Sanita jautā: Pēdējās dienas arvien vairāk jūtu, ka man ir ļoti maz spēka kustēties vai darīt jebkādus darbus. Protams, tas ir dēļ grūtniecības laika, un sava veselības stāvokļa dēļ man lielākoties jāievēro gultas režīms. Tā kā mājās ir mazs bērns, tad vienalga šis tas ir jādara un 100% gultā laiku pavadīt nevaru. Tā ka jūtu, ka šī nespēja un grūtības (apģērbties, pieliekties, pacelt bērnu, arī staigāt un stāvēt) mani sāk uztraukt emocionāli, gribētu izprast, ko tas māca.
Šobrīd spēju saprast vecus cilvēkus, invalīdus vai jebkuru slimnieku, kuram ir grūtības vai pilnīgi neiespējami parūpēties par sevi un citiem. Un man tas liekas briesmīgi, ja esi atkarīgs no kāda, par visu jālūdz palīdzība (ne lepnuma dēļ, bet tādēļ, ka negribas citus apgrūtināt, katram ir savi darbi un savas darāmās lietas). Ar prātu man gribētos pašai visu izdarīt, sakopt māju, pagatavot ēst, bet jūtu, ka nespēju. Pēc dabas esmu enerģiska un kustīga, un šāda strauja “apstādināšana” priekš manis ir grūta. Vai tas ir Dieva dots laiks, lai apstātos un padomātu savas nesaprastās mācības? Bet šādā gadījumā- kādam ir jārūpējas par bērnu, un pārdzīvoju par savu vīru, uz kura pleciem tiek uzlikti pilnīgi visi ikdienišķie pienākumi. Redzu, ka viņš nogurst, bet nespēju palīdzēt.
Elvita Rudzāte atbild: Dzīvē ir brīži, kad no mums maz kas atkarīgs. Šādos brīžos svarīga ir paļaušanās uz Dieva gribu. Ja reiz Viņš liek ievērot gultas režīmu, tad tas ir jāpieņem kā laiks sev un svarīgi to patiešām lietderīgi pavadīt, mēģinot izprast savas mācības, lasot, klausoties seminārus u.tml. Kad piedzims bērniņš, tam laiks būs pavisam ierobežots.
Vīram būs viegli paveikt arī ikdienas mājas darbus, ja sieva to uzmundrinās ar mīlošu vārdu un skatienu. Ja vīrs jutīs sievas vainas izjūtu un čīkstēšanu, ka viņa neko nevar izdarīt, tad viņam darbs liksies dubultā smags. Tāpēc Sanitai šajā situācijā ir jāmācās vīru atbalstīt ar mīlestību un nedrīkst sevi vainot par bezspēcību, bet gan pieņemt Dieva gribu un mēģināt to izprast – kāpēc Dievs Sanitai ir nolicis gultas režīmu?
Padalīšos pieredzē. Es arī no dabas esmu ļoti aktīva, bet laikā, kad man bija jāattīsta Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parks, kādu rītu pamodos un jutu, ka tajā dienā nespēšu veikt mājas darbus, jo pašsajūta bija slikta. Pateicu ģimenei, ka slikti jūtos, un ka viņiem pašiem par sevi būs jāparūpējas.
Tā kā biju labi izgulējusies, tad miegs nenāca. Jutu pretīgumu arī pret TV skatīšanos un negribēju neko lasīt. Gulēju gultā un domāju, ko iesākt? Tanī brīdī man nāca prātā domā, ka nepieciešams izplānot parka teritoriju – kādi objekti un kurā vietā atradīsies. Paņēmu papīru un rakstāmo – gultā guļot zīmēju to, ko jutu un biju pārsteigta, kā pie manis nāca informācija par parka teritorijas plānojumu. Es zīmēju visu dienu un vakarā, kad biju tikusi skaidrībā kā būtu jāizskatās parka teritorijai, sliktā pašsajūta bija pilnībā pazudusi. Patiesībā es to nejutu arī laikā, kad zīmēju, bet tad es par to nedomāju, jo biju atradusi sev nodarbi. Vēlāk pārdomājot šo situāciju, es sapratu, ka Dievs zinot, cik esmu aktīva, deva man laiku, lai es varētu saņemt svarīgu informāciju, jo to saņemt var tikai atrodoties pilnīgā miera stāvoklī.
Varbūt arī Sanitai Dievs vēlas nodot kādu ziņu, kuru Sanita neuztver, jo nespēj atslābināties un mierīgi uz visu noraudzīties.
sending...
