā arī pateicu, ka atgūlos, jo nejūtos īsti labi. Bet pateicu to miegaini, bez neiecietības.

Viņas acīs pazibēja īgnums un neiecietība (lai gan viņa zina, ka cenšos ārstēties gan ar zālēm, gan psihoterapeita, gan ar jūsu meditāciju palīdzību stresu atbrīvošanai). Tad viņa īgni noteica, ka šodien es esot citādāka nekā vakar, uz ko atbildēju – protams, es taču neesmu izgulējusies, tāpēc jūtos tā, kā jūtos, izlikties netaisos. Vakar man bija labi, jo bija pozitīvs terapijas efekts pie speciālista. Tad viņa sāka runāt par savu veikalu apmeklējumu, bet laikam viņu aizskāra tas, ka es pateicu, ka mani īsti neinteresē šī tēma, ka nav jāpārdzīvo, ka neko nenopirka, jo drēbju viņai ir daudz (laikam par maz iejūtības) un iešu pagatavot pusdienas. Uz ko savukārt viņa aizvainoti atbildēja, ka viņai jau neko nevajagot, ja es esot tāda, bet es šādā situācijā nevarēju vairs būt un NEGRIBĒJU būt LABĀ MEITENE (jo tāda ir mana māsa no mammas otrās laulības, kuru mamma mīl, jo viņa taču ir laba visās situācijās, apspiež savus stresus (spriežot pēc mammas teiktā) un nesūdzas!).

Mēs sastrīdējāmies, jo es mammai pateicu, ka savas neārstētās depresijas dēļ viņa daudz ko šobrīd uztver nepareizi. Viņa sāka kliegt, ka man neesot tiesību viņu mācīt par neizdevušos dzīvi (ar manu tēvu) – es zinu, ka vecākus nedrīkst mācīt. Tāpēc pateicu, ka es tikai vēroju, bet man apnicis, ka viņa mani visu laiku uzskata par neveiksmīgo bērnu (jo atšķirībā no māsas neesmu izveidojusi ģimeni un man nav bērnu. Es apzināti to nedaru, kamēr neatbrīvošos no šīs trauksmes, jo no sirds vēlos, lai maniem bērniem ir citādāka mamma nekā bija man – lai nepiedzimst depresīvi bērni, kā tas ir daļēji noticis ar mani, tikai es ilgi neapzinājos, ka manī ir šīs pazīmes, ka daudzas uzvedības pazīmes es aizguvu no mammas un tā nebija tā labākā domāšana). Vēl es pateicu, ka viņa bērnībā neļāva man izteikt savu viedokli, daudz kur lauza manu gribu (jo biju līdzīga savam tēvam, kas viņai nepatika. Rezultātā esmu vājš bezgribas cilvēks, kas nespēj pastāvēt šajā materiālajā pasaulē, ja nestiprinu savu garu – bet tāds acīmredzot ir mans uzdevums, lai gan cenšos tagad apzināti to darīt).

Viņa kliedza, lai es viņu nošaujot, ja jau es viņu uzskatot par tik sliktu (histērija). Es diezgan mierīgi atbildēju, ka esmu izpratusi tās mācības (vai ar sirdi?), ko viņa man deva, un ka esmu piedevusi, tāpēc nevēlos neko tādu darīt. Viņa domā, ka es viņu joprojām tiesāju (jā, bērnībā viņai pārmetu, nevēlējos viņai piedot), taču tagad es vēlos būt pieaudzis cilvēks, kas pats atbild par sevi, tāpēc skatījos uz viņu ar iecietību un tikai norādīju, ka man ir grūti ar viņu
runāt, ja viņa katru mēģinājumu kaut ko darīt, lai izmainītu savu depresīvo domāšanu un negācijas, atbild noliedzoši, izvairās no temata vai, vēl sliktāk, interpretē to kā ļauna vēlējumu (daudz iekšējo baiļu). Man tikai palika ļoti skumji, kad viņas acīs ieraudzīju agresiju – ka viņa mani nav gribējusi (es piedzimu, kad viņa bija ļoti jauna; saprotu, bet tik un tā sāpīgi). Par to vēlāk nedaudz raudāju. Bet, tā kā jau iepriekš veicu gan mīlestības sūtīšanu viņai, gan pateicību, gan aizlūdzu par viņu, tad mierīgi izturēju, kad viņa mani nosauca par Ļauno.

Vispār mēs viena otrai esam darījušas pāri – viņa man bērnībā kā tā vīrieša bērnam, kurš viņu sita, jo manī redzēja
viņu, es viņai – par to, ka viņa mani biedēja (saprotu, ka aiz bailēm), lika ciest par vismazāko nodarījumu, piemēram, skolā saņemtu trijnieku. Viņa mīl tikai labo (tāpat kā es, diemžēl), acīmredzot tādēļ mēs tā pa īstam no sirds nemīlam viena otru (līdzīgs līdzīgo šādā stāvoklī), lai gan es no sirds centos atbrīvot savus stresus, tāpēc tagad biju diezgan mierīga, kad viņa kliedza uz mani. Bet paliek tāds jautājums: laikam jau divi līdzīgi cilvēki ar depresiju (viņa) un trauksmi (es) neko šādā veidā īsti atrisināt nevarēja? Dievam, protams, pateicos visu laiku, ka devis man tik gudru, lai arī sarežģītu skolotāju (jo viņa ir mana skolotāja), taču viņas depresija mani vienmēr nomākusi (jo enerģētiski viņa vienmēr bijusi stiprāka, tikai, diemžēl negatīvi atšķirībā no manas vecmāmiņas. Viņā bija un joprojām depresijas dēļ ir daudz negatīvu domu) un tagad, kad man pašai neklājas viegli (nospoguļoju to viņai), es nevarēju vairs turpināt izpatikt un būt labiņa 24/7, jo man bija slikti. (Zinu, kā jūtas viņas vīrs, kurš to visu klausās katru dienu.

Mana māte (izvaicājot viņu) šādu uzvedību pārņēmusi arī no vecmāmiņas – respektīvi, vienmēr neapmierināti izteikt savas pretenzijas vīram. Tomēr vecmāmiņā (pie kuras paliku dzīvot) bija vairāk mīlestības, tāpēc izvēlējos viņu. Īstenībā vienmēr tieši mīlestības dēļ vecmāmiņu esmu jutusi kā savu māti. Bet manas mātes tagadējais vīrs viņu mīl kā bērns savu māti (jo savulaik nedabūja šo mīlestību no savas mātes, tāpēc es vairs neskaitos tiešais skolnieks, bet es pati tā izvēlējos, jo mana vecmāmiņa sniedza mīlestību, kuras neesamību māte centās kompensēt ar pārmērīgām rūpēm un perfekcionismu (bailes mani nemīl).

Man šķiet, ka tāds arī bija viens no šī konflikta atrisinājumiem – pateicu visu, kas bija sakrājies, un viņai tas nepatika  – viņa teica, ka man jādodas uz slimnīcu, lai gan kliedzēja bija viņa, nevis es. Jā, es atzīstu savu trauksmi un iekšējo disharmoniju, es cenšos atbrīvot vēl neatbrīvotos stresus, bet ir tāda sajūta, ka ar šo atklāto izrunāšanos
manā dzīvē kaut kas ir beidzies – esmu palikusi viena ar Dievu, jo zaudēju kārtējo skolotāju. Bet, varbūt tā vajadzēja, lai es beidzot kļūtu pieaugusi? Īstenībā man vairs neko no šīs ģimenes nevajag, viņi ir pieredzējušākas dvēseles ar augstāku apziņu, kuru vidū es neiederos, to vienmēr esmu jutusi, lai arī kā centos pie viņiem mācīties, arī no savas pusmāsas, kad viņa pie manis dzīvoja.

Es gribētu ar Dieva svētību izveidot savu ģimeni. Varbūt tad saskaroties ar visiem tiem pašiem stresiem (ja tā ir dzimtas karma), es beidzot iemācīšos no sirds mīlēt savu māti un būt atbildīga par savu dzīvi pilnībā, ja tas ir tas, ko Dievs no manis grib?

Elvita Rudzāte atbild: Skolotājs ir aizgājis tikai tad, kad ir apgūtas mācības. Kristīne nav no savas mātes mācījusies, jo viņā bija trauksme laikā, kad māte to apciemoja. Ja viņa patiešām būtu apguvusi mācības, tad viņu mātes uzvedība nesatrauktu. Tāpēc Kristīnei ir jāstrādā ar sevi daudz pamatīgāk, jāizprot savu stresu sniegtās mācības. Jo stresu tehniska atbrīvošana, izmantojot dažādas metodes, palīdz tikai īslaicīgi. To pierādīja arī Kristīnes pieredze – labā pašsajūta pazuda tiklīdz Kristīne nonāca stresa situācijā. Stress aiziet uz neatgriešanos tikai tad, kad skolnieks (Kristīne) ir sapratusi stresa doto mācību.

Viena no Kristīnes neapgūtajām mācībām, kuru spoguļo viņas māte, ir nespēja mīlēt bez nosacījumiem. Arī Kristīne nespēj savu māti mīlēt bez nosacījumiem, taču Kristīnes mātes otrais vīrs gan spēj mīlēt savu sievu bez nosacījumiem, un ar savu piemēru parāda gan savai sievai, gan audžumeitai, ka ikvienu cilvēku ir iespējams mīlēt bez nosacījumiem. Kristīnei būtu jāmīl sava māte tikai par to, ka viņa tai ir devusi dzīvību un iespēju šajā dzīvē augt garā. Viņa nespēj mātei piedot mātes pārmetumus bērnībā un tagadnē, kaut arī mēģinājusi to darīt, jo sirds dziļumos nav izpratusi, cik nozīmīga ir viņas iespēja atrasties fiziskajā plānā un augt garā. Ja viņa patiešām novērtētu šo iespēju, tad viņa noraudzītos uz māti kā uz zīdaini, kas nesaprot, ko dara, un viņā tas neradītu trauksmi.

Otra no neapgūtajām mācībām ir lepnība un kauns. Kristīnes vārdi: “…Īstenībā man vairs neko no šīs ģimenes nevajag…”. Šie vārdi norāda, ka viņa ir aizvainota un lepnība slēpj šo aizvainojumu. Tur kur ir lepnība, tur blakus sēž arī kauns. No kauna grūti atbrīvoties, bet no vēlēšanās lepoties ar saviem sasniegumiem, ir vieglāk atbrīvoties. Kristīnei ir jāmācās mīlēt sevi tādu kāda viņa ir un jāpārstāj kaunēties par savām neveiksmēm, lūdzot, Dievam palīdzību, lai Tas ved viņu tur, kur ir iecerējis, ar pazemību pieņemot Dieva gribu.

Kristīne raksta, ka nespēj atrast pastāvīgu darbu un materiālā nedrošība rada viņā trauksmi. Ja Dievs nedod pastāvīgu darbu, tas nozīmē, ka Viņš vēlas, lai Kristīne iemācās paļauties uz Viņu, ka Viņš nekad savu bērnu neatstās nelaimē, kā arī dažādās darba vidēs tiek apgūtas ļoti dažādas prasmes, kas ir svarīgi Kristīnei, lai viņa varētu pildīt Dieva uzdevumus, tiklīdz būs sasniegusi noteiktu apziņas līmeni. Kristīne uzskata, ka nepastāvīgie darbi ir slikti, bet īstenībā ir otrādi, jo drošā darba vietā cilvēka attīstība ir lēnāka. Tieši tāpēc Dievs bieži cilvēkus “izmet ārā” no drošās vides, jo redz, ka cilvēks vairs neattīstās.

Droši jūtas tikai cilvēks, kas pilnībā paļaujas uz Dievu un pieņem Dieva dotās iespējas. Tāds cilvēks ir līdzīgs putnam, kas spēj lidot, zinot, ka Dievs par to parūpēsies.