Ko māca stresi – visu kontrolēt un bailes zaudēt kontroli? 08.06.2018

Laine jautā: Paldies, ka atbildat uz cilvēku jautājumiem par dzīves situācijām. Man arī ir kāda situācija, par kuru vēlētos dzirdēt Jūsu domas.

Darba vidē es esmu nonākusi ciešā saskarē ar vadītāju, kura ir kā apsēsta ar vēlmi kontrolēt citu kolēģu (gan savu padoto, gan arī to kolēģu, kuru nav viņas pakļautībā) darbus līdz pat tādai pakāpei, ka bez viņas ziņas nevar izsūtīt nevienu e-pastu. Absolūti viss ir jāatrāda. Šādi strādāt ir grūti, jo visi darbi bremzējas.

Iebildumu gadījumā no vadītājas nāk psiholoģiskais terors/bosings. Izvērtējot radušos situāciju, apzinos, ka manī arī ir vēlme kontrolēt un bailes zaudēt kontroli. Lai es varētu sevi atbrīvot no vēlmes kontrolēt un bailes zaudēt kontroli, man vajadzētu izprast, ko māca šī vēlme un bailes. Vai Jūs, Elvita, lūdzu, varētu man paskaidrot, ko abi šie stresi māca? Vai jāatlaiž abi stresi jeb pietiek ar vēlmes atlaišanu un tad pazudīs arī bailes
zaudēt kontroli? Vai varbūt pietiks ar baiļu atlaišanu un tad pazudīs vēlme kontrolēt?

Elvita Rudzāte atbild: Vēlme kontrolēt norāda uz baiļu “mani nemīl” klātesamību un nepaļaušanos uz Dievu, kas liecina, ka cilvēks paļaujas tikai uz sevi. Agrāk vai vēlāk cilvēks nonāk situācijā, ka viņš nespēj visu kontrolēt, un tad viņam varētu būt psiholoģiska rakstura problēmas.

Kontroles mehānismam darbā ir jābūt, jo kļūdīties ir cilvēcīgi un labi, ja pastāv “trešās acs” princips, kas mazina kļūdu rašanos. Tomēr, ja šī kontrole visiem kļūst par apgrūtinājumu, tas nozīmē, ka kontrole tiek pārspīlēta, un tā patiešām rodas no mīlestības trūkuma un neuzticēšanās.

Vēlme kontrolēt māca: “Tu neuzticies, bet bez uzticēšanās nav iespējams dzīvot. Tu uzticies tikai sev, bet arī tu esi cilvēks, kas var pieļaut kļūdas. Uzticoties tikai sev, tu esi vientuļš. Uzticoties citiem, tu esi komandā. Tu ciet no bailēm “mani nemīl”, bet neesi gatavs pieņemt citu mīlestību, jo tu tiem netici. Tev ir izvēle – turpināt dzīvot neticībā, jeb atgriezties ticībā pie Dieva, mācoties paļauties uz Viņa gribu.”

Citiem vārdiem sakot, kad cilvēks atgriežas pie Dieva, viņš mazāk kontrolē laicīgos procesus, bet pieņem tos tādus kādi tie pie viņa atnāk. To sauc par paļaušanos uz Dievu, ka viss notiks tieši tā kā to vēlas Dievs. Kad cilvēks uzticas tikai sev, tad viņš pārdzīvo visas neveiksmes ļoti spēcīgi, jo viņš ir darījis visu, kas ir viņa spēkos, bet tas nav devis rezultātu. Rezultāts ir atkarīgs tikai no Dieva gribas, tāpēc doma, ka tu spēj garantēt rezultātu ir maldīga. Laines aprakstītajā gadījumā priekšniece mēģina visu kontrolēt, bet rezultātā visi darbi bremzējas.

Bailes zaudēt kontroli māca: “Ja tu zaudēsi kontroli, tad tev nekas nepaliks. Jā, tieši tāpēc tu baidies zaudēt kontroli, jo zini, ka tad tu būsi nabags. Bet patiesībā situācijā, kad cilvēks to vairs nekontrolē, cilvēks gūst jaunu pieredzi – tikai tad viņš sāk domāt par Dievu, jo saprot, ka viņš neko nespēs mainīt, ka viss notiks ar Augstākā Saprāta gribu. Tas ir liels ieguvums, ja cilvēks nonāk pie atziņas, ka viņš un viņa dzīve ir Dieva rokās. Nepieciešama tikai paļaušanās uz Augstāko jeb Dievu.”

Citiem vārdiem sakot, nebaidies zaudēt kontroli, jo ieguvums būs daudz lielāks nekā spēj iedomāties – tā būs brīvība. Brīvība ir Dievs. Dievs ir brīvība. Cilvēks, kas iekšēji ir brīvs, nebaidās no sliktā un iekšēji jūtas laimīgs. Cilvēks, kas sevi ir savažojis ar bailēm, jūtas nelaimīgs. Tāpēc atstāj savas važas un drosmīgi ej pretim tam, ko Dievs tev piedāvās.

Ja mācība nav izprasta, stresu atlaišana palīdz tikai uz laiku, jo pie pirmās dzīves situācijas tie atgriežas atpakaļ. Tāpēc ir tik svarīgi izprast to sniegto mācību.