Ko es daru nepareizi, ka mājās viss tiek sabojāts? 08.09.2018

Zanda jautā: Vēršos pie jums ar jautājumu, jo nesaprotu kas notiek. Ar vīru īrējam dzīvokli, es par mājokli ļoti rūpējos, bet visos īres mājokļos kaut kas atgadās, vienā mājā ciemojās draugi un sadedzināja palodzi, paši saskrāpējām ārdurvis, jaunajā īres mājoklī sabojāta palodze, tagad virtuves skapītis saplīsis, tā ka nevar salabot, grīda saskrāpēta, ieskrāpēta vanna, flīze “nosista”. Nesaprotu, ko es daru nepareizi, ka mājās viss tiek sabojāts?

Elvita Rudzāte atbild: Ja cieš materiālas lietas, tas nozīmē, ka nav izprasta materiālisma mācība – saimnieki ir pārāk pieķērušies laicīgajām vērtībām, mūžīgās vērtības atstājot novārtā. Visas materiālās lietas ir laicīga un pārejoša parādība. Viss pieder Dievam. Visu materiālo mums dod Dievs, kaut arī mēs domājam, ka paši to ar savu darbu esam nopelnījuši. Mēs nekad nezinām, kad Dievs mums kaut ko atņems, jo tādā veidā Viņš pārbauda mūsu attieksmi pret materiālām lietām, cik mēs esam pieķērušies materiāliem labumiem.

Laicīgā dzīve ir spēle, kurā katram no mums ir uzticēta kāda loma. Mēs tik ļoti esam aizrāvušies savas lomas tēlošanā, ka esam aizmirsuši par Dieva eksistenci un patieso dzīvi. Arī tie, kas saka, ka tic Dievam, patiesībā šī ticība ir ļoti vāja un vairāk cilvēks tic pats saviem spēkiem un nevis visā paļaujas uz Dievu. Tagad pasaulē ir izveidojusies tāda situācija, ka bez ticības būs ļoti grūti pārvarēt visus pārbaudījumus ar kuriem nāksies saskarties. Pasaulē notiek un notiks milzīgas pārmaiņas, un tas viss notiks tikai tāpēc, ka cilvēki ir pārāk attālinājušies no Dieva un pārāk iemīlējuši ilūziju, kurā dzīvo. Laiks sākt atpakaļceļu pie Dieva, bet to darīs tie, kas būs savā apziņas līmenī sapratuši, kas ir Dievs, kas ir Smalkais plāns, kādi ir Dievišķie likumi un kā tie darbojas laicīgajā dzīvē un ir gatavi dzīvot saskaņā ar cilvēciskajām vērtībām un Dievišķajiem likumiem. Pārējie cīnīsies par materiālo vērtību saglabāšanu, daži pat atteiksies no savas sirdsapziņas un pieļaus smagas kļūdas. Tāda ir dzīve, mums katram Dievs ir devis brīvo gribu un saprātu. Dievs tikai no malas noskatās kā mēs izmantojam savu brīvo gribu. Viņš mums neko neaizliedz, Viņš tikai noskatās. Tāpēc mūsdienās tik svarīgā mācība ir izšķirtspēja – saprast kas ir laicīgās vērtības un, kas ir mūžīgās un paliekošās vērtības, kas ir Gaisma, un kas ir tumsa, un kas stāv visam pāri.

Svarīgākais ir maksimāli pievērst uzmanību mūžīgām un paliekošām vērtībām. Piemēram, mīlestībai. Mīlestība ir mūžīga, tā iet līdzi no dzīves uz dzīvi. Arī attiecības ir mūžīgas. Mēs satiksimies nākamajās dzīvēs ar tiem cilvēkiem, kuri mūs ir sāpinājuši, kā arī ar tiem, kurus mēs esam sāpinājuši. Tāpat satiksimies ar tiem, ar kuriem mums ir izveidojušās ļoti labas attiecības. Tāpēc svarīgi ir visas attiecības attīstīt par labām attiecībām, jo no attiecībām nevar aizbēgt, tās turpināsies nākamajās dzīvēs gribam mēs to vai nē.

Pareiza attieksme pret materiālām lietām ir tāda, ka cilvēks izjūt pateicību par visu to, ko Dievs viņam ir devis un neuzskata to par savu īpašumu. Viņš priecājas, ka ir paēdis, apģērbies, ir jumts virs galvas un, ka var strādāt darbu, kas ir viņam un Dievam tīkams. Viņš neizvirza prasības un nenosaka nosacījumus, bet tikai dod, izjūtot prieku par to, ka viņš var dot. Viņš negaida novērtējumu, jo zina, ka visu redz Dievs un Viņš arī visu novērtē.

Pareiza attieksme pret laicīgo dzīvi ir tad, ja cilvēks saprot, ka viņš šajā dzīvē ir atnācis mācīties un apgūt noteiktas dzīves mācības, lai celtu savu apziņas līmeni. Ja viņš saprot, ka visi pārbaudījumi ar kuriem viņš saskaras ir viņam nepieciešami, lai viņš kļūtu dzīves gudrāks, tad viņa attieksme pret laicīgajā dzīvē notiekošo ir pozitīva. Tā nav nosodoša un viņš nebaidās no grūtībām, bet pieņem tās ar izpratni.

Es saprotu, ka manis sacīto varētu būt grūti uztvert tiem, kas vēl pagaidām ir neticīgi. Katram pienāk laiks, kad viņš sāk ticēt Dievam, tas ir neizbēgami. Žēl tikai, ka cilvēkam ir jāsaskaras ir milzīgām ciešanām, līdz viņš sāk domāt par Dieva eksistenci. Kādam pat ir nepieciešamas vairākas dzīves ar smagām ciešanām, līdz cilvēks pagriež savu seju Dieva virzienā.